Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

      “Arī viņu nogalinās. Tas vīrietis viņu nošaus. Jāsteidzas palīgā. Tūlīt…”

      – Sasodīts, ko tu esi pastrādājis!

      – To, ko man pavēlēja.

      – Tev lika salauzt viņam rokas, turklāt rītvakar.

      – Pavēle ir mainīta. Ziņotājs mums pateica. Alekss sadarbojies ar policiju.

      – Jēziņ! Mēsls tāds!

      Elizabete pārbijusies ieraudzīja, ka Iļja iesper mirušajam Aleksam – vienu reizi, otru, trešo.

      “Iļja ir viens no viņiem,” Elizabete aptvēra. “Viens no viņiem.”

      Viņš pārtrauca spārdīt līķi, atglauda matus, tad pamanīja nogalināto Džūliju.

      – Pie velna! Vai tas bija nepieciešams?

      – Viņa mūs redzēja. Bet mums bija informācija, ka Alekseja ielene pametusi viņu cita dēļ.

      – Šai nepaveicās, ka šovakar viņš meklēja svaigu miesu. Kur ir otrā?

      – Otrā?

      Skaistās melnās acis sastinga ledū.

      – Šurp atbrauca divas. Šī un vēl viena. Neliela auguma, ar melniem matiem, sarkanā kleitā.

      – Jegor!

      Augumā lielākais vīrietis pamāja, izvilka nazi un devās uz kāpņu pusi. Iļja deva zīmi, un Korotkijs metās uz virtuvi, bet Iļja piegāja pie terases durvīm.

      – Liza, – viņš čukstēja. – Tas nekas, Liza. Es par tevi parūpēšos.

      Izrāvis nazi no stulma, viņš aizlika to aiz muguras un iededza āra apgaismojumu.

      Tūdaļ ieraudzījis Elizabetes kurpes, viņš nopētīja terasi un pieskrēja pie margām.

      – Tur neviena nav, – Korotkijs ziņoja.

      – Viņa te ir bijusi. Atrodiet viņu!

      Ceturtā nodaļa

      Aizmiglotās acis plati iepletusi, viņa skrēja, neko neredzot. Elpa plosīja plaušas elsās un vaidos. Viņa nedrīkstēja ļaut kliedzienam izlauzties no kakla. Viņu varēja sadzirdēt. Ja viņu sadzirdēs, tad notvers un nogalinās.

      Kā Džūliju.

      Elizabete apvaldīja instinktu skriet uz ielu. Tur viņu varēja gaidīt vēl citi, tādi paši kā Iļja. Kā lai viņa zina, ka automašīna, kuru viņa apstādinātu, nepieder viņiem? Kā lai paredz, ka tuvējās mājas durvis, ja viņa sitīs ar dūrēm pie tām, neatvērs kāds no viņiem?

      Bija jāskrien, jābēg, cik tālu un cik ātri vien spēj. Jāpaslēpjas.

      Viņa pārkāpa pār sētām. Pārrāpās pār dzīvžogiem. Noskrāpējusi un sadurstījusi kailās kājas, viņa norija sāpju kliedzienus. Viņa slēpās no mēness gaismas, lienot pa tumsu kā kurmis.

      Mežonīgi ierējās suns, kad viņa skrēja cauri svešam dārzam.

      “Nepieļauj, ka viņi kaut ko sadzird,” Elizabete sev pavēlēja. “Neskaties atpakaļ.”

      Kaut kas sarāva sānu. Baismu pilnu mirkli Elizabete krita uz priekšu, domājot, ka ir sašauta. Viņa gulēja zemē, ceļgalus sev klāt pievilkusi. Asi elpas vilcieni graizīja kaklu.

      Krampji, tie bija tikai krampji. Taču tie turpinājās kopā ar briesmīgu nelabuma vilni. Viņa atbalstījās uz plaukstām, nostājās četrrāpus un rīstīdamās, elsodama raudāja.

      “Šoks,” Elizabete sev teica. Zobi klabēja, vienlaikus plūda sviedri un kratīja drebuļi. Reibonis, nelabums, neganti sirdspuksti. Viņa atradās šoka stāvoklī, bet viņai bija nepieciešams domāt. Lai sasildītos, Elizabete sāka strauji berzēt ar plaukstām rokas. Pūlēdamās atvilkt elpu, viņa pierāpoja pie somiņas, kuru kritienā bija palaidusi vaļā. Bēgot viņai bija izdevies to noturēt. “Tātad,” Elizabete mierināja sevi, “zināmā līmenī es spēju domāt.”

      Jāizsauc policija, jāmeklē palīdzība.

      – Izņem telefonu, – viņa čukstus sev pavēlēja. – Piespied taustiņu. Pasaki… izstāsti…

      – Deviņi, viens, viens, kas atgadījies?

      – Palīdziet! Vai varat palīdzēt?

      – Kas ar jums noticis?

      – Viņš abus nošāva. – Asaras aizmigloja acis, apslāpēja balsi. – Viņš abus nošāva, un es aizbēgu.

      – Kundze, vai jūs ziņojat par šaušanu?

      – Viņš abus nogalināja. Viņš nogalināja Džūliju. Es aizbēgu.

      – Tūlīt mēs jums palīdzēsim. Kur jūs atrodaties?

      – Es nezinu, kur es esmu. – Pielikusi plaukstu pie mutes, Elizabete no visa spēka mēģināja saņemties. – Es aizskrēju. Skrēju prom. Man liekas, esmu tuvu Leikšordraivai. Pag! Pagaidiet! Nepārtrauciet sarunu.

      – Es jūs uzmanīgi klausos. Kā jūs sauc?

      – Elizabete. Elizabete Fiča.

      – Elizabete, vai varat kaut ko pateikt? Ceļa norādi, adresi?

      – Tūlīt paskatīšos. Esmu aiz kādas mājas. Pelēkas akmens mājas ar tornīšiem. – Klibodama viņa piegāja tai tuvāk, nevaldāmi drebot, kad iekļuva drošības apgaismojuma lokā. – Te ir… bruģēts piebraucamais ceļš, liela garāža. Terases un dārzs.

      – Vai varat iziet uz ielas?

      – Es to redzu. Tur ir laternas. Bet, ja iziešu gaismā un viņi nāks, viņi mani ieraudzīs.

      – Turpiniet runāt. Turiet telefonu rokā, Elizabete. Mēs izmantojam jūsu signālu, lai jūs atrastu.

      – Es ieraudzīju adresi. Numuru. – Viņa tos nosauca.

      – Policija ir ceļā. Palīdzība tūlīt būs klāt, Elizabete. Vai esat cietusi?

      – Nē. Nē, es skrēju. Es biju ārā no mājas, kad viņi atnāca. Es sēdēju terasē. Viņi to nezināja. Viņi neredzēja mani. Viņš abus nošāva. Viņš abus nošāva. Viņš nogalināja Džūliju.

      – Man ļoti žēl. Kur tas notika?

      – Nezinu. Es nezinu adresi. Bet tas ir Leikšordraivā. Mums nevajadzēja turp braukt. Mums nevajadzēja braukt uz to māju. Džūlija ir mirusi.

      – Elizabete, kas ir Džūlija?

      – Džū… Džūlija Māstersa. Mana СКАЧАТЬ