Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izslējās. Laimīga, ka atrodas viņam pretī, laimīga, ka bijusi spiesta gaidīt pusstundu, laimīga, ka viņu redz un ņem par pilnu.

      – Vai tad jūs neko neteiksiet? – Gastons noprasīja, atkal urbdamies viņā ar prožektoram līdzīgo skatienu.

      – Kā es…

      – Jūs neesat pieradusi pie komplimentiem, vai ne?

      – Vai zināt, mūsu universitātes aprindās drīzāk pat tika uzskatīts, ka ir slikti, ka esmu uzrakstījusi… ē… to grāmatu… Tāpēc es nodomāju…

      – Ka jūsu dzīvei nav nekādas jēgas?

      – Nē. Gluži pretēji… Es nodomāju, ka tā taču nevar būt tik briesmīga, ka tas ir pārpratums.

      – Pārpratums, kurš pārdots vairāk nekā piecsimt tūkstošos eksemplāru! Visus šos gadus esmu ilgojies pēc tādiem pārpratumiem…

      Serirjē apmierināts pasmaidīja un no jauna pievērsās Žozefīnei.

      – Un jūsu ģimene?

      – Ak! Mana ģimene…

      – Vai tad viņi ar jums nelepojas? Žozefīne klusi, samocīti iesmējās.

      – Ne gluži…

      Viņš atvirzījās, lai ieskatītos uzmanīgāk.

      – Bet ko tad jūs īsti darāt?

      – Kā jāsaprot šis jautājums?

      – Kā jūs dzīvojat, pavisam vienkārši. Es gribu sacīt… ja neviens jūs neuzslavē kā izcilu, kur jūs rodat spēkus, lai…

      – Nu, es… esmu pieradusi… Tā tas ir bijis vienmēr.

      – Neviens jūs neņem vērā.

      Žozefīne pavērsa pret viņu pārsteiguma pilnu seju, kas it kā vaicāja – kā jūs to zināt?

      – Un vēl tagad, kad jūsu māsa ir mirusi… Jūs sev sakāt, ka jums nav tiesību dzīvot, nav tiesību rakstīt, nav tiesību elpot… Ka jūs nekam nederat, un ka patiesībā atklāsies, ka to grāmatu ir uzrakstījusi viņa!

      – Nu nē! Es labi zinu, ka to uzrakstīju es.

      Serirjē skatījās uz viņu un smaidīja.

      – Paklausieties… vai zināt, kas jums jādara?

      Žozefīne papurināja galvu.

      – Jums jāuzraksta vēl viena grāmata… Vispirms jau tāpēc, ka drīz jums izbeigsies nauda. Par vienu grāmatu nopelnīta nauda nav mūžīga… pirms nācu šurp, es nepārskatīju jūsu rēķinus, tomēr izskatās, ka jums tur gandrīz vairs nekā nav… Pērkot dzīvokli, izdevumi bijuši patiešām jūtami…

      Un viss pēkšņi izplūda.

      Galds, tik nevainojamais iekārtojums, baltie galdauti, anemoņu pušķi, uzmanīgie viesmīļi, viss nozuda baltā uzplaiksnījumā, un viņai noreiba galva. Viena pati gruvešu laukā. Viņa juta, kā pie matu saknēm izspiežas sviedri, sviedri… un uzmeta Serirjē nemiera pilnu skatienu.

      – Nē, nekas jau nav noticis… Jūs neesat pilnīgi palikusi uz sēkļa, taču jūsu kredīts pie mums ir nedaudz sarucis. Vai tad jūs neapskatāt savus rēķinus?

      – Es no tā visa gandrīz neko nesaprotu…

      – Labi… tad noslēgsim vienošanos: jūs man rakstāt grāmatu, es apmaksāju rēķinus. Norunāts?

      – Bet tas taču…

      – Jums vairs nevajadzēs tērēt veselu bagātību. Jums nevajadzēs daudz maksāt…

      – …

      – Jūs neizskatāties pēc sievietes, kurai ir tieksme uz greznību. Ne tuvu! Lai izpelnītos citu cieņu, vajag dižoties… Jūs to itin nemaz nedarāt.

      Viesmīlis ieklepojās, lai varētu nolikt abus šķīvjus, ko turēja rokās. Serirjē viņu atvairīja un pieprasīja minerālūdeni.

      – Vai tad jūs nemaz nemēdzat izklaidēties? Ko tad jūs gaidāt?

      – Irisa… Kopš viņa ir…

      – Mirusi. Un tad?

      Žozefīne sagrozījās savā vietā.

      – Kopš viņas nāves jūs nemitīgi sevi nosodāt un aizliedzat sev dzīvot?

      – …

      – Bet… Jūs taču esat īsta čamma!

      Žozefīne pasmaidīja.

      – Par ko jūs smaidāt? Jums vajadzētu justies aizvainotai, ka jūs par tādu uzskata!

      – Nē, man… es jau sen par sevi domāju tieši tāpat: čamma un vārgule… Taču es esmu saņēmusies, vai zināt, esmu daudz ko panākusi.

      – Es tiešām ceru, ka tā ir. Lai tiktu uz priekšu, vajag kaut mazliet cieņas, un es gribu, lai jūs man uzrakstāt grāmatu. Labu grāmatu, kurā viss ir tāpat kā dzīvē… tāpat kā jūsu pirmajā darbā… tomēr jums nav jāaprobežojas tikai ar divpadsmito gadsimtu. Mazliet pamainiet kaut ko, jo citādi jūs ierobežosiet sevi tikai ar vēsturiskiem romāniem, un tas būs ļoti garlaicīgi! Un es vēl izsakos pieklājīgi… Nē! Uzrakstiet man romānu par mūsdienām, kurā būtu sievietes, bērni, vīri, kuri krāpj savas sievas vai paši ir ragneši, sievas, kuras raud un smejas, skaista mīla, nodevība, dzīve, viss! Vai zināt, tagad ir grūti laiki, un cilvēki grib, lai viņus izklaidē… Jūs protat stāstīt. Romāns par Florīnu bija ļoti labs, un kā pirmais darbs tas bija vispār izcils!

      – Es to nedarīju apzināti…

      Viņš uzmeta Žozefīnei iznīcinošu skatienu.

      – Tieši tā jūs kopš šī brīža vairs nedrīkstat runāt. Protams, ka jūs to izdarījāt apzināti! Jūsu grāmata jau neuzradās pati no sevis…

      Viņš uzsita knipi.

      – Jūs smagi strādājāt, izdomājāt stāstu, sarakstījāt dialogus, izgudrojāt sižeta pavērsienus, tas nenotika pats no sevis! Izbeidziet nemitīgi aizbildināties! Vai zināt, jūs esat apnicīga… Rodas vēlme jūs pamatīgi sapurināt.

      Nomierinājies viņš pasūtīja divas kafijas, jūs taču dzersiet kafiju, vai ne? Tādā gadījumā divas stipras kafijas! Viņš izvilka garu cigāru, paostīja, paviļāja pirkstos, aizsmēķēja un piebilda:

      – Jā, zinu, restorānos nedrīkst smēķēt. Neviens, izņemot mani. Noteikumi man krīt uz nerviem. Vai zināt, Žozefīne, pretēji tam, ko domā lielākā daļa cilvēku, rakstīšana nav nekāda terapija… tā nekam nepalīdz. Itin nekam. Tomēr tā ir atriebība liktenim, un jūs, ja nekļūdos, esat tam pamatīgi atriebusies.

      – Nezinu СКАЧАТЬ