Randiņš tējnīcā. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

      – Mīļā, man tev kaut kas jāpasaka, – sacīja Mārgareta, mainīdama tematu. – Runa ir par mūsu šīgada brīvdienām. Mēs brauksim kruīzā. Izbraucam praktiski pēc divām nedēļām, pirmajā jūnijā, un atgriezīsimies septītajā jūlijā. Tas viss ir noticis pēdējā brīdī. Man ļoti žēl.

      Mollija uzreiz atplauka. – Ak tā? Es vienmēr esmu gribējusi braukt…

      Kaut kas māsas sejas izteiksmē lika viņai aprauties.

      – Ak, – viņa apķērās. – Es nebraukšu, pareizi?

      – Ai, mīļā, – Mārgareta maigi noteica. – Bernards uzgāja piedāvājumu, ko mēs nespējām noraidīt, un rezervēja mums daļu no kruīza apkārt pasaulei par godu zelta kāzām. Šoreiz tikai mums abiem. Vai tu esi briesmīgi vīlusies?

      Mollija enerģiski papurināja galvu. – Neesi nu tāda auša, Mārgareta. Esmu braukusi atpūsties kopā ar jums katru gadu ceturtdaļgadsimta garumā. Domāju, ka jums jau sen vajadzēja izbaudīt divvientulību. Skaidrs, ka jums ir jābrauc, un, bez šaubām, es neesmu vīlusies.

      – Tikai šoreiz. Tu taču iztiksi, vai ne?

      – Jādomā, ka tikšu galā, – Mollija pasmaidīja, norīdama asaras. Viņa vēl nekad nebija šķīrusies no māsas uz tik ilgu laiku. Bija gluži ticams, ka atgriežoties Mārgareta atradīs viņu “Rudens klētī”, turklāt “Vītoli” būs pārdoti un iegūtie ieņēmumi ieskaitīti Greiema bankas kontā, ja viņi ar Šeriju centās panākt to.

      – Bernards raizējās par to, kā tu to uztversi, – sacīja Mārgareta, saspiezdama Mollijas plaukstu. – Viņš teica, ka atlīdzināšot tev par to un mēs visi kopā dosimies kruīzā nākamgad.

      – Oho, tas nu gan ir kaut kas. – Jaukais Bernards, nodomāja Mollija. Viņa bija meklējusi savu Bernardu Brendivainu visu mūžu. Divas reizes viņai bija licies, ka tāds ir atrasts, un abas reizes bija izrādījies, ka nekā.

      – Nāc, paēdīsim kopā pusdienas, – sacīja Mārgareta. – Bernards gatavo vistu vīna mērcē. Un mums nupat ir piegādāta kaste deserta vīna. Domāju, ka mums tas jānogaršo, lai pārliecinātos, vai tas bijis labs ražas gads.

      – Nujā, tas mani ir pārliecinājis, – noteica Mollija. – Tūlīt atnākšu. Gribēju ielikt dažus palagus veļas mašīnā.

      Mārgareta atgriezās mājās, un Mollija devās augšā, lai noņemtu gultasveļu: šīsdienas silto vēju nedrīkstēja laist zudībā. Durvis uz trešo guļamistabu, kuras allaž stāvēja ciet, nu bija mazliet pavērtas. Tātad viņa tur tomēr bijusi. Šerija Bīrdsala galu galā bija ošņājusies pa viņas māju.

      SEPTĪTĀ NODAĻA

      Mārgaretas ilgā nopūta, viņai ienākot pa sētas durvīm virtuvē, bija atbilde uz vīra jautājumu, vēl pirms tas tika uzdots. Viņš nolika avīzi uz galda.

      – Tātad viņa to neuzņēma labi, ja? Nabaga Mollija.

      – Patiesībā Mollija to uzņēma ļoti labi, – noteica Mārgareta, apsēzdamās vīram pretī. – Viņa mums deva savu svētību.

      – Tad kāpēc tev ir tik gara seja? – apjautājās Bernards, pasniegdamies pāri galdam, lai saņemtu sievas plaukstu savējā.

      – Šerija Bīrdsala bija tur, kad es aizgāju.

      – Šerija? Ko viņa tur darīja?

      – Nezinu, taču man tas nepatīk. Tā lieta nav tīra.

      – Varbūt, tikai varbūt viņai nebija nekas aiz ādas. Varbūt viņa bija iegriezusies, lai palūkotos, kā klājas Mollijai, – Bernards ieteicās.

      – Un varbūt es esmu Persijas šahs, – sacīja Mārgareta. – Nē, Bīrdsali nedara neko aiz labas sirds. Šerijai kaut kas ir padomā, piemini manus vārdus.

      Viņa saknieba lūpas, iedomādamās par Bīrdsaliem – gan bijušajiem, gan esošajiem. Mārgareta saprata, kāpēc jaunā Mollija divdesmit gadu vecumā bija aizrāvusies ar slaido, labi veidoto siržu lauzēju Edvīnu Bīrdsalu, kurš bija krietni vecāks par viņu. Mollija bija vēlējusies atrast savu sargeņģeli, tāpat kā Mārgareta bija tādu atradusi Bernarda personā. Edvīns Bīrdsals bija aizvilcis grūto Molliju pie altāra, pirms viņa bija paguvusi ievilkt elpu, un, kad pēc gada Bernardam nācās iejaukties un paglābt Mārgaretas nabaga māsu no viņa cietsirdības, Edvīns nebija viņai ļāvis paturēt bērnu. Viņš apgalvoja, ka varot pierādīt Mollijas garīgo nestabilitāti. Un pat Bernards ar saviem sakariem juristu aprindās nebija spējis uzvarēt Edvīna un viņa ģimenes senās masonu saites. Mollija allaž bija apgalvojusi, ka dzīve pie Edvīna un Telmas, viņa pūķim līdzīgās mātes, esot sabojājusi mazo Greiemu. Mārgareta drīzāk uzskatīja, ka Greiems bijis vanckars no paša sākuma, un viņas intuīcijai dīvainā kārtā allaž izrādījās taisnība. Pat ja bērnam būtu ļauts dzīvot kopā ar viņa jauko māti, Mārgareta šaubījās, vai Greiems Bīrdsals būtu izrādījies citāds.

      – Žēl, ka Mollijai neizdevās atrast savu Bernardu Brendivainu, – noteica Mārgareta, izbaudīdama vīra plaukstas siltumu.

      – Cik laipni vārdi, – Bernards atbildēja, uzsmaidīdams sievai. Viņam vēl aizvien izdevās likt Mārgaretas ceļgaliem mazliet saļodzīties pie domas, ka viņa ir vienīgā šī smaida adresāte. Bernards bija viņas bruņinieks mirdzošās bruņās kopš brīža, kad viņš uzlūkoja Mārgaretu autobusa pieturā viņas sešpadsmitajā dzimšanas dienā. Meitenes lietussargs bija aizlidojis pāri ielai un nonācis Moltstonas baznīcas pagalmā, un Bernards bija meties tam pakaļ: spēcīgais deviņpadsmitgadīgais puisis, kurš bija atbraucis pēc semestra beigām Oksfordas juridiskajā fakultātē, pārkāpa pāri mūrim un sameklēja lietussargu. Mārgareta bija viņā iemīlējusies pirmo piecu minūšu laikā, un šī mīlestība gadu gaitā kļuva tikai stiprāka.

      – Domāju, ka viņa visu mūžu meklē kādu, kas būtu līdzīgs tev, – noteica Mārgareta, smagi nopūzdamās. – Viņa domāja, ka ir atradusi tevi gan tajā briesmīgajā Edvīnā, gan arī Hārvijā Hoilendā. Žēl, ka viņa neapprecēja kādu, kas būtu izturējies pret viņu kā nākas. Viņa bija pelnījusi kaut ko labāku par tiem abiem. Augstais dievs, pat Greiems ir atradis dvēseles radinieci. Ja tādu atrada viņš, tad jādomā, ka tādu var atrast jebkurš.

      – Man vienmēr bija paticis Hārvijs, – prātoja Bernards, pārsteigdams sievu līdz sirds dziļumiem.

      – Ko tu teici?

      – Hārvijs. Man vienmēr likās, ka viņi ar Molliju ir labs pāris.

      – Pēc tā, ko viņš tai nodarīja? Nekļūsti smiekl…

      Bernards pacēla augšup plaukstas, lai apklusinātu sievu. – Interesanti, vai viņi izrunājās. Zini, es nožēloju, ka tolaik neiejaucos, neuzaicināju Hārviju paiet maliņā.

      Kādu brīdi Mārgaretai nebija ko teikt. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka Hārvijs zināja. Tas padarīja viņa aiziešanu divtik nežēlīgu. Viņas ar māsu bija tik tuvas, cik vien dvīņumāsas СКАЧАТЬ