Mīlestība. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ manus sapņus par laimīgu dzīvi līdz mūža galam aptraipīja nelāgas iespējas. Ja nu es apprecēšos ar šo vīrieti un beigās izrādīsies, ka es viņu nemaz nepazīstu? Ko tad es iesākšu? Kā es spēšu dzīvot kopā ar Bleiku vai bez viņa, zinādama, ka viņš, būdams ar kādu citu, ir juties daudz laimīgāks?

      Bleiks sagrozījās, un manas domas uz mirkli pārstāja nerimtīgi virmot. Šaubu pilnie un mokošie jautājumi vairs netirdīja manu prātu. Viņš pagriezās uz sāniem un piespiedās man klāt. Sastingu, baiļodamās, ka ar nemierīgo grozīšanos varbūt biju viņu pamodinājusi. Viņš apskāva mani ar savu kailo roku un pievilka tik tuvu, ka es sajutu, cik lēni un vienmērīgi pukst viņa sirds.

      – Mīlu tevi, – Bleiks nomurmināja man pie kakla. Pēc dažām sekundēm viņš atsāka vienmērīgi elpot, jo bija atkal iemidzis.

      Tad man uznāca raudiens. Es vēlējos atbrīvoties no visām tām briesmīgajām emocijām, ko man bija izvilinājusi Sofija. Kāpēc es viņai biju atvēlējusi tādu varu pār sevi? Bleiks taču mani mīlēja. Viņš mīlēja mani. Bet… varbūt viņai bija taisnība. No jauna uzpeldēja šaubas, un mani mierinošie apgalvojumi atkal sāka likties bērnišķīgi un mazvērtīgi.

      Varbūt es tā arī nekad neiepazīšu Bleiku tādu, kāds viņš bijis senāk, un neko neuzzināšu par viņa kādreizējām jūtām pret Sofiju. Spīdzināju sevi ar šo domu, kamēr rīta agrumā mans ķermenis beidzot padevās un atvēlēja man tikai tik daudz miega, lai nākamajā dienā es spētu puslīdz saprātīgi darboties.

      No rīta apsēdos pie sava rakstāmgalda un izberzēju nogurušās acis. Biju domājusi, ka jauna diena vērsīs visu par labu, ka varēšu sākt visu no gala un atkal spēšu skaidri domāt, taču prāts no neizgulēšanās bija kļuvis miglains. Mēs ar Bleiku bijām kopīgi izdzēruši pa kafijas tasei, pārmīdami tikai dažus vārdus. Biju pateikusi, ka esmu slikti gulējusi. Viņš neko nebija vaicājis. Iespējams, viņš visu bija sapratis.

      Mēģināju ar varu piespiest sevi ķerties pie darba. Sistemātiski pārskatīju visu šodien paveicamo. Elektroniskā pasta vēstules, apspriedes un pārrunas ar darbiniekiem. Par laimi, kopš apvienošanās ar mūsu jauno partneri uzņēmums bija atsācis nest peļņu. Alekss Hačinsons, izcils tehnoloģiju uzņēmuma vadītājs, kuram piederošā interneta veikala specializācija sakrita ar mūsu izvēlēto koncentrēšanos uz apģērbu tirdzniecību, bija nolēmis riskēt un uzsākt ar mani sadarbību, un abi mūsu uzņēmumi no tā bija tikai ieguvuši. Pateicoties gan Sidam, kurš bija uzstājīgi mudinājis mani paplašināt darbības jomu, gan Bleikam, kurš bija iepazīstinājis mani ar Aleksu, mums bija izdevies panākt vienošanos, kuras rezultātā “Knaģis” nosūtīja uz viņa vietni pircējus, bet viņa reklāmas palielināja mūsu vietnes apmeklējumu skaitu. Tagad mans uzņēmums bija vairāk nekā spējīgs sevi nodrošināt. Zināju, ka drīz varēšu atmaksāt Bleika sākotnējo ieguldījumu – ātrāk, nekā biju paredzējusi, – un joprojām stabili noturēties uz ūdens.

      Pārstāju pētīt dokumentu kaudzi ar augusta finanšu datiem, kurus pirmīt biju pārskatījusi, un pacēlu galvu. Sienas pulksteņa ciparnīca pirmajā mirklī izskatījās izplūdusi. Tuvojās dienas vidus, kad man vajadzēja doties pusdienās kopā ar Marī. Biju ilgi atlikusi šo brīdi un arī šoreiz apsvērusi iespēju atcelt tikšanos, tomēr mums patiešām vajadzēja parunāt par Ričardu. Šis vīrietis bija Marī draugs, taču viņa darbība vietējos plašsaziņas līdzekļos bija sākusi kļūt traucējoša. Lai gan man ļoti negribējās tikties ar Marī, tas tomēr bija jādara. Iezvanījās biroja telefons, un es satrūkos.

      Pēc mirkļa gar aizslietņa malu pabāza galvu Allija.

      – Tev zvana, mīļā.

      – Kas tur ir?

      – Kāds no vietējām ziņām. Varbūt viņi grib publicēt vietnes reklāmu? Es arī pati būtu tikusi galā, taču viņi īpaši uzsvēra, ka grib runāt tieši ar tevi.

      – Labi, paldies. – Es paņēmu klausuli. – Hallo, Ērika klausās.

      – Hetevejas jaunkundz, te runā Melisa Beikere. Es strādāju vietējā televīzijas studijā. Pirms gubernatora vēlēšanām biju cerējusi uzdot jums dažus jautājumus par jūsu saistību ar Danielu Ficdžeraldu un viņa vēlēšanu kampaņu.

      Uz mirkli apklusu. Man ausīs skaļi iedunējās asinis.

      – Es klausos, – piesardzīgi atkārtoju.

      – Vietējā policija ir publicējusi ziņojumus sakarā ar viņa padēla nāvi. Dažos no tiem ir izteikts mājiens, ka jūs esat Ficdžeralda bioloģiskā meita. Mūsu avoti apliecina, ka jūs esat piedalījusies arī viņa vēlēšanu kampaņā. Vai varat to apstiprināt?

      Jā, tā visa bija taisnība, tomēr es negrasījos palīdzēt plašsaziņas līdzekļiem – tie bija apņēmušies aptraipīt Daniela kampaņu un vēl ciešāk saistīt viņu ar Marka nāvi, kuras apstākļi vēl aizvien tika izmeklēti.

      Es vilcinājos.

      – Piedodiet, taču šobrīd diemžēl īsti nevaru runāt, – es beidzot noteicu.

      – Varbūt es kādā piemērotākā brīdī varētu iegriezties jūsu birojā? Cik saprotu, jums šeit, Bostonā, pieder interneta uzņēmums.

      Ārprāts, ko vēl reportieri bija uzzinājuši? Tā jau viņi drīz ķersies arī pie Bleika, ja vien tas jau nebija noticis.

      – Šoreiz es nevēlos neko komentēt. Ceru, ka saprotat.

      – Bet jaunkundz…

      Steigšus nometu klausuli un piespiedu rokas pie rakstāmgalda, cerēdama, ka tādējādi izdosies apvaldīt trīsas. Nolādēts. Drīz vien presē parādīsies arī viss, ko Ričards bija izošņājis manā privātajā dzīvē. Vairākas dienas nekas nebija noticis, un es jau biju sākusi cerēt, ka Daniela publisko attiecību speciālistu raizes būs izrādījušās pārspīlētas.

      Nedaudz atgaiņājusi miegu un juzdamās krietni vien neapmierināta, izgāju no biroja, lai dotos uz tikšanos ar Marī. Iznācu no ēkas un devos pie melnā Escalade, kas vienmēr gaidīja pie ietves līdzās manam birojam. Klejs, Bleika noalgotais miesassargs un gandrīz ik dienu arī mans privātais šoferis, sēdēja pie stūres un lasīja avīzi. Pacēlis galvu un ieraudzījis mani, viņš atslēdza automašīnas durvis. Es apsēdos aizmugurē.

      – Sveiks, Klej.

      – Hetevejas jaunkundz, – viņš dobjā balsī pieklājīgi atņēma.

      – Vai zināt, jūs varat saukt mani par Ēriku. Es tik un tā drīz vairs nebūšu Hetevejas jaunkundze.

      Viņš strupi pamāja.

      – Kur šodien brauksim? – Kāds ir jūsu uzvārds?

      Mūsu acis sastapās atpakaļskata spogulī.

      – Bārkers.

      – Tātad, Bārkera kungs, man ir norunāta tikšanās pie pusdienu galda Ņūberi restorānā “Vīnstīga”.

      Viņš plati pasmaidīja, atklādams taisnos, baltos zobus.

      – Klausos, Hetevejas jaunkundz.

СКАЧАТЬ