Randiņš tējnīcā. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

      – Nē, nopietni, Mollij, šī māja ir pārāk liela, lai tu tiktu ar to galā. Mēs ar Gremu raizējamies par tevi.

      Mollijas vedekla, gaišmatainā un apaļīgā Šerija Bīrdsala pietuvināja tējkannu Mollijas tasei un pielēja to pilnu, atkal pievērsdamās tematam, kas bija kļuvis pārlieku pazīstams pēdējo nedēļu laikā. – Nu kāpēc tev ir vajadzīgas trīs guļamistabas?

      Un Mollija atbildēja tāpat kā allaž, ar kautrīgu smaidu. – Nu, patiesībā māja nav nemaz tik liela.

      Mollija nebūt nebija tāda muļķe, par kādu Šerija viņu uzskatīja. Viņu neaizkustināja rūpju maska, kuru Šerija bija uzlikusi savai pamatīgi nopūderētajai sejai, jo šī saruna allaž centrējās ap vārdiem “Rudens klēts”, it kā tas būtu satelīta navigācijas ierīcē ieprogrammēts mērķis.

      Māja bija Mollijai par lielu, taču tā nepavisam nebija tik liela kā māsas māja turpat kaimiņos. Mārgareta dzīvoja ļoti vecā, majestātiskā mājā ar sešām guļamistabām un nelielu ezeru turpat teritorijā. Viņas vīrs Bernards bija mantojis “Ezermāju” no saviem vecākiem, un tas bija viņš, kurš uzbūvēja “Vītolus” Mollijai uz savas zemes pirms daudziem gadiem. Nekustamais īpašums Augšhopltonas ciemā kļuva aizvien dārgāks ar katru aizejošo gadu. Mollijas māja, kas nebija ieķīlāta, maksāja traku naudu, un viņas dēls Greiems un vedekla Šerila bija vistiešākie mantinieki.

      – Tā, apēd kādu gabaliņu kūkas. – Šerija nogrieza katrai pa gabalam. – Nedošu tev pārāk daudz, – viņa muļķīgi pasmaidīja, pasniedzot Mollijai gabalu, kas bija divreiz mazāks par pašai nogriezto. Šerija iebāza kūku mutē un norija to pāris kumosos. Krēms un pūdercukurs pielipa pie viņas sarkanās lūpukrāsas, un, kad viņa to noslaucīja ar salveti, krāsa izsmērējās. Izskatījās, it kā viņai uz lūpām būtu asinis, nevis grims.

      Mollija smalki knibinājās ap savējo, īsti nekārodama pēc kūkas, un vismazāk jau nu kopā ar Šeriju, kura bija uzsākusi šos otrdienu apmeklējumus pirms dažām nedēļām ne no šā, ne no tā. Vīramātei pievērstā uzmanība bija uzlēkusi no nulles līdz sešdesmit, un Mollija zināja, ka tam ir kāds iemesls. Viņa šaubījās, vai runa ir par naudu, tāpēc ka Greiems bija nodibinājis un vadīja pats savu uzņēmumu; viņiem abiem ar sievu piederēja greznas automašīnas un nesen uzcelta plaša māja, kas bija nokrāsota nedabiski sārtā un dzeltenā tonī. Jebkurā gadījumā, lai ko Šerija vēlējās no viņas, tas vēl nebija pienācīgi noformulēts; tas slēpās aiz atnestajām kūkām, saviesīgajām sarunām un nevērīgām piezīmēm par “Rudens klēti”.

      Šerija parasti sāka ar norādēm uz to, ka Mollija ir uzņēmusies par daudz un cik ļoti viņi ar Greiemu satraucas par to, kā viņa tiks galā.

      Greiems, kuru Šerija allaž sauca par Gremu, acīmredzami nebija tik ļoti noraizējies, tāpēc ka brauca ciemos reti: tikai tad, kad tas bija nepieciešams, Ziemassvētkos, dzimšanas dienā un Mātes dienā – ja vien viņi nebija devušies brīvdienās uz savu villu Grieķijā. Viņš bija nodevis visas sabiedriskās izpausmes sievas ziņā, sievietei, kura ne velti bija nosaukta tādā pašā vārdā kā dzēriens, kas bija lipīgi salds un baudāms tikai nelielos daudzumos vienreiz gadā ap Ziemassvētkiem.

      – Tu taču vēl aizvien esi pataupījusi vienu guļamistabu Gremam, un nez vai viņš tajā gulēs, – Šerija iesmējās.

      – Nē, – Mollija atbildēja, rezignēti nopūzdamās. Patiesībā viņa arī nevēlējās, lai dēls tajā gulētu. Viņa gribēja redzēt šajā istabā savu mazo Greiemu, savu mazulīti. Tādu, kāds viņš bija, pirms tēvs bija padarījis dēlu par savu kopiju miniatūrā. Mollijai gribējās aizsniegties pagātnē, paņemt savu mazuli un bēgt, bēgt kopā ar viņu, lai Edvards viņus nemūžam neatrastu.

      – Šī māja ir krietni par lielu vienam cilvēkam. Mēs ar Gremu raizējamies, ka mājas darbi tevi nobeigs. Un tas, ka uz kāpnēm nav laukumiņa…

      Šerija turpināja runāt, vēl aizvien cenzdamās pārliecināt Molliju par to, ka viņa ir astoņdesmit astoņus gadus veca invalīde, kura nevar iztikt bez pamperiem un biezenī savārīta ēdiena, nevis sešdesmit astoņus gadus veca gluži spējīga sieviete. Kāpēc lai viņai savā vecumā vajadzētu pārcelties uz pansionāta tipa mītni? Viņa lieliski spēja uzkāpt pa kāpnēm un nospiest veļas mašīnas pogu. Fiziski viņai nekas nekaitēja, garīgi – nu, viņas atmiņa sāka mazliet pieklibot. Nesen viņa bija aizmirsusi, kur nolikusi lietas. Viņa bija nozaudējusi sudrabaino kompakto pūderi, kas parasti atradās rokassomiņā, un senatnīgo zelta pildspalvu, kuru bija sev nopirkusi kā dāvanu piecdesmitajā dzimšanas dienā. Vēl grūtāk izskaidrojams bija tas, ka viņa bija pazaudējusi mazo Royal Doulton ražojuma dāmas statueti. Tā bija arī reta, no agrīnajām. Mollija bija domājusi, ka tā atrodas drošībā uz plaukta otrajā guļamistabā kopā ar piecām citām kolekcijas figūriņām. Taču tur tās vairs nebija. Tā bija dāvana no Hārvija, viņas otrā vīra. No vīrieša, kura pasniegto laulības gredzenu viņa bija norāvusi no pirksta, uzzinot par viņa romānu. Un viņam bija pieticis nekaunības, aizejot paņemt gredzenu sev līdzi.

      Mollija nebija ieminējusies Mārgaretai par to, ka Šerija viņu apciemo katru nedēļu, jo māsa būtu taisnā ceļā devusies pie viņas vedeklas un noprasījusi, kādu spēli viņa spēlē. Mārgareta neuzticējās Šerijai un Greiemam ne par mata tiesu, lai gan tie abi kopā svēra vairāk nekā trīssimt kilogramus. Mārgareta spēja sajust, kur tas suns aprakts, vēl pirms suņa vecāki bija viņu ieņēmuši. Un Mārgareta dedzīgi sargāja māsu.

      Jau mātes miesās Mārgareta bija sagrābusi sev lauvas tiesu drosmes, atstājot dvīņumāsai tikai nožēlojamas atliekas. Mārgaretai nepatika Šerija, māsasdēls viņai patika vēl mazāk, un starp diviem dzirnakmeņiem nonākusī Mollija nevēlējās uzkurt viņu starpā vēl lielākus nepatikas ugunskurus. Viņa mīlēja Mārgaretu un jutās sāpināta par to, ka māsa nevelta uzmanību Greiemam – un ka šīs jūtas ir abpusējas.

      – Mēs ar Gremu vakar pabraucām garām burvīgai mājai, – Šerija nevainīgi nočivināja. – Es teicu Gremam: “Vai nav skaista celtne?” Veca savrupmāja, un es nespēju noticēt, ka Greiems man atbildēja, ka tā esot “Rudens klēts”. Nebiju iedomājusies, ka tā būs tik skaista. Man gribētos tev to parādīt.

      Klāt esam, šodien arī “Rudens klēts” tiek pieminēta, Mollija nodomāja. Viņa malkoja tēju, nodūrusi skatienu. Viņai nebija nekādas vajadzības doties apskatīt “Rudens klēti” – viņa to jau pazina. Tā bija vecā Vūlstoku savrupmāja pie Ketervudas robežas, kas bija pārbūvēta tā, lai puse kļūtu par aprūpes dzīvokļiem, bet otra puse par veco ļaužu pansionātu. Ketervuda bija vismazāk iekārotais rajons šajā apkaimē, kurā toni noteica drūmu sociālo māju puduris. Pat suņi nevēlējās vieni paši doties uz Ketervudu. Mollija, Mārgareta un Bernards tur bija apciemojuši senu draugu pirms dažiem mēnešiem. Izskatījās, ka savulaik ēka bijusi diža, un fasāde arī tagad likās iespaidīga, taču iekšpusē telpas bija nolaistas un neremontētas, un gaisā valdīja skolas ēdnīcas smaka, kas kairināja viņu nāsis vēl ilgi pēc aizbraukšanas.

      – Nedomāju, ka man to gribētos, – Mollija noteica un ievēroja, kā Šerija viegli sakniebj augšlūpu. – Es nepiederu pie tām, kam patīk skatīties uz vecām mājām.

      – Aiziešu tikai uz tualeti, ja drīkst, – noteica Šerija. Viņai izdevās piecelties kājās tikai СКАЧАТЬ