Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ priecājās, ka apgrozās šajās aprindās, lai gan pie tām nepieder. “Ak! Ne jau naudā ir laime!” viņš bieži atkārtoja.

      Viņam bija izcila alga, gada beigās prēmija trīs mēnešalgu apmērā, laba apdrošināšana un tik daudz brīvu dienu, ka sanāca bezmaz vai divi atvaļinājumi. Viņš laimīgs atgriezās Kurbevuā, savā mājā, kas astoņdesmitajos gados bija uzcelta tādiem pašiem jauniem darbiniekiem kā viņš pats, kuri vēl nebija nopelnījuši tik daudz, lai varētu atļauties dzīvot Parīzē, un pagaidām vēl no otra Sēnas krasta noskatījās uz skaistajiem, vakaros izgaismotajiem galvaspilsētas kvartāliem. Uz šo neona kūku, kas izsmejoši spīdēja tālumā. Laiks pret namu izrādījās nežēlīgs, fasādi aptraipīja ar sīku rūsas tīklu pārvilkušies balkoni, bet oranžie slēģi bija izbalējuši saulē.

      Viņš nekad iepriekš nebrīdināja ģimeni, kad grasās atgriezties no ceļojuma; viņš atvēra durvis, uz mirkli pakavējās priekšnamā un paziņoja par savu ierašanos ar īsu svilpienu, kas nozīmēja: “Esmu klāt!” Žozefīne bija ierakusies savās grāmatās par vēsturi, Hortenze metās viņam klāt un bāza mazās rociņas viņam kabatās, meklēdama dāvanu, Zoē sita plaukstas. Divas mazas meitenītes mājas kleitās, viena sārtā, otra zilā, nekaunīgā skaistule Hortenze, kas vienmēr vazāja viņu aiz deguna, un Zoē, apaļīga, spodra gardēde. Viņš noliecās pie meitām, apskāva viņas un atkārtoja: “Ak, manas mīļās! Ak, manas dārgās!” Tas bija rituāls. Dažreiz viņš izjuta vieglu sirdsapziņas dzēlienu, atceroties kādu citu nesenu apskāvienu… tad viņš apskāva meitas vēl ciešāk, un šīs atmiņas pagaisa. Viņš nolika somas un pilnīgi nodevās varoņa lomai. Viņš stāstīja par izdomātām medībām un vajāšanu, par ievainotu lauvu, ko bija nobeidzis ar dunci, par antilopi, ko noķēris ar laso, par krokodilu, kurš kādam uzbrucis. Viņas skatījās, iepletušas mutes. Tikai Hortenze nepacietīgi prašņāja: “Bet mana dāvana, tētiņ? Kur mana dāvana?”

      Kādu dienu uzņēmumu Gunman and Co nopirka citi, un viņš tika atlaists no darba. No nākamās dienas. “Tā jau tie amerikāņi dara,” viņš skaidroja Žozefīnei. “Vēl pirmdien tu esi komercdirektors kabinetā ar trim logiem, bet jau otrdien stājies bezdarbniekos!” Viņam tika izmaksāts liels atlaišanas pabalsts, un viņš vēl kādu laiku varēja atļauties maksāt par dzīvokļa īri, bērnu mācībām, valodu papildstundām, automašīnas uzturēšanu, slēpošanas atvaļinājumu kalnos. Viņš visu uztvēra filozofiski. Viņš nebija pirmais, ar kuru kaut kas tāds atgadās, tam nav nekādas nozīmes, ātri vien atradīsies cits darbs. Pat nebija svarīgi, kāds, galvenais, ka darbs… Un, lūk, viņa bijušie kolēģi cits pēc cita piekāpās, samierinājās ar mazāku algu, mazāk atbildīgu amatu, darbu ārzemēs, bet viņš vēl aizvien pētīja darba sludinājumus.

      Nu visi viņa iekrājumi bija izbeigušies un optimisms pamazām zuda. Visgrūtāk bija naktīs. Viņš modās trijos naktī, klusi piecēlās, viesistabā ielēja sev viskiju un ieslēdza televizoru. Ar glāzi rokā gulēja uz dīvāna un spaidīja tālvadības pults pogas. Līdz šim viņš sevi bija uzskatījis par ļoti stipru, ļoti gudru, ārkārtīgi tālredzīgu. Redzot kolēģu kļūdas, viņš nebilda ne vārda un pie sevis domāja: “Nu, ar mani jau nu gan kas tāds nevarētu notikt! To nu es zinu!” Izdzirdējis runas par īpašnieku maiņu un iespējamo darbinieku atlaišanu, viņš sev iegalvoja, ka desmit gadi darba Gunman and Co ir nopietns laiks, viņu taču neviens nevar tā vienkārši izmest ārā!

      Viņu atlaida vienu no pirmajiem.

      Vēl vairāk, pašu pirmo. Viņš dusmās iegrūda dūri bikšu kabatā, un odere notirkšķēdama saplīsa ar tādu skaņu, ka viņam pat zobi iesmeldzās. Viņš saviebās, nogrozīja galvu, jau grasījās doties uz virtuvi pie sievas, lai liktu viņai salāpīt plīsumu, taču tad atcerējās, ka jāiet prom. Arī koferis vēl nebija sakravāts. Viņš izgrieza kabatas uz āru; izrādījās, ka saplīsušas bija abas.

      Viņš atkrita gultā un ar skatienu ieurbās kurpju purngalos.

      Darba meklējumi viņu nomāca. Uzlīmējot marku uz aploksnes, viņš kļuva par vienu no daudziem. Viņš par to domāja arī Milēnas apskāvienos. Viņš tai stāstīja, ka drīz kļūs pats sev par saimnieku. “Ar tādu pieredzi kā man,” viņš skaidroja, “ar tādu pieredzi kā man…” Viņš pazina vai visu pasauli, prata angļu un spāņu valodu, pārzināja grāmatvedību, nebaidījās ne no tveices, ne no sala, ne no putekļiem un vēja, ne no moskītiem un čūskām. Viņa klausījās. Viņa ticēja. Vecāki viņai bija atstājuši šādus tādus ietaupījumus. Viņš nespēja izšķirties. Viņš saviem piedzīvojumiem gribēja sameklēt kādu uzticamāku partneri.

      Abi iepazinās, kad viņš Hortenzes divpadsmitajā dzimšanas dienā aizveda meitu uz frizētavu. Milēnu pārsteidza mazās meitenes pašapziņa, un viņa tai piedāvāja manikīru. Hortenze pastiepa viņai rokas tā, it kā izrādītu lielu žēlastību. “Jūsu meita ir īsta karaliskā augstība,” viņa paziņoja, kad Antuāns ieradās pēc meitas. Pēc tam, ikreiz, kad Milēnai atlika brīvs brīdis, viņa spodrināja bērna nagus, un Hortenze devās prom, iepletusi pirkstus un apbrīnodama savus spīdīgos nadziņus.

      Viņam bija labi ar Milēnu. Maza auguma gaišmate, dzīvespriecīga, mīksta un kārdinoša. Kautrīga un bikla, gatava izpatikt, un tas vairoja viņa pašpārliecību.

      Viņš ņēma no pakaramajiem uzvalkus, visus lieliski pašūtus no ļoti laba auduma. Jā, agrāk viņam netrūka naudas, lielas naudas. Un viņam ļoti patika to tērēt.

      – Un būs atkal, – viņš skaļi nodomāja. – Tev ir tikai četrdesmit gadi, tās vēl nav beigas! Tev viss vēl ir priekšā!

      Koferis ātri piepildījās. Viņš izlikās, ka meklē aproču pogas, un sacēla nelielu troksni, cerēdams, ka Žozefīne izdzirdēs, atskries un sāks lūgties, lai viņš paliek.

      Beidzot viņš izgāja priekšnamā un apstājās pie virtuves durvīm. Pakavējās, joprojām cerēdams, ka sieva paspers soli viņam pretī, piedāvās salīgt mieru… Redzēdams, ka viņa vēl aizvien ir uzgriezusi muguru, viņš paziņoja:

      – Nu labi… es iešu!

      – Lieliski. Atslēgas vari atstāt sev. Tu noteikti esi kaut ko aizmirsis un vēl atgriezīsies. Brīdini mani, lai tobrīd varu kaut kur aiziet. Tā būs labāk.

      – Tev taisnība, es tās paņemšu… Ko tu teiksi meitenēm?

      – Nezinu. Es par to vēl neesmu domājusi.

      – Es gribētu būt līdzās, kad jūs par to runāsiet…

      Viņa aizgrieza krānu, atbalstījās pret izlietni un, vēl aizvien stāvēdama ar muguru pret viņu, paziņoja:

      – Ja neiebilsti, es pateikšu taisnību. Man negribas viņām melot… Jau tāpat ir pietiekami smagi.

      – Un ko tad tu viņām teiksi? – viņš skumji vaicāja.

      – Taisnību: tētis ir palicis bez darba, tētis nejūtas labi, tētim vajag atvilkt elpu, un tāpēc tētis ir aizgājis…

      – Atvilkt elpu? – viņš jau mierīgāk pārvaicāja.

      – Nu re! Tieši tā mēs arī pateiksim. Atvilkt elpu.

      – Atvilkt elpu, ļoti labi. Tas neizklausās pārāk galīgi. Norunāts.

      Viņš СКАЧАТЬ