Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Uz tevi viņš kāpnēs nemaz nepaskatījās! Nelikās ne zinis.

      – No naivuma līdz plānprātībai ir tikai viens solis, – Hortenze nicīgi paskatījās uz māsu.

      – Ko tas nozīmē, mammīt, pasaki!

      – Tas nozīmē, ka jums jābeidz runāt un mierīgi jāpaēd!

      – Vai tad tu pati neēdīsi? – Hortenze vaicāja.

      – Neesmu izsalkusi, – Žozefīne atteica un apsēdās pie galda kopā ar meitām.

      – Makss Bartijē var pat nesapņot, – Hortenze turpināja. – Viņam nav nekādu cerību. Man vajag tādu skaistu, spēcīgu, arī seksuālu vīrieti kā Marlons Brando.

      – Kas ir Marions Brando, mammīt?

      – Ļoti slavens amerikāņu aktieris, mīļā…

      – Marlons Brando! Viņš ir tik skaists, ak, cik viņš ir skaists! Viņš tēloja filmā “Ilgu tramvajs”, tētis mani aizveda to noskatīties… Tētis teica, ka tas esot kino šedevrs!

      – Hmm! Tev nu gan sanākuši garšīgi kartupeļi, mammīt.

      – Nudien, bet kur tad tētis? Vai viņš ir aizgājis uz kādu tikšanos? – Hortenze pavaicāja, noslaucījusi lūpas.

      Brīdis, no kura Žozefīne baidījās, nu bija klāt. Viņa uztvēra vecākās meitas jautājošo skatienu, palūkojās uz Zoē, kura, noliekusies pār šķīvi, aizrautīgi mērcēja kartupeli ar kečupu sajauktajā olas dzeltenumā. Nāksies visu paskaidrot. Atlikt vai melot nebija nekādas jēgas. Galu galā viņas tik un tā uzzinās patiesību. Varbūt parunāt ar katru meitu atsevišķi? Hortenze ir tik ļoti pieķērusies tēvam, viņa to uzskata par tik “šiku”, tik “izsmalcinātu”, bet viņš meitas dēļ ir gatavs vai no ādas izlīst. Viņš bija aizliedzis bērnu klātbūtnē pieminēt naudas trūkumu vai bažas par rītdienu. Un pirmkārt raizējās nevis par Zoē, bet gan par savu vecāko meitu. Šī beznosacījumu mīlestība bija viss, kas viņam palicis no agrākās greznības. Hortenze palīdzēja tēvam izkravāt koferus, kad viņš atgriezās no ceļojumiem, maigi glāstīja uzvalku dārgo audumu, jūsmoja par kreklu kvalitāti, izgludināja kaklasaites un rūpīgi iekarināja tās skapī. Tu esi tik skaists, tētiņ! Tu esi tik skaists! Viņš izbaudīja meitas pielūgsmi un komplimentus, laimīgi apskāva viņu un slepus pasniedza mazas dāvaniņas. Bieži vien viņi sazvērnieciski sačukstējās, un Žozefīne viņu klātbūtnē jutās lieka. Viņu ģimene bija sadalīta divās kastās: senjori – Antuāns un Hortenze, un vasaļi – Zoē un viņa.

      Atpakaļceļa vairs nebija. Hortenzes skatiens kļuva salts un smags. Viņa gaidīja atbildi uz savu jautājumu.

      – Viņš ir aizgājis…

      – Un cikos viņš atgriezīsies?

      – Viņš neatgriezīsies… Vismaz ne šeit.

      Zoē pacēla galvu, un viņas skatiens liecināja, ka viņa veltīgi pūlas aptvert dzirdēto.

      – Viņš ir aizgājis… pavisam? – Zoē noprasīja, pārsteigumā iepletusi muti.

      – Baidos, ka jā.

      – Un viņš vairs nebūs mans tētis?

      – Protams, ka būs! Viņš tikai vairs nedzīvos šeit, kopā ar mums.

      Žozefīni pārņēma bailes, lielas bailes. Viņa varēja precīzi sajust, kurā viņas ķermeņa vietā atradās bailes, izmērīt tās stīpas biezumu un diametru, kura bija sažņaugusi viņas krūtis un neļāva paelpot. Viņai tik ļoti gribējās paslēpties meitu apskāvienos. Saplūst ar viņām un izdomāt kādu maģisku frāzi, kā to par lielo Kroku un lielo Kriku. Viņa būtu gatava atdot jebko, lai tikai varētu pavērst atpakaļ laiku, no jauna sajust laimes noskaņu: pirmais bērns, atkal grūtniecība, otrais bērns, pirmais atvaļinājums četratā, pirmais strīds, pirmā salabšana, pirmā klusēšana, kas sākumā ir izaicinoša, bet pēc tam viņi jau klusē tāpēc, ka vairs nav ko teikt; saprast, kurā brīdī atspere bija salūzusi, kurā brīdī jaukais puisis, pie kura viņa izgājusi par sievu, pārvērties par Tonio Kortesu, nogurušu, viegli aizkaitinātu, bez darba palikušu vīru; apturēt laiku un atgriezties pagātnē, vēl tālāk, vēl…

      Zoē sāka raudāt. Viņas seja saspringa, saviebās, pietvīka, un asaras sāka līt straumēm. Žozefīne noliecās pār meitu un apskāva viņu. Tad iespieda seju meitenes mīkstajās matu cirtās. Galvenais – nesākt raudāt arī pašai. Viņai jābūt stiprai un pārliecinātai. Jāparāda abām, ka viņa nebaidās un spēs abas aizstāvēt. Sākot runāt, viņas balss pat neiedrebējās. Viņa atkārtoja visu, ko psiholoģijas rokasgrāmatās iesaka stāstīt bērniem, kad viņu vecāki gatavojas šķirties. Tētis mīl mammu, mamma mīl tēti, tētis un mamma mīl Hortenzi un Zoē, bet tētis un mamma vairs nevar dzīvot kopā, tāpēc tētis un mamma šķiras. Bet tētis tik un tā turpinās mīlēt Hortenzi un Zoē, un vienmēr būs ar viņām kopā, vienmēr. Žozefīnei radās iespaids, ka viņa runā par nepazīstamiem cilvēkiem.

      – Manuprāt, viņš pārāk tālu neies, – Hortenze izdvesa. – Kāds kauns! Viņš pats droši vien ir apmulsis un nezina, ko tagad iesākt!

      Viņa nopūtās, aizkaitināti nolika dakšiņu ar uzdurto kartupeli, uzlūkoja māti un noprasīja:

      – Manu nabaga mammīt, ko tu tagad iesāksi?

      Žozefīne sajutās nožēlojama, tomēr, jūtot vecākās meitas līdzcietību, viņu pārņēma arī zināms atvieglojums. Viņa vēlējās, kaut Hortenze pateiktu vēl kaut ko, mierinātu viņu, taču tūlīt norāja sevi: mierinājums bija vajadzīgs meitai. Viņa pasniedzās pāri galdam un noglāstīja Hortenzei roku.

      – Nabaga mamma, nabaga mamma! – Hortenze nopūtās.

      – Vai jūs sastrīdējāties? – Zoē vaicāja, bailēs iepletusi acis.

      – Nē, mīļā, mēs nonācām pie šī lēmuma kā divi pieauguši, atbildīgi cilvēki. Tētis, protams, ļoti nobēdājās, jo viņš jūs ļoti, loti mīl. Viņš nav vainīgs, tā vienkārši gadījās… Kādreiz, kad izaugsi, tu sapratīs, ka dzīvē viss nenotiek tā, kā mēs gribam. Reizēm mēs ciešamies, kaut gan vajadzētu pieņemt lēmumu. Tēti jau labu laiku ir piemeklējušas visādas nepatikšanas, tāpēc viņš labāk nolēma aiziet, lai atvilktu elpu, izvēdinātu galvu un neapgrūtinātu mūs ar savu slikto noskaņojumu. Viņš atkal atradīs darbu un tad jums pastāstīs, ko viņam nācies pārciest…

      – Un tad viņš atgriezīsies, mammīt, viņš atgriezīsies?

      – Nerunā muļķības, Zoē, – Hortenze pārtrauca – Tētis ir aizgājis uz visiem laikiem. Ja gribi zināt manas domas, tad viņš vairs neatgriezīsies. Es nesaprotu… Viss, protams, ir tās maitas dēļ!

      Viņa izgrūda šo vārdu ar lielu riebumu, un Žozefīne saprata, ka meita visu zina. Viņa zināja par tēva mīļāko. Un bija to uzzinājusi daudz ātrāk nekā māte. Žozefīnei uznāca vēlēšanās par to apvaicāties, taču Zoē klātbūtnē viņa neuzdrošinājās bilst ne vārda.

      – Trakākais, ka nu mēs СКАЧАТЬ