Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ļāvās snaudai, viņas skatiens aizmiglojās. Bija vienalga, kurp abi detektīvi un misis Petrija viņu ved. Viņa gribēja tikai gulēt. Tāpēc viņa jau automašīnā aizmiga. Kad auto apstājās, viņa ar pusaizvērtām acīm, bez kādas žēlošanās izkāpa un iegāja visiem līdzi nelielā ēkā. Ievesta mazā istabā ar divām šaurām gultiņām, viņa paņēma detektīves Grifitas pasniegto T kreklu un kokvilnas bikses un piespieda sevi pārģērbties. Milzīgais nogurums pārmāca bailes no murgiem.

      Atgūlusies Elizabete uzvilka sev virsū segu un tad sajuta asaru izslīdam caur aizvērto acu skropstām.

      Pēc tam viņa vairs nejuta neko.

      Viņa pamodās tikai dienas vidū un jutās izslāpusi un pagurusi.

      “Kas tagad notiks?” Līdz šim Elizabete vienmēr bija skaidri zinājusi, ko no viņas gaida un kad. Bet nu nebija nedz norādījumu, nedz sarakstu, nedz dienas kārtības – nekā, uz ko balstīties.

      Viņai bija kauns, ka jūt izsalkumu, ka vēlas iedzert kafiju, ieiet dušā, iztīrīt zobus.

      Parastie ikdienas pasākumi. Džūlija nekad vairs nebūs izsalkusi, nekad vairs neko nedarīs.

      Elizabete cēlās augšā, nedaudz saviebjoties, kad sūrstošās pēdas pieskārās grīdai. Viņa aptvēra, ka sāp visas maliņas. “Lai sāp,” Elizabete sev novēlēja. “Lai man ir slikti.”

      Tad viņa atminējās, ka māte brauc mājās, varbūt jau ir atgriezusies. “Droši vien sagaidāms lielāks sods nekā sāpes un izsalkums.”

      Teju alkstot soda, viņa pavēra vaļā durvis. Un ieklausījās.

      Bija dzirdamas balsis, īstenībā tikai murdoņa, un smaržoja kafija. “Jā, tur smaržo kafija,” Elizabete aptvēra un saviebās. Viņa gribēja saņemt sodu, bet cerēja, ka pirms tam pagūs nomazgāties dušā.

      Viņa devās turp, no kurienes skanēja balsis.

      Un sastinga.

      Nelielā dzeltenbaltā virtuvē stāvēja svešs gara auguma vīrietis. Mazliet neveikli viņš lēja no kannas kafiju biezā baltā krūzē. Ieraudzījis Elizabeti, svešinieks pārstāja darboties un viņai uzsmaidīja.

      Viņš bija ģērbies džinsos un baltā kreklā, un padusē viņam bija revolvera maksts.

      – Labrīt! Vai arī… labdien! Esmu Džons Berovs no Savienoto Valstu Maršala dienesta. Viss kārtībā, Elizabete. Mēs gādāsim par tavu drošību.

      – Jūs esat no Savienoto Valstu Maršala dienesta?

      – Jā. Šodien… vēlāk mēs tevi nogādāsim uz citu drošu māju.

      – Vai detektīve Grifita ir šeit?

      – Viņa drīz atbrauks. Atvedīs tev nepieciešamās mantas. – Berovs apklusa, jo Elizabete šķita apjukusi. – Tu viņai iedevi savas atslēgas un atļāvi aiziet uz tavu māju paņemt apģērbu, zobu pastu un vēl šo to.

      – Jā. Atceros.

      – Tu droši vien gribi kafiju un aspirīnu.

      – Es… es gribu tikai nomazgāties dušā, ja tas būtu iespējams.

      – Protams! – Berovs atkal pasmaidīja un nolika krūzi un kafijkannu. Viņam bija zilas acis, bet ne tādas kā Elizabetes mātei. Zilais tonis bija spilgtāks, siltāks.

      – Es atnesīšu tavu somu. Esmu šeit kopā ar mūsu darbinieci Terēzu Nortoni. Tev jājūtas šeit drošībā, Elizabete, vai varbūt uzrunāt tevi par Lizu?

      Asaras iedzēla Elizabetei acīs.

      – Džūlija sauca mani par Lizu. Jā, Džūlija…

      – Man ļoti žēl tavas draudzenes. Tu esi daudz ko pārdzīvojusi, Liza. Mēs ar Terēzu parūpēsimies par tevi.

      – Viņi mani nogalinās, ja atradīs. Es to zinu.

      Zilās, sirsnīgās acis uzlūkoja Elizabeti.

      – Tevi neatradīs. Un es neļaušu tevi sāpināt.

      Elizabete gribēja tam ticēt. Džonam Berovam bija krietna cilvēka seja, kalsna, tāpat kā viņš pats. Izglītota cilvēka vaibsti.

      – Cik ilgi man būs jāslēpjas?

      – Pagaidām plānosim tikai dienu uz priekšu. Es atnesīšu tavas mantas.

      Elizabete palika stāvam, līdz Berovs atnāca ar viņas čemodānu.

      – Pagatavošu kaut ko ēdamu, kamēr tu saposies, – viņš piedāvāja. – Esmu labāks pavārs par Teriju. Vismaz es neko nesabojāšu.

      – Paldies! Ja jums nav grūti.

      – Nav.

      – Atvainojiet, es nezinu, kur ir duša.

      – Tur. – Berovs norādīja. – Pēc tam pa labi.

      Noskatījies Elizabetei pakaļ, viņš paņēma kafijas krūzi. Tad nolika to, jo ienāca pāriniece.

      – Meitene ir pamodusies, – viņš pavēstīja. – Jēziņ, Terij, viņa izskatās gandrīz divpadsmit, nevis divdesmit vienu gadu veca. Viņa nemūžam nedrīkstēja iekļūt tajā klubā!

      – Tu jau redzēji personas apliecību, kuru viņa viltojusi. Ar to viņa varētu pelnīt iztiku. – Terija, augumā neliela, skarba, bet skaista kā margrietiņa, paņēma kafijkannu. – Kā viņa turas?

      – Zobus sakodusi, es teiktu. Uzvedība viņai pieklājīga kā tavai tantei Martai.

      – Ja man būtu tante Marta, tad viņa uzvestos kā īsta ragana.

      – Meitene tā arī neapjautājās par savu māti. Par Grifitu paprasīja, bet par māti ne. Tas uz kaut ko norāda. Uzcepšu bekonu ar olām.

      Atvēris ledusskapi, viņš izņēma nepieciešamos produktus.

      – Vai vēlies, lai piezvanu prokuroram? Pomerojs grib runāt ar viņu.

      – Ļauj viņai kaut ko ieēst. Jā, būs labāk, ja abi satiksies, kamēr neesam meiteni pārvietojuši. Labāk lai viņa vēl kādu brīdi nezina, ka nāksies dzīvot slēptuvē mēnešiem ilgi.

      – Varbūt gadiem. Kā tik gudra meitene, kura mācās Hārvardā, jau sešpadsmit gadu vecumā sapinusies ar Volkoviem?

      – Reizēm pietiek ar to, ka ir sešpadsmit gadu. – Džons uzlika uz pannas bekona šķēli, kas sāka čurkstēt.

      – Es piezvanīšu prokuroram. Sarunāšu tikšanos pēc divām stundām. Lai viņai ir laiks apģērbties, paēst, nomierināties.

      – Es tikmēr pārbaudīšu, kad ielido viņas māte.

      – Sarunāts.

      Piektā СКАЧАТЬ