Randiņš tējnīcā. Millija Džonsone
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone страница 23

Название: Randiņš tējnīcā

Автор: Millija Džonsone

Издательство: KONTINENTS

Жанр: Современные любовные романы

Серия:

isbn: 978-9984-35-800-0

isbn:

СКАЧАТЬ Protams, es par to naudu neprasīšu.

      – Tu esi pārāk laipns, Džontij, – noteica Karla. – Man jūsu pietrūks, kad jūs emigrēsiet. Es gribētu pēc iespējas ātrāk iekārtoties jaunajā vietā, lai Terēze varētu beigt par mani raizēties. Negribu sabojāt jūsu prieku!

      – Mēs abi raizējamies par tevi, – noteica Džontijs, atsizdams galvu pret siju dzīvojamajā istabā. Šī māja ar zemajiem griestiem nebūtu piemērota cilvēkam ar sešas pēdas un septiņas collas garu augumu. – Tu katrā laikā vari braukt mums līdzi uz Jaunzēlandi, Karla.

      Karla veltīja draugam sirsnīgu smaidu.

      – Man patīk Apvienotā Karaliste, Džontij. Man patīk vēsture un iepirkšanās Līdsā, un došanās uz Londonu, lai redzētu karalieni. Man patīk gadalaiku maiņa. Man patīk cīnīšanās ar grūtībām ziemā un sniega vērošana pa logu, un gaušanās par nejaukajām vasarām. Jaunzēlande ir jūsu sapnis, nevis manējais. Es zinu, ka tur būtu brīnišķīgi, un varbūt es esmu pavisam neprātīga, taču man patīk dzīvot Jorkšīrā. Ar mani viss būs kārtībā. Es esmu liela meitene.

      Džontijs lēnām pamāja. – Nu, piedāvājums paliek spēkā. Tev vajadzēs atbraukt atvaļinājumā. Lai vai kā, atgriezīsimies pie darījuma.

      Māja bija vairāk nekā savāda. Tā bija gara ēka, kas bija sadalīta divās daļās. Lielākajā daļā ietilpa apakšstāva tualete un neliels pagrabs zem apvienotās virtuves un ēdamistabas, kas izrādījās prāva kvadrātveida telpa. Tajā atradās iebūvēta krāsns, ledusskapis ar saldētavu un veļas mašīna. Džontijs teica, ka īpašnieks to visu atstāšot. Tas viss bija pieredzējis labākus laikus, taču kādu brīdi ar to varēja iztikt. Starp virtuvi un dzīvojamo istabu atradās glītas vītņu kāpnes ar pamatīgām sarkankoka margām. Paklājs uz kāpnēm bija diezgan nobružāts un visai nepatīkamā brūnā krāsā, taču tas bija sīkums, ko viegli varēja mainīt. Augšstāvā atradās guļamistaba ar lētu iebūvētu skapi un vannas istaba ar vīna krāsas garnitūru, kas bija gluži kā izkāpusi no septiņdesmito gadu kataloga. Tālāk nāca neliela mansarda telpa, kuru varēja izmantot mantu glabāšanai, taču bija gandrīz neiespējami uzdot par viesu guļamistabu. Tad nāca plašs kāpņu laukumiņš ar durvīm, kas veda uz mazo dzīvoklīti. Tajā bija guļamistaba ar nelielu vannas istabu, ko papildināja avokado zaļš tualetes pods un izlietne. Spirālveida kāpnes vijās lejā līdz dzīvojamajai istabai ar stikla durvīm, kas veda ārā uz bruģētu privātu dārziņu. Atsevišķas virtuves tur nebija: īrniekam vajadzēja dalīt to ar Karlu. Savrupmāju ieskāva dārzs, kas tā vien prasījās pēc apkopšanas. Tā dziļumos atradās vecs, noplucis šķūnītis un divi stabi ar nošļukušām veļas auklām. Augstas sienas no abām pusēm to nošķīra no kaimiņiem. Izskatījās, ka īpašnieks – Rozā kungs – rūpējas par savu privātumu.

      – Domāju, ka varēšu viņu pierunāt segt pusi kancelejas nodevas, ja tu rīkosies ātri, – sacīja Džontijs. – Viņš grib pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no savas mantas. Un tad nozust.

      Karla pāris reižu izpūta gaisu. – Man nekad mūžā nav piederējusi māja. Nespēju iedomāties, ka man varētu būt pietiekoši daudz naudas, lai to izremontētu, nemaz nerunājot par pirkšanu.

      – Es personiski, Karla, un tu mani pazīsti pietiekoši labi, lai zinātu, ka tās nav nekādas blēņas, es domāju, ka tu būsi neprātīga, ja atteiksies no šī piedāvājuma. Tu vari atļauties šo māju. Es tev ieteiktu to nopirkt. Tas ir labākais ieguldījums, kādu tu izdarīsi dzīves laikā, ja neskaita tava nejēgas vīra pārmērīgo apdrošināšanu.

      – Un māja uzreiz būs mana?

      – Jā.

      Karla iedomājās par to, ka viņai varētu būt daudz naudas bankā, un par visām tām lietām, ko par to varētu nopirkt. Viņa varētu doties brīvdienās uz Maldivu salām un piepirkt veselu skapi ar Vivjēnas Vestvudas drēbēm. Pilnīgi jaunu mersedesu. Tad iejaucās Prātīgā Karla un atgādināja, ka viņai ir vajadzīga mājvieta.

      Sauksim viņu par Rozā kungu.

      – Vai pateikt viņam, ka tas tevi ir ieinteresējis? – apjautājās Džontijs, izņemdams no kabatas mobilo telefonu.

      Uzticies rozā krāsai.

      Vārdi pašai izlauzās Karlai pār lūpām. – Jā, Džontij. Lūdzu.

      – Lieliski. – Džontijs sāka meklēt numuru.

      Karla mēģināja iztēloties sevi dzīvojam šeit, taču nespēja. Viņa bija domājusi, ka viņi ar Mārtinu novecos viņa bungalo. Tur Karla bija jutusies laimīga, laimīga kā Praidas kundze. Vismaz tā viņa bija uzskatījusi. Viņa atgriezās Džontija automašīnā un domās sagatavojās pilnīgi un galīgi šķirties no šīs laulības dzīves, kas bija izrādījusies absolūti citāda nekā viņas iedomās.

      DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

      Tāda izdevība vēl nekad nebija parādījusies. Karla atgriezās mājās jau pirms deviņiem rītā un, iestiprinājusies ar pamatīgu kafijas tasi, pārģērbās treniņbiksēs un sporta kreklā un sacīja sev: “Aiziet jūriņā.”

      Vienīgā nelaime slēpās tur, ka viņa nezināja, ar ko sākt. Uzdevums, kas viņu gaidīja, atradās gluži citā līmenī. Viņa sarāja sevi: Paklau, Karla, tas ir vienkārši. Sadali visu mantās, kuras tu ņemsi, mantās, kuras gribi pārdot, un pārējo atstāj Džūlijai. Labi? Tad viņa iespļāva saujās un ķērās klāt.

      Karla sabīdīja visas dzīvojamās istabas mēbeles vienā malā, atbrīvojot vietu mantām, kuras grasījās ņemt līdzi. Tur bija jauki māla darinājumi un rotājumi, kas bija piederējuši Mārtina vecākiem. Karlai tie nebija vajadzīgi, taču tie varēja ienest apaļu summiņu eBay, un viņai bija nepieciešami visi ienākumi, kādus vien varēja dabūt. Karla aptaustīja visas sava apbružātā dīvāna malas, lai pārbaudītu, vai tur nav paslēpti kādi dārgumi. Viņa atrada Mārtina vecās Zippo šķiltavas un divdesmit pensu monētu līdz ar putekļu kalnu. Karla grozīja metāla šķiltavas pirkstos un iedomājās, kā Mārtins bija sēdējis un smēķējis cigaretes klubkrēslā, birdinādams pelnus apakštasē, kamēr viņa rosījās apkārt, kārtodama uz paplātes tēju un uzkodas, lai palutinātu viņu pēc smagas darba nedēļas prom no mājām. Karla nezināja, vai raudāt, vai spļaudīties, tāpēc nolēma, ka varētu izdarīt abus. Interesanti, ko gan Džūlija domās par mēbelēm, kuras Karla grasījās viņai atstāt? Tās nebija pietiekoši labas pat izgāztuvei. Džūlijai un Mārtinam droši vien piederēja kāds no tiem izliektajiem ādas izstrādājumiem, kurā varēja sasēsties astoņi cilvēki. Karla viņus iztēlojās sēžam tajā, skatoties sešdesmit collu 3D plakanā ekrāna televizorā un dzeram šampanieti, un viņu sagrāba tādas sāpes, it kā Mārtins uz viņas sirds būtu apdzēsis vienu no savām cigaretēm.

      Pie velna, lai Džūlija domā, ko grib. Tu vari vai nu raudāt, vai samierināties ar to: tad ko tu izvēlies, meitenīt? Atkal tā pati balss.

      Karla izmantoja dusmas, lai gūtu jaunus spēkus un aizstumtu dīvānu līdz tam istabas galam, kurā bija paredzēts sakraut nevajadzīgās mantas. Mārtina nodilušais atpūtas krēsls tam sekoja. Tāpat arī robainais un noskrāpētais kafijas galdiņš un visas Mārtina videokasetes un diski, un viņu vecais televizors, kas bija divas pēdas plats, un Mārtinam piederējusī kaudze ar Which СКАЧАТЬ