Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ šķēres, bet otrā uzmaukusi groziņu. Viņa plūca puķes muižas izrotāšanai un dziedējošās zālītes savai ārstniecības istabai.

      – Lūk, konfektīt, pasmaržo, – viņa reizēm ieteicās, norāvusi gaiši violetu lavandas zariņu. – Tas ir labākais līdzeklis pret galvassāpēm. Izmērcē divas saujas ziedu verdošā ūdenī, pielej dažas piles lavandas eļļas un atdzesē. Pēc tam tikai jāieliek šķidrumā mutautiņš un jānovieto tas uz pieres.

      Es bieži raudādama aizkliboju pie mātes, kad biju apskrambājusi celi vai sasitusi apakšstilbu, jo nokritu no ponija vai mani apgāza suns. Māte apsēdās uz grebumiem rotāta koka soliņa un iecēla mani sev klēpī, rūpīgi aplūkodama nobrāzumu. – Nekas, manu konfektīt. Man ir kurpīšu ziede, kas drīz remdēs sāpes. Vai atceries, kurš no šiem augiem ir kurpīte? Jā, tieši tā, šis dzeltenais zieds, līdzīgs mazai saulespuķei. Tas aizgaiņās sāpes, gluži kā saule aizgaiņā mākoņus. Jau rīt tu vairs neatcerēsies, kur savainojies.

      Aplūkojusi klostera mūru ieskauto dārzu, es ieraudzīju, ka drīz plauks ābeļu pumpuri, un daži trausli, zaļi asni jau centās atbīdīt salmus. Zem kokiem uz šauriem kātiem šūpojās gaišās sniega rozes, un lakaču baltiem plankumiem izraibinātās, sirdij līdzīgās lapas auga uz sūnām noklātās akas pamatnes.

      Es dziļi ievilku elpu un, ļaudamās mirkļa iegribai, teicu māsai Serafīnai: – Es ļoti priecājos, ka esmu šeit, dārzā, kopā ar jums.

      – Man šķita, ka svaigs gaiss un darbs tev nāks par labu. Tu izskatījies bāla, – mūķene atbildēja.

      – Es jutos tā, it kā sienas spiestos man virsū.

      – Savukārt es cerēju, ka māsa Emanuēla dārza darbus uztvers kā sodu, nevis glābiņu. Viņa ir no augstmaņu dzimtas, un viņai nebija viegli pakļauties noteikumam, ka mums visām jāstrādā. Viņas skatījumā līkņāšana dārzā ir zemnieku uzdevums, tāpēc viņa centās tevi pazemot. Viņa nesaprot, kādu prieku sagādā iespēja strādāt Dieva dārzā. Tās ir nepārspētas zāles pret visām miesas un dvēseles slimībām.

      – Šāds darbs ir labāks nekā naktspodu iztukšošana, ko viņa man parasti uzdod. Man nāksies izlikties, ka es to neciešu, lai viņa ļautu man turpināt.

      – Nepieciešamības gadījumam biju sagatavojusi vēl vienu kārti. Tikai precētām sievietēm vai atraitnēm ir ļauts sēt pētersīļus. Ja ar to nodarbojas jaunava, viņa var kļūt grūta no Lucifera. – Serafīna iesmējās. – Viņām nebūtu citas iespējas kā vien ļaut, lai man palīdzi. Šeit nav nevienas citas sievietes, kas vairs nebūtu virgo intacta.

      Arī es iesmējos, nespēdama savaldīties. Viņas uzjautrinājums bija patiesi lipīgs. Un, reiz sākusi smieties, es vairs nevarēju rimties. Es iztēlojos Serafīnu kopējā zālē dievbijīgi ieslēpjam rokas piedurknēs un svinīgi paziņojam abatei, ka tikai tāda bēdīgi slavena koķete kā es varētu palīdzēt viņai sēt pētersīļus. Arī Serafīna smējās. Viņa bija atbīdījusi cepuri atpakaļ, atklājot gaiši sarkanīgus, sirmuma caurvītus matus. Dubļiem notraipītais priekšauts un cimdi ļāva aizmirst, ka viņa ir mūķene un es esmu ieslodzīta klosterī. Tagad es varēju izlikties, ka esmu parasta sieviete, kas dārzā smejas kopā ar draudzeni.

      – Tātad… arī jūs? – Es sastomījos, jo nezināju, kā uzdot šo jautājumu, viņu neaizvainojot.

      – Vai man bijuši mīļākie? Ak jā, daudzi. Ne jau vienmēr esmu dzīvojusi klosterī. Es, tāpat kā tu, šeit ierados sava mūža vēlākajā pusē. Dažreiz man šķiet, ka tā ir labāk. Daudzas no šīm sievietēm nekad nav izbaudījušas dzīvi. Viņas mokās ilgās, ko pašas neizprot, tāpēc viņām ir grūti rast mieru. Es patvēros abatijā pēc ilgas dzīves, ko pildīja prieki, bēdas un diemžēl arī daudzi, daudzi grēki, tāpēc esmu apmierināta ar savu dārzu un bitēm.

      Es nopētīju savus dubļainos ādas cimdus. – Nedomāju, ka es šeit radīšu mieru.

      – Sākumā nē, bet varbūt vēlāk tev tas izdosies. Laiks dziedē to, ko nespēj saprāts.

      – Nedomāju gan, – es skarbi attraucu.

      Serafīna ilgi klusēja. – Es zinu, ka tev ir grūti samierināties ar padzīšanu no galma, bet varētu būt daudz, daudz sliktāk. To es spēju apliecināt. Šis nav īsts cietums. Te vari iznākt dārzā, aplūkot debesis, klausīties putnu dziesmās un bišu dūkoņā. Vari strādāt ar rokām un redzēt, kā aug tevis iestādītais, izdaiļojot pasauli. Tu drīksti apēst izaudzēto, un arī tas dāvā prieku. Vēl ir mūzika un dziesmas, kas veldzē dvēseli, un arī klosterī ir daudz skaistā – augstie pīlāri, logi, kas mirdz kā dārgakmeņi, un izšūtie gobelēni. Un tu iegūsi draugus. Tu neesi viena. Kaut ko tādu paciest ir daudz grūtāk, ja esi viena.

      Es uzrāvu plecu, negribēdama viņai ticēt. Mūķene pietupās, pētīdama pētersīļu sēklu maisiņu, ko turēja rokā. – Reiz es pazinu meiteni, kas pavadīja ieslodzījumā daudzus gadus viena pati. Neticami, ka viņa nesajuka prātā.

      Alkdama dzirdēt stāstu, es paliecos uz priekšu. – Kāpēc? Kas viņu ieslodzīja?

      – Vecāki pārdeva viņu burvei par sauju zaļumu. – Māsa Serafīna iegremdēja pirkstus sīkajās, melnajās sēkliņās. – Pētersīļiem, zvērenēm un baldriņiem. Kad meitenei bija divpadsmit gadu, burve ieslodzīja viņu augstā tornī, uzbūvētā dziļi mežā, un istabā nebija ne durvju, ne kāpņu. Tornī bija tikai viens šaurs logs ar cieši aizvērtiem slēģiem, lai viņa neredzētu debesis…

      Cantata

      Pētersīļa zariņš

MANERBAS KLINTS, GARDAS EZERS, ITĀLIJA, 1599. GADA MAIJS

      Viņa zināja trīs patiesības.

      Viņas vārds bija Margarita.

      Vecāki viņu mīlēja.

      Reiz viņa aizbēgs.

      Sliktākajos brīžos, kad torņa sienas šķietami spieda viņas ribas, Margarita atkārtoja šīs trīs patiesības neskaitāmas reizes, gluži kā skumju pilnas lūgšanas, ko citi skaita līdz ar rožukroni.

      Viņa bija ieslēgta šajā šaurajā mūra istabā divpadsmit gadu vecumā. Kopš tās dienas apritējis piecdesmit viens pilns mēness, ko apliecināja rētas uz viņas plaukstas locītavas. Ja drīzumā neizdosies aizbēgt, viņa nomirs.

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590. GADA APRĪLIS

      Margarita pirmo reizi sastapa burvi savā septītajā dzimšanas dienā.

      Parasti meitene, atgriežoties mājās, gāja palēkdamās un skaļi dziedāja vai arī uzmanīgi laipoja gar šauro kanāla malu, plati iepletusi rokas. Tomēr šoreiz viņa spēra soļus gausi, ieslēpusi mēles galiņu caurumā, kur reiz bija priekšzobs;

      tas nozīmēja, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta kaut kam īpašam. Margarita nesa mazu, siltu, ļoti svarīgu kūciņu. Tā patīkami smaržoja pēc kanēļa un cukura. Viņa pacēla kūciņu pie deguna un steidzīgi nolaizīja tās malu. Mutē izplauka salduma un dažādu bagātīgu garšu buķete.

      Bija СКАЧАТЬ