Randiņš tējnīcā. Millija Džonsone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ apdrošināšanas polisi, un to, kurš jums to pārdeva, vajadzētu iepliķēt. Ja Mārtins būtu nodzīvojis līdz sešdesmit piecu gadu vecumam, polise būtu izbeigusies, un tu nedabūtu neko. Un jūs par to maksājāt pārāk lielu ikmēneša maksājumu. Ļoti slikts ieteikums. Tomēr, – viņš apklusa, lai pārliecinātos, vai Karla seko līdzi viņa domu gaitai, – Mārtins nomira, kamēr polise vēl aizvien bija spēkā, un tas nozīmē, ka tev pienākas aptuveni divsimt tūkstoši mārciņu.

      Par atbildi Karla spēja vienīgi izdvest: – Žēlīgais dievs.

      – Nu, es negrasos tev ieteikt, ko iesākt ar šo naudu. Es saku tikai to, ka tu vari noīrēt māju un izmest naudu vējā, vai arī vari to nopirkt un zināmā mērā nodrošināties. Un man padomā ir viena tāda, kas ir vērta daudz vairāk, nekā par to prasa. Turklāt tā tev nodrošinās arī papildu ienākumus.

      Karla bija palikusi bez valodas. Doma par to, ka viņa varētu tikt pie mājas vienā mirklī, vienkārši nebija aptverama.

      – Un tu zini, ka Džontijs nemēģina tev iesmērēt kaut kādu vecu māju, – sacīja Terēze.

      – Skaidrs, ka es to zinu, Terēze, – noteica Karla, noklakšķinot mēli. Tāda doma viņai nemūžam nebūtu ienākusi prātā. Viņa uzticējās Džontijam bez vārda runas.

      – Tev ir jāizvāc no mājas viss vērtīgais un jāatstāj pārējais viņa sievai, lai viņa tiek ar to galā. – Terēze vairs negribēja saukt Mārtinu vārdā.

      – eBay var ļoti izdevīgi pārdot lielākas mantas, – Džontijs iestarpināja.

      Karla iesmējās. – Vai tu esi redzējis mūsu mēbeles, Džontij? Kurš gan tādas pirks? – Viņa novicināja roku, norādot uz istabu. Tik daudzas mantas prasījās pēc nomainīšanas jau gadiem ilgi: vislētākais iespējamais pusdienu galds, pie kura viņi sēdēja, bija iegādāts kā pagaidu variants, viņiem ievācoties mājā, bet virtuves galdiņu Mārtins bija mantojis kopā ar to. Dzīvojamajā istabā dīvāns vidū bija gandrīz pārlūzis, un televizors bija tik vecs, ka izrādījās izgudrots vēl pirms pikseļiem. Un Karla pilnīgi noteikti negrasījās ņemt sev līdzi gultu. Tā bija pirmā lieta, ko viņa gatavojās nopirkt pēc pārvākšanās.

      – Labi, pirms tu esi sākusi kalt savus bēgšanas plānus, es atbraukšu pēc tevis tieši pulksten astoņos no rīta un aizvedīšu tevi uz Litlkipingu apskatīt māju. Ja tev tā patiks, es varu uzrakstīt īsu nomas līgumu, lai tu varētu tajā ievākties, kamēr ilgs pirkšanas procedūra – domāju, ka ar mēnesi pietiktu. Esmu pārliecināts, ka varēšu pierunāt savu klientu piekrist nomai par sviestmaizes cenu.

      Karla mirkšķināja acis, lai aizturētu asaras, kas strauji sariesās acīs. Ko gan viņa iesāktu bez Džontija un Terēzes palīdzības? Kā viņa tiktu galā, ja tie abi patiešām dzīvotu otrā pasaules malā? Nu, kaut kā jau tiktu: nekas cits neatliktu. Viņa bija iemesta jaunā dzīves posmā un varēja vai nu pretoties, vai sveikt to ar atplestām rokām. Vajadzēja sekot Patas Morisones padomam, atstāt visu pagātnē un dzīvot tālāk. Karla pielika pie lūpām dārzeņu rullīti un sajuta, kā pamazām sāk atgriezties ēstgribas paliekas.

      DIVDESMITĀ NODAĻA

      Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem Šons vēl aizvien pamodās nakts vidū, iztēlodamies, ka atkal ir atgriezies tajā mājā, gultā, sildīdamies līdzās māsai vai brālim – viņš nevarēja atcerēties, kuram, – un piekļāvās tam, dzirdot, kā ārpusē tiek vicinātas dūres. Skanēja kliedzieni. Soļi dunēja uz kailajām koka kāpnēm, iedegās gaisma. Viņš sajuta aukstumu, kad tika izrauts no gultas un apskauts ar rokām, kas nedāvāja nekādu mierinājumu. Viņam aiz muguras kāds no pārējiem bērniem protestēja. – Laid mani vaļā. – Zīdainis šūpulī raudāja.

      Viņa māte grīļojās. – Liec viņus mierā, nelieti.

      – Tu esi piedzērusies, netīrā kuce.

      Kaimiņi atradās ārpusē pie kāpnēm, pamodušies no trokšņa.

      – Bija jau arī īstais laiks.

      – Tev būtu vajadzējis rūpēties par saviem bērniem. Tad viņus nevestu projām, tu netīrā padauza.

      – Katram no tiem sīkajiem ir cits tēvs.

      Viņš atradās automašīnā, kas veda viņu projām no visa pazīstamā, prom no dzeltenās rotaļu mašīnītes, prom no lācīša, kas oda pēc tabakas, prom no grāmatām ar lielajiem burtiem. Beigās viņš nomainīja vairākas lielākas un tīrākas audžumājas, kurās mita nosvērti, auksti cilvēki, un pēc tam, desmit gadu vecumā nonāca bērnunamā, kurā, ja vien pareizi atcerējās, viņam nācās visu laiku kauties. Kauties, lai dabūtu atpakaļ nozagtās mantas, kauties, lai viņam nedarītu pāri, kauties ar mācītāju, kurš pēra viņu ar spieķi. Sešpadsmit gadu vecumā viņu izmeta no turienes, atpakaļ neskatoties, un viņš zvērēja, ka nekad vairs nebūs atkarīgs no kāda žēlastības. Viņš būs pats sev noteicējs, viņš nevienam neatbildēs, neviens viņu nekontrolēs un nesitīs. Viņš izdzīvos un panāks, lai vairs nekad nevajadzētu cīnīties par ēdienu un drošību. Šons Makārtijs vairs nekad nebija saticis māti vai kādu no brāļiem un māsām.

      DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

      – Nu, ko tu teiksi par ārpusi?

      – Tā ir glīta. – Karla centās piešķirt savai balsij mazliet aizrautības, lai arī to nejuta.

      Džontijs iesmējās un pasniedzās, lai aizāķētu vienā pusē nomukušo plāksni ar mājas nosaukumu atpakaļ vietā. – Tā ir dīvainākā māja, kādu es jebkad esmu mēģinājis pārdot, taču domāju, ka tev tā labi noderēs. Tai ir labi pamati, tā ir lēta, un tu vari dabūt pieklājīgu īres maksu par mazo dzīvoklīti. Nav nekādas vajadzības to apmēbelēt; lai par to rūpējas īrnieks. Tam ir vajadzīga tikai kārtīga uzkopšana. Un daži gaisa atsvaidzinātāji, lai atbrīvotos no neapdzīvotu telpu smakas. Nāc, apskatīsim visu labi kārtīgi.

      Viņš atvēra durvis, kas atradās vienā garās, šaurās mājas galā.

      – Kur tavs klients tagad dzīvo? – apjautājās Karla, aplūkodama dzīvojamo istabu, kas atradās līdzās prāvai virtuvei un ēdamistabai.

      – Šobrīd Malagā. – Džontijs pabungoja pa savu lielo degunu. – Neuzdod nekādus jautājumus. Sauksim viņu par Rozā kungu.

      Karlas smadzenēs ieskanējās trīs vārdi: “Uzticies rozā krāsai…”

      – Godīgi sakot, viņš to pārbūvēja visai neveiksmīgi, un tas nekādi nav līdzējis tikt pie pircēja. Taču, kā jau teicu, mājas pamati ir stabili. Palūdzu savam draugam arhitektam to pārbaudīt.

      – Vai daudzi cilvēki ir to apskatījuši? – Karla jautāja.

      – Tikpat kā neviens, – Džontijs atbildēja. – Kāds izteica muļķīgu piedāvājumu, un Rozā kungs jutās par to tik ļoti aizskarts, ka pat neizskatīja jauno piedāvājumu. Es tev neatkārtošu, ko viņš tiem cilvēkiem ieteica ar to izdarīt.

      – Bet man likās, ka viņš gribēja ātri pārdot?

      – Grib СКАЧАТЬ