Mīlestība. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tik un tā bija alcis pēc viņa. Es sāku trīcēt, juzdama, ka tuvojas bauda. Fantāzijas īstenošanās pamazām laupīja man savaldību.

      – Es to iztēlojos… Bleik, es gribēju, lai tas notiek. – Atzīšanās kopā ar pārējām neatļautajām skaņām pati izlauzās man pār lūpām.

      Pēkšņi viņš izslīdēja no manis, un mans nesteidzīgais kāpiens strauji aprāvās. Manas acis atsprāga vaļā. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš jau bija novilcis mani no galda un pagriezis otrādi. Mani gurni piespiedās pie cietās galda virsmas. Bleiks noliecās man pāri. Viņa piebriedušais loceklis, ko mans uzbudinājums bija padarījis slidenu, spiedās pret manu kailo dibenu. Starp mums varēja just spriedzes pilnu, gandrīz netveramu enerģiju. Mana sirds saraustīti pukstēja. Iepletusi rokas, atbalstījos pret galdu, gatava visam, ko Bleiks bija iecerējis. Viņa elpa gluži kā skūpsts skāra manu kaklu. Mans klēpis savilkās. Bez viņa tas šķita izmisīgi tukšs.

      – Bleik, – es iesmilkstējos, pavirzīdamās atpakaļ, lai ciešāk piespiestos viņam.

      – Lūk, kā es gribēju tevi iegūt, Ērika. Es gribēju, lai tu būtu noliekusies pār šo galdu un izkliegtu manu vārdu. Es nevarēju saklausīt nevienu tavu sasodīto vārdu. Bleika ceļgals ieslīdēja man starp kājām. Manas plaukstas savilkās dūrēs, es atmuguriski piespiedos viņam klāt. Tad viņš ar spēcīgu grūdienu atkal ienāca manī, piepildīdams mani līdz galam.

      Nesavaldījusies izgrūdu klusu kliedzienu:

      – Bleik!

      Mans ķermenis atradās viņa varā, mans vaigs bija piekļauts galda vēsajai, gludajai virsmai. Bija grūti iztēloties kaut ko spraigāku par to, ko šobrīd izjutu. Mans ķermenis burtiski sanēja, tajā pamazām vairojās asas izjūtas, kas mani tuvināja paradīzei.

      – Tu esi ienācis tik dziļi.

      Ikreiz, kad viņš piepildīja mani, es sajutu caururbjošu baudu.

      – Tu vēl neesi redzējusi, cik tālu es varu ienākt.

      Pirms vēl biju paguvusi atelsties un sagatavoties, Bleiks cieši satvēra mani aiz gurniem, pierāva sev klāt un ienāca vēl tālāk manā jutīgajā klēpī. Manās krūtīs atmodās kaut kas tāds, kas vienlaikus līdzinājās gan kliedzienam, gan vaidam, bet, pirms vēl tas bija paguvis izlauzties pār manām lūpām, Bleiks, turpinādams spēcīgi kustēties, ar plaukstu no jauna aizspieda man muti, lai apklusinātu kārtējo kliedzienu virkni.

      Savilkusi plaukstas dūrēs, viscaur saspringusi, es sasniedzu baudas virsotni un pagurusi sabruku uz galda, taču Bleikam vēl aizvien nebija gana.

      – Pabeidz, Bleik. Pasteidzies, – es nočukstēju. Doma par to, ka Grēta varētu mūs pārsteigt, bija mani atskurbinājusi, un manās dzīslās no jauna ieplūda bailes.

      Bleiks atlaida manu gurnu, joprojām palikdams manī.

      – Tas bija pārāk ātri. Manuprāt, mēs varam pagūt vēl vienu reizi, vai tev tā nešķiet?

      Nedaudz atvirzījies, viņš sataustīja manu klitoru un stingri tam uzspieda. Es sarāvos, vēl aizvien neatguvusies pēc nupat pārdzīvotā orgasma. Nu Bleiks grasījās novest mani līdz vēl vienam. Ar katru savu apdomīgo kustību viņš vadīja mani aizvien tālāk un augstāk.

      Tas vairs nebija nekāds sekss uz ātru roku. Viņš pamazām mani sagrāva, un es ļāvos sabrukumam.

      Vairākkārt nolamājos, vairs neuztraukdamās par to, kur atradāmies. Nespēdama ne skaidri domāt, ne pretoties, es zaudēju jebkādu apjēgu par pieklājību un piedienību, kamēr Bleiks turpināja mani iegūt, pēc katra grūdiena pagrozīdams gurnus, lai no iekšpuses paberzētu manu šauro klēpi.

      Orgasms pamazām tuvojās kā tālumā ducinošs pērkons, un jau pēc dažiem mirkļiem tas dārdēdams izlauzās cauri ķermenim. Aiz maniem aizvērtajiem plakstiņiem noplaiksnīja gaismas zibšņi. Ak dievs, es sajutu, ka dziļi manī ieurbjas virpuļviesulis, lai pēc tam strauji izlauztos no manām rokām un kājām.

      Sajūtu pārņemta, es triecu plaukstu pret galdu un pievilku to sev klāt, atstādama uz galda virsmas miklu sliedi. Centos apslāpēt kliedzienus pret galdu, jo nu šķita, ka Bleiks vairs nepūlas mani apklusināt, veltot visas pūles vienīgi tam, lai iegūtu mani tik spēcīgi, cik vien iespējams.

      – Ērika! – No Bleika krūtīm izlauzās mokpilns vaids, vienīgā skaņa, ko varēja sadzirdēt aiz šīs telpas sienām. Tā atbalsojās visapkārt, un mēs abi saļimām. Bleiks palika guļam man virsū, kamēr mēs pūlējāmies atgūt elpu. Viņa pirksti aizslīdēja no manis, es jutu, kā manā trīcošajā klēpī vēl aizvien pulsē viņa stingrais loceklis. Man ausīs dūca asinis. Burvīga paguruma pārņemta, es neskaidri apjautu, ka neviens tomēr nebija mūs pieķēris. Šī doma pagaisa, tiklīdz Bleiks izslīdēja no manis. Pār manu kailo ādu pārskrēja trīsas.

      – Pagriezies, es tevi noslaucīšu.

      Kājām trīcot, uzslējos stāvus un pagriezos, vārgi pieturēdamās pie galda. Bleiks paķēra manas biksītes, kas bija nomestas uz grīdas, un veltīja visu uzmanību tam, lai ar šo apģērba gabalu noslaucītu manu pārmērīgi sakairināto miesu. Cieši raudzījos uz viņu, vēlēdamās ielūkoties viņam acīs, taču pēc visa, ko nupat bijām te izdarījuši, man gandrīz vai bija bail to darīt. Ja vien Grēta zinātu…

      Pie durvīm kāds pieklauvēja. Izslējos un ātri parāvu lejup kleitu, lai apslēptu kailumu.

      – Nolādēts. Bleik! – Mana balss izskanēja kā panikas pilns čuksts.

      – Nomierinies. Es visu nokārtošu.

      Iegrūdis manas biksītes sev kabatā, viņš sakārtojās un aizpogāja kreklu. Es atgrūdos no galda, izmisīgi pūlēdamās pieglaust galīgi izspūrušos matus. Saraucis pieri, viņš pavēra durvis tikai tiktāl, lai varētu sasveicināties ar klauvētāju, rūpīgi pasargājot mani no svešām, ziņkārīgām acīm.

      – Grēta, es taču tev teicu…

      Sekretāre aši atvainojās, pārtraukdama Bleika pārmetuma pilno teikumu, taču viņas balss skanēja tik klusi, ka es gandrīz neko nespēju sadzirdēt. Bleiks atskatījās uz mani, viņa sejā bija redzams nemiers. Nebildis ne vārda, viņš izgāja no telpas. Es paliku viena, būdama spiesta saņemties.

      Atslīgu vienā no krēsliem. Pūlēdamās apvaldīt rokas, lai tās netrīcētu, mēģināju uzveikt briesmu priekšnojautu, kas lika sirdij strauji pukstēt un lēkāt. Nolādēts. Kaut kas šajā reizē, kura tik ļoti atšķīrās no citām, bija mani atkailinājis vēl nepieredzētā veidā.

      Tur, kur viņš bija bijis, mans ķermenis vēl aizvien dūca un smeldza. Bleikam bija taisnība. Kāds būtu varējis ienākt pa durvīm jebkurā brīdī, un es par to neliktos ne zinis. Dažreiz es pati nepazinu to sievieti, par kādu biju kļuvusi, to mīlētāju, kura bija tik ļoti pārņemta ar Bleika glāstiem un nemitīgajiem izaicinājumiem. Viņš mēdza novest mani līdz robežai, taču es nevēlējos neko citu.

      Dziļi ieelpoju caur degunu, apņēmusies atgūties. Jau trīs reizes biju apskatījusi sevi vienā no telpas dekoratīvajiem spoguļiem. Laiks šķita nebeidzams, un, nesagaidījusi Bleiku, es nesteidzīgi izgāju ārā. Grēta, stīvi izslējusies, sēdēja СКАЧАТЬ