Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ka tad, kad no tevis paliks pāri tikai divas lielas acis un lapsenes viduklis, viņš nokritīs tev pie kājām! Un tad tu varēsi bāzt roku viņam mēteļa kabatā! Un tad jūs abi varēsiet lidināties gaisā! Lūk, kā tev ir jādomā, Žo, un ne citādi.

      Žozefīne klausījās, nepaceldama galvu.

      – Liela mīlestība laikam nav domāta man.

      – Tikai nesaki, ka tu jau biji izdomājusi sev veselu romānu?

      Žo bēdīgi pamāja.

      – Diemžēl jā.

      Šērlija nospieda gāzes pedāli, ciešāk satvēra stūri, un automašīna strauji rāvās uz priekšu, iespiežot viņas dusmas asfaltā.

      No rīta, kad Žozianna ieradās birojā, piezvanīja viņas brālis, lai pateiktu, ka mirusi viņu māte. Lai gan no mātes Žozianna vienmēr bija saņēmusi tikai sitienus, viņa tomēr apraudājās. Viņa raudāja par tēvu, kurš bija miris jau pirms desmit gadiem, par savu ciešanu pilno bērnību, par nekad nesaņemto maigumu, par prieku, kurā viņa nekad nebija varējusi dalīties ar citiem, par nekad neizteiktajiem labajiem vārdiem, par visu mokošo tukšumu sevī. Viņa jutās kā bārene. Tad saprata, ka patiešām ir kļuvusi par bāreni, un sāka raudāt vēl stiprāk. Šķita, ka viņa atgūst nokavēto: bērnībā viņai bija aizliegts raudāt. Pietika bēdīgi saviebties un ļaut vaļu asarām, kad gaisā jau nosvilpa pļauka, apsvilinādama vaigu. Un tagad, lejot asaras, viņa saprata, ka sniedz roku tai mazajai meitenītei, kura nebija drīkstējusi no sirds izraudāties, ka apskauj viņu un pažēlo. Smieklīgi, viņa sev sacīja, ir tāda sajūta, ka manī ir divi cilvēki: trīsdesmit astoņus gadus vecā, viltīgā un apņēmīgā Žozianna, kura dzīvē neko nepalaidīs garām, un mazā, neveiklā, nosmulējusies meitenīte, kurai pastāvīgi sāp vēders no izsalkuma, aukstuma un bailēm. Abas viņas raudās bija satikušās, un labi vien, ka tā.

      – Kas šeit galu galā notiek? Kaut kāds bēdu birojs, goda vārds. Un jūs neceļat klausuli!

      Anriete Grobza, taisna kā lietussargs, ar lielam plācenim līdzīgu cepuri galvā, stāvēja pie galda un pētīja Žoziannu, kura tikai tagad pamanīja, ka zvana telefons. Viņa mirkli nogaidīja un, kad zvanīšana bija mitējusies, sameklēja kabatā papīra salvetīti un izšņauca degunu.

      – Mana māte, – Žozianna nošņaukājās. – Viņa ir mirusi…

      – Bēdīgi, protams, bet… Agri vai vēlu vecāki nomirst visiem, tam ir jābūt gatavam.

      – Ak tā! Tātad es nebiju tam gatava…

      – Jūs vairs neesat maza meitenīte. Saņemieties. Ja visi darbinieki nesīs savas privātās problēmas uz uzņēmumu, kas notiks ar Franciju?

      Atrasties birojā tādā stāvoklī varēja atļauties tikai priekšniecība, nevis darbinieks, Anriete Grobza nodomāja. Vai tad tiešām nevar pagaidīt līdz vakaram un tad izraudāties, cik tīk? Žozianna viņai nekad nebija patikusi. Viņu kaitināja šīs sievietes nekaunība, paradums cēli soļot, grozot sēžamvietu. Gluda, pilnīga, līdzīga kaķenei, ar kupliem, gaišiem matiem un skaistām acīm. Ak, šīs acis! Uzbudinošas, pārdrošas, skarbas, brīžiem glāsmainas un laiskas. Anriete bieži pieprasīja, lai Šefs šo sievieti atlaiž no darba, taču viņš nebija ar mieru.

      – Vai mans vīrs ir šeit? – viņa noprasīja Žoziannai, kura bija izslējusies, aizgriezusies un nu ar skatienu sekoja mušai, lai nevajadzētu raudzīties šīs nīstamās sievietes sejā.

      – Viņš ir kaut kur tepat, drīz atgriezīsies. Varat pasēdēt viņa kabinetā, viņam vajadzētu būt atpakaļ. Ceļu jūs jau zināt!

      – Pieklājīgāk, bērniņ, neuzdrošinieties runāt ar mani tādā tonī… – Anriete Grobza atcirta aizskartas valdonības pilnā balsī.

      Cik viņai ir nepatīkamas acis, nodomāja Žozianna. Šauras, saltas, skopas, aprēķina pilnas. Es nevaru ciest viņas plānās, sausās lūpas, kuru kaktiņos sakrājies kaut kas balts. Vai šī sieviete ir saēdusies ģipsi? Nevaru ciest, ka viņa allaž izturas pret mani kā pret kalponi. Atradusi, ar ko lielīties: izgājusi par sievu pie kārtīga puiša un uz viņa pleciem izbraukusi no nabadzības! Ērti iekārtojusies siltā vietiņā – bet es ņemšu un atslēgšu viņai apkuri. Visskaļāk smejas tas, kurš smejas pēdējais!

      – Uzmanieties, mana mazā Žozianna, mans vīrs rēķinās ar maniem ieteikumiem, un es varu nolemt, ka jums mūsu uzņēmumā nav vietas. Sekretāru apkārt netrūkst. Es jūsu vietā izteiktos uzmanīgāk.

      – Bet es jūsu vietā nebūtu tik pašpārliecināta. Netraucējiet man strādāt un pagaidiet kabinetā, – Žozianna pateica tik valdonīgi, ka Anriete Grobza viņai paklausīja kā robots.

      Pie durvīm viņa pagriezās, draudīgi notēmēja uz Žoziannu ar pirkstu un piebilda:

      – Vēl nekas nav beidzies, mana mazā Žozianna. Jums par mani vēl nāksies dzirdēt, un es jums varu dot labu padomu: kravājiet mantas.

      – Tad jau redzēsim, kundze. Man ir nācies sastapt arī vēl lielākas nejaucenes par jums, un nevienai nav izdevies dabūt mani nost no ceļa. To nu jūs varat aizlikt sev aiz auss zem savas milzīgās cepures!

      Izdzirdējusi, ar kādu niknumu tiek aizcirstas Šefa kabineta durvis, viņa apmierināti pasmaidīja. Vecā ragana bija pārskaitusies! Punkts manā labā. Zobu Irbuļa naids bija jūtams jau pēc pirmā rokasspiediena. Žozianna nekad nenodūra galvu un izaicinoši skatījās viņai acīs. Divu fūriju divkauja. Viena kalsna, kaulaina, nikna, bet otra – tukla, sārta un draiskulīga. Toties abas vienlīdz sīkstas!

      Viņa uzgrieza brāļa telefona numuru, lai noskaidrotu, kad būs bēres, mirkli nogaidīja, jo līnija bija aizņemta, tad uzgrieza numuru vēlreiz un atkal sāka gaidīt. “Vai viņa tiešām var mani padzīt?” Žozianna piepeši nodomāja, klausīdamās aprautajos signālos. “Vispār droši vien var… Beigās var gadīties visādi. Vīrieši ir tik gļēvi! Viņš vienkārši ņems un pārcels mani uz citu biroju. Uz filiāli. Un es tikšu padzīta no komandpunkta. No vietas, kurā ar tādām pūlēm biju iedzīvojusies un jau sākusi baudīt tās augļus.” Tu–tū… Jātur acis un ausis vaļā! Tu–tū… es neļaušu, lai labais Marsels mani apmāna ar skaistiem vārdiem!

      – Hallo, Stefan. Te Žozianna…

      Bēres tika rīkotas sestdien, lauku ciemā, kur bija dzīvojusi māte, un Žozianna, pēkšņa sentimentalitātes uzplūda pārņemta, nolēma turp aizbraukt. Viņa vēlējās būt klāt brīdī, kad māte tiks guldīta zemē. Uz visiem laikiem nonāks melnā bedrē. Tad varēs no viņas atvadīties un varbūt, varbūt pačukstēt, ka viņa tomēr būtu spējusi māti mīlēt.

      – Viņa vēlējās tikt kremēta…

      – Ak tā… Un kāpēc? – Žozianna noprasīja.

      – Viņai bija bail pamosties tumsā…

      – Es viņu saprotu.

      Mana mammīte baidās no tumsas. Žoziannu pēkšņi pārņēma maigums pret māti. Viņai atkal uzmācās raudiens. Nolikusi klausuli, viņa izšņauca degunu un sajuta, ka uz pleca nogulst kāda plauksta.

      – Kas СКАЧАТЬ