Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

      Milēna saimnieces lomā noteikti izskatās labi! Sārta, svaiga, smalka. Žozefīne iztēlojās, kā viņa verandā gaida Antuānu, kā ielec džipā, lai brauktu uz parku, gatavo maltīti, šķirsta žurnālu, ērti iekārtojusies lielā šūpuļkrēslā… Bet vakaros, kad viņš pārnāk no darba, apkalpotājs pagatavo abiem labas vakariņas, ko viņi ietur sveču gaismā. Droši vien viņš domā, ka ir sācis jaunu dzīvi. Jauna sieviete, jauna māja, jauns darbs. Bet sieva un abas meitas savā mazajā Korbevuā dzīvoklītī viņam šķiet garlaicīgas un nožēlojamas.

      No rīta Bartijē kundze, Maksa māte, bija apvaicājusies: “Nu, Kortesa kundze, vai ir kādi jaunumi no jūsu vīra?” Viņa kaut ko izvairīgi attrauca. Bartijē kundze bija ļoti novājējusi, un Žozefīne painteresējās, vai viņa ievēro kādu diētu. “Jūs smiesieties, Kortesa kundze, tā ir kartupeļu diēta!” Žozefīne tiešām sāka smieties, taču Bartijē kundze turpināja: “Nopietni: pa kartupelim ik vakaru, trīs stundas pēc vakariņām, un pēc tam vairs negribas neko saldu! Izrādās, ka, apēdot kartupeli pirms gulētiešanas, izdalās divi hormoni, kuri neitralizē smadzeņu vajadzību pēc cukura un ogļhidrātiem. Un cilvēks sāk novājēt. Tas viss ir zinātniski pamatots. Makss man to sameklēja internetā… Jums taču ir internets, vai ne? Tad es jums varētu pateikt vietnes nosaukumu. Šī diēta izklausās dīvaina, taču tā darbojas, varat man ticēt.”

      – Māt, dators taču nav greznība, bet gan darba instruments. Tas noderētu gan tavam darbam, gan mūsu skolas mājasdarbiem.

      – Zinu, mīļā, zinu.

      – Tu tikai tā saki, bet tevi tas nemaz neinteresē. Bet runa taču ir par manu nākotni…

      – Paklausies, Hortenze, es jūsu labā daru visu. Visu! Ja es teicu, ka padomāšu, tas nozīmē, ka vienkārši negribu jums solīt to, ko nevaru izdarīt, taču iespējams, ka man viss izdosies.

      – Ai, paldies, māt, paldies. Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties.

      Hortenze apķērās viņai ap kaklu un iesēdās klēpī gluži kā Zoē.

      – Vai man te vēl pietiek vietas, māt, vai arī ir jau par vēlu?

      Žozefīne iesmējās un piespieda meitu sev klāt. Pati nezinādama, kāpēc, viņa piepeši sajutās aizkustināta. Meitas tuvums, viņas siltums, ādas saldā smarža, vieglais aromāts, kas plūda no viņas drēbēm, lika Žo acīs sariesties asarām.

      – Ak, meitiņ, kā es tevi mīlu, ja tu to zinātu! Es jūtos tik slikti, kad mēs strīdamies.

      – Mēs nestrīdamies, māt, mēs diskutējam. Mums gluži vienkārši ir atšķirīgi uzskati, tas arī viss. Un, zini, ja es dažreiz nervozēju, tad tas ir tāpēc, ka tētis ir aizgājis, es jūtos slikti, ļoti slikti, un tāpēc es uz tevi kliedzu, jo tu esi pa rokai…

      Žozefīne tikai ar pūlēm valdīja asaras.

      – Tu esi vienīgais cilvēks, uz kuru es varu paļauties, saproti? Tāpēc jau es no tevis tik daudz prasu, jo manis dēļ, mīļo māt, tu vari visu… Tu esi tik stipra, tik drosmīga, tik uzticama.

      Klausoties meitā, Žo pamazām atguva drosmi. Viņa vairs nebaidījās, viņa juta, ka ir gatava uz visu, lai tikai Hortenze turpinātu viņai pieglausties un izrādīt maigumu.

      – Apsolu, mīļā, tev būs dators. Uz Ziemassvētkiem… Tu taču vari pagaidīt līdz Ziemassvētkiem?

      – Ai, paldies, mīļo māt! Lielāku prieku pat nevar iedomāties.

      Meita apķērās Žozefīnei ap kaklu un saspieda tik stipri, ka viņa iesaucās: “Rāmāk! Rāmāk! Tu man kaklu pārlauzīsi!” Pēc tam Hortenze aizjoņoja pie Zoē uz istabu, lai pavēstītu labos jaunumus.

      Žozefīni pārņēma vieglums. Meitas prieks pielipa arī viņai un lika nozust visām raizēm. Kopš viņa bija sākusi nodarboties ar tulkošanu, Hortenze un Zoē varēja pusdienot skolas ēdnīcā, bet vakarā vienmēr tika pasniegts viens un tas pats: šķiņķis ar kartupeļu biezeni. Zoē ēda un viebās, Hortenze knibinājās ap ēdienu. Žozefīne apēda pārpalikumus, lai neko nevajadzētu izmest. “Tieši tāpēc jau es arī kļūstu resna,” viņa prātoja, “jo ēdu par trim.” Pēc maltītes viņa mazgāja traukus – trauku mašīna bija salūzusi un trūka naudas, lai to salabotu vai nopirktu jaunu – noslaucīja vaskadrānu, izņēma no skapja grāmatas un atkal ķērās pie darba. Viņa ļāva meitenēm skatīties televizoru… un pati tikmēr tulkoja.

      Laiku pa laikam viņa dzirdēja meiteņu sarunas. “Kad izaugšu liela, būšu stiliste,” Hortenze sacīja, “un man būs pašai savs modeļu nams…” “Bet es šūšu kleitas savām lellēm,” Zoē atbildēja. Žozefīne pacēla galvu, pasmaidīja un atkal iegrima Odrijas Hepbērnas dzīvē. Viņa atrāvās no darba tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, vai meitas ir iztīrījušas zobus, un pirms gulētiešanas abas noskūpstītu.

      – Makss Bartijē mani vairs neaicina pie sevi, mammīt… Kā tu domā, kāpēc?

      – Nezinu, mīļā, – Žozefīne izklaidīgi atbildēja. – Katram savas raizes…

      – Māt, ja es gribu kļūt par stilisti, – Hortenze paziņoja, – man jau tagad ir jāsāk ļoti labi ģērbties… Es nevaru vilkt mugurā to, kas gadās pa rokai.

      – Viss, gulēt, meitenes! – Žozefīne uzsauca, steigdamās atgriezties pie darba. – Rīt jāceļas septiņos.

      – Kā tu domā, vai Maksa vecāki šķirsies? – Zoē gribēja zināt.

      – Nezinu, mīļā, guli.

      – Tu varētu man iedot drusciņ naudas, lai es sev nopērku Diesel firmas krekliņu, dzirdi, mammu? – Hortenze nerimās.

      – Gulēt! Es vairs negribu dzirdēt ne vārda.

      – ‘bnakti, mamm…

      Viņa atsāka tulkot. Ko šādā situācijā būtu darījusi Odrija Hepbērna? Viņa būtu strādājusi, centusies saglabāt pašcieņu un domāt par savu bērnu labklājību. SAGLABĀT PAŠCIEŅU UN DOMĀT PAR BĒRNU LABKLĀJĪBU. Lūk, kā viņai jāturpina dzīvot: cienītai, mīlētai, tievai kā maikstei. Žozefīne nolēma vakarā uzsākt kartupeļu diētu.

      Bija auksta, lietaina novembra nakts. Filips un Irisa Dipēni atgriezās mājās no viesībām. Viņus bija ielūdzis viens no Filipa kolēģiem. Svinīgas vakariņas, divdesmit lūgti viesi, īpašs cilvēks, kurš pieskata, lai ēdieni tiktu pasniegti laikā, krāšņi ziedu pušķi, viesistabu apmirdz kamīna liesmas, pieklājīgas sarunas, ko Irisa jau iepriekš zināja no galvas. “Greznība, bagātība un… garlaicība,” viņa klusībā secināja, atlaidusies ērtā limuzīna sēdeklī. Filips klusēdams vadīja automašīnu. Visa vakara laikā Irisai ne reizi nebija izdevies uztvert viņa skatienu.

      Irisa vēroja Parīzi, nebeigdama apbrīnot ēkas, pieminekļus, tiltus pār Sēnu, lielo avēniju arhitektūru. Dzīvojot Ņujorkā, viņa bija ilgojusies pēc Parīzes. Pēc Parīzes ielām, pēc gaišā mūra ēkām, ar kokiem apstādītās alejas, kafejnīcu terases, Sēnas rāmā plūduma. Atlika vienīgi aizvērt acis, lai prātā kā fotogrāfijas ataustu pilsētas ainas. Šādos vakaros СКАЧАТЬ