Mīlestība. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ aplicis manu kāju sev ap vidukli, Bleiks zibenīgi atkal ienāca manī. Iekļūstot aizvien dziļāk, kustoties aizvien spēcīgāk un ātrāk, viņš noveda mani līdz galam. Man pietrūka gaisa, es elsu, pulsēju ap viņu, mani plosīja visaptveroša bauda. Arī pats sasniedzis virsotni, viņš ar pēdējo skūpstu vēl paguva apslāpēt manus kliedzienus un ar pulsējošiem grūdieniem iztukšoja sevi manī. Elpodami vienā ritmā, mēs abi kopā sabrukām mūsu gultas mīkstajā tīklā.

      – Es mīlu tevi, – Bleiks nočukstēja.

      Viņa augums virs manis izlocījās, vēlreiz uzmeklējot manas dzīles, lai no mūsu tuvības izspiestu vēl pēdējo baudas lāsi. Es nodrebēju, juzdamās atkailināta, zaudējusi spēkus un caurcaurēm mīlēta.

      Ceturtā nodaļa

      Nepagāja ne divdesmit četras stundas, kad mēs ar Bleiku jau sēdējām nomas automašīnā un ar GPS palīdzību meklējām ceļu uz Eljota mājām, kur vēl nekad nebiju viesojusies. Lūkojos ārā pa logu, ievērodama visas tās nelielās nianses, ar ko Čikāgas priekšpilsēta atšķīrās no Bostonas, vietas, kuru nu jau daudzus gadus biju saukusi par savām mājām. Kopš aizbraukšanas no šejienes biju tik ļoti pārvērtusies – doma par to, ka biju šeit pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, nu pēkšņi likās neiespējama.

      Paskatījos uz Bleiku, kurš, šķiet, veltīja visu uzmanību tam, lai mūs nogādātu galamērķī. Uz mirkli atrāvis skatienu no ceļa, viņš paguva ievērot, ka es uz viņu skatos. Satvēris manu roku, ko biju nolikusi klēpī, viņš to maigi paspieda.

      – Vai tu uztraucies par tikšanos ar Eljotu?

      Dziļi ieelpoju, cerēdama, ka izdosies apvaldīt nemieru, kas pamazām vairojās krūtīs.

      Kaut gan sen nebiju te atradusies, šī pilsēta vēl aizvien atsauca prātā daudz dažādu atmiņu. Nejutos pārliecināta, vai šobrīd esmu gatava atkal tajās ienirt. Biju centusies uzskatīt šo braucienu tikai par tādu kā īslaicīgu bēgšanu mums abiem, tomēr nez kāpēc baidījos Bleikam atklāt savu pagātni. Varbūt tāpēc, ka pēc mātes nāves mana dzīve Čikāgā bija pārvērtusies tikai par tukšu čaulu, kas nekādi nelīdzinājās Bleika ģimenes trakulīgajam atbalstam. Bija pagājis krietns laiks, biju kļuvusi pieaugusi. Dažbrīd jutos viegli ievainojama, tomēr vēl aizvien spēju vadīt savu dzīvi daudz pārliecinošāk nekā līdz šim. Biju pabeigusi augstskolu un izveidojusi uzņēmumu, kas tagad bija kļuvis stabils un ienesīgs. Nu mēs ar Bleiku gatavojāmies precēties un uzsākt kopīgu dzīvi. Vai gan es varēju domāt par pagātni, ja salīdzinājumā ar visu, kas vienoja mani un Bleiku, tā burtiski nobālēja? Pēc visa, ko bijām pārdzīvojuši, viņš kaut kā bija kļuvis par manu patvērumu. Mana vieta bija mūsu kopīgajā dzīvē, un doma par to, ka vajadzētu atgriezties pagātnē, šķita satraucoša.

      – Drīz es ieskatīšos sejā savai pagātnei. Laikam gan esmu drusku nobijusies. – Paraudzījos uz Bleiku, cerēdama gūt mierinājumu. Viņa tumšo acu dzīlēs pazibēja sapratne.

      – Viss būs labi, mazā, – Bleiks klusi sacīja, maigi saspiezdams manu roku.

      Pēkšņi atkal bijām kļuvuši par diviem cilvēkiem, kuri bēga no savas būtības, lai uz galvas mestos jaunā dzīvē, kur varējām biežāk būt kopā.

      GPS paziņoja, ka esam nonākuši pie galamērķa. Apstājāmies pie Eljota mājas. Ciešāk ietinos jakā, kaut gan Bleika roka manā plaukstā sniedza daudz lielāku mierinājumu.

      Eljots un Beta dzīvoja burvīgā divstāvu mājā, kas atradās neilga brauciena attālumā no pilsētas. Mājas fasādes logiem bija zili slēģi. Dažos logos dega gaisma. Telpas bija koši krāsainas, un varēja redzēt, ka pa istabām skraida bērni.

      Pa koka kāpnēm nonācām līdz slieksnim un atvērām tīkla durvis. Tās klusi iečīkstējās. Nospiedu zvana pogu un pakāpos atpakaļ.

      Nostājusies uz balsinātās verandas, kas stiepās visapkārt mājai, es gaidīju, nemierīgi lauzīdama pirkstus. Bleiks no jauna satvēra mani aiz rokas un pievilka sev klāt. Neskaidrās balsis mājā kļuva skaļākas, un durvis atsprāga vaļā.

      – Ērika! – Plati jo plati smaidīdams, Eljots iznāca pa durvīm un atrāva mani no Bleika, lai cieši apskautu.

      Arī es viņu apskāvu, un uz mirkli man šķita, ka vēlreiz esmu kļuvusi par mazu meiteni. Bija tik brīnišķīgi viņu atkal redzēt. Viņš izskatījās tieši tāpat kā senāk. Neņemot vērā dažus sirmus matus viņa tumši brūnajā vaigu bārdā, viņš vēl aizvien bija tikpat izskatīgs. Būdams vidēja auguma, Eljots bija nedaudz īsāks par Bleiku, toties tikpat sportisks un slaids. Viņa tumši zilās acis staroja. Bleiks mums līdzās noklepojās.

      – Bleik. – Eljots pasmaidīja un nedaudz atrāvās, lai varētu sasveicināties ar viņu, joprojām turēdams roku man ap pleciem. – Priecājos beidzot ar jums iepazīties!

      – Es tāpat.

      Bleika smaids izskatījās savāds. Neizprotams.

      – Nāciet iekšā, – Eljots steidzās mūs aicināt.

      Iegājuši priekšnamā, ieraudzījām Betu. Viņa bija uzvilkusi ikdienas drēbes. Ieraugot mūs, sieviete atplauka. Biju viņu satikusi divas reizes: viņu kāzās un kādā vasarā, kad biju iegriezusies ciemos. Pret mani Beta vienmēr bija izturējusies sirsnīgi, un man nebija nekāda iemesla viņu ne nicināt, ne ienīst. Eljots bija mīlējis manu māti, tomēr es vēlējos, lai viņš būtu laimīgs. Redzot, ka viņš pēc manas mātes nāves atkal sācis smaidīt, biju sapratusi, ka abi kopā ir laimīgi.

      Betai bija gaiši brūnas acis, viņas tumšie mati bija saņemti nekārtīgā mezglā. Viņa noslaucīja rokas biksēs, atstājot uz tām baltas švīkas, kuras tikai vēl vairāk pastiprināja nevīžīgo iespaidu.

      – Piedodiet! Jūs ieradāties tieši svarīgas ēdiena gatavošanas norises vidū, tāpēc es tā izskatos. – Beta paliecās, lai noskūpstītu mani uz vaiga, uzmanīdamās, lai nekur citur man nepieskartos. – Cik brīnišķīgi, ka tu beidzot esi atbraukusi, Ērika! – Viņas skatiens pievērsās Bleikam, kurš stāvēja man līdzās. – Jūs noteikti esat Bleiks?

      Es atplauku. Pūlēdamās apvaldīt smaidu, noskatījos, kā viņi iepazīstas ar vīrieti, kuram pēc dažām īsām nedēļām vajadzēja kļūt par manu vīru. Gribēju, lai viņi saprot, cik laimīga esmu kopā ar Bleiku. Vēlējos, kaut Bleiks viņiem iepatiktos un viņi saprastu, cik lieliski viņš pret mani izturas.

      Kamēr visi nedaudz patērzēja, mani pārņēma vēl lielāka nožēla, ka Bleiks nebija varējis iepazīties ar manu māti. Padzinu šo domu un pievērsos abām mazajām meitenēm ar brūniem matiem, kuras nu bija piespiedušās vecākiem pie kājām un ar lielām, brūnām acīm vēroja gan mani, gan Bleiku.

      Pietupos, domās salīdzinādama abu mazās eņģeļu sejiņas ar tām atmiņām, ko manī gadu gaitā bija izveidojušas viņu fotogrāfijas.

      Ieskatījos acīs mazākajai meitenei. – Tu noteikti esi Klēra, vai pareizi?

      Viņa bikli pamāja. Basās kājas pirkstgals nemierīgi klaudzināja pa grīdu.

      – Cik tev gadu? Ak jā, pagaidi, es tūlīt СКАЧАТЬ