Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

      – Karaliene? Vai negribējāt teikt – karalis?

      Serafīna pārtrauca darbu. – Karaļa nemaz nav. Ir tikai karaliene, kas pavada savu mūžu, ieslodzīta stropā, tāpat kā mēs esam ieslodzītas šajos mūros.

      Es iesmējos. – Nē, tā nav! Runā, ka bišu strops esot lielisks paraugs karaļvalsts vadīšanai, kur visi strādājošie kalpo karalim. Un mēs vienmēr klausāmies sprediķos par to, kā Viņa Majestātei jāvalda ar medu un dzeloni vienlaikus, gluži tāpat kā bišu karalim.

      – Patiesībā stropā valda bišu karaliene, nevis karalis. To pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pierādīja holandiešu zinātnieks, uzšķērdis bišu karalieni un atradis tās olnīcas.

      Es spēji ievilku elpu, jo nekad nebiju dzirdējusi kādu runājām tik atklāti, bet pēc brīža sāku smieties. Visu manu augumu satricināja jautrības šaltis, līdz man nācās atbalstīties ar plaukstu pret sienu, lai es nenokristu uz zemes.

      – Zut alors. Un es taču ieģērbos izšūtām bitēm rotātā tērpā, lai glaimotu karalim… Kā jums šķiet, vai viņš to zina? Ja kāds viņu dēvē par bišu karali, viņš tikai sēž un smaida.

      – Nezinu… viņš interesējas par zinātni, vai ne? Vai viņš neiedibināja Akadēmiju?

      Es izbrīnīta uzlūkoju Serafīnu. Vecā mūķene pārsteidzoši daudz zināja. – Jā, – es atbildēju, – bet man šķiet, ka viņš to nekad nav apmeklējis. Es neesmu redzējusi karali pat lasām grāmatu, nemaz nerunājot par ierašanos kādā Akadēmijas salonā vai sanāksmē. Sacré bleu. Cik smieklīgi! Uzrakstīšu par to vēstuli princesēm. Viņas labprāt nodēvētu sevi par galma bišu karalienēm.

      Pēc šiem vārdiem smiekli nomira manās lūpās, jo es atcerējos, ka vairs neesmu karaļa meitu tuvākā draudzene un man pat nav ļauts rakstīt vēstules. Atgriezās manas skumjas.

      – Es tevi paaicināšu, kad bitēm pienāks spietošanas laiks, – Serafīna apsolīja. – Tas ir patiesi brīnišķīgs skats. Brīnišķīgs un biedējošs.

      – Tāpat kā galms, – es atbildēju, pūlēdamās pasmaidīt.

      – Jā, tiešām. Bišu strops patiesi ir labākais galma simbols. Varbūt tev ir paveicies, ka esi to pametusi. Galms var kļūt par tādu pašu cietumu dvēselei kā klosteris.

      Tā bija taisnība. Es ieinteresēta vēroju mūķeni. Viņa bija neparasta sieviete ar spožām medus krāsas acīm un dzīvesgudrām runām. Nebiju gaidījusi kaut ko tādu no dziednieces mazā, nabadzības nomāktā klosterī valsts tālākajā malā.

      – Kad karaliene vedīs savu spietu projām, tev vajadzēs palīdzēt man notvert bites. Es negribu tās zaudēt, – Serafīna noteica. – Iedegsim uguni un uzvārīsim ūdeni tējai, pirms sākam rakt zemi un kaplēt. Nezinu, kā uzskati tu, bet man klosterī pasniegtais ēdiens nekad neremdē izsalkumu.

      Tā kā vairāku stundu laikā biju izdzērusi tikai tasi piena, es labprāt palīdzēju mūķenei iekurināt uguni mazās būdas pavardā un ieinteresēta aplūkoju tās iekšieni.

      Pie sijām bija piekarināti garšaugu saišķi, bet plauktos salikti stikla trauki, pilni ar kaltētām lapām, ziediem un savādiem pulverīšiem sarkanā, sērdzeltenā un kastaņbrūnā krāsā. Būdas vidū stāvēja apskrambāts koka galds un divi soliņi, bet pie tālākās sienas bija piestumta neliela gulta, glīti apsegta ar daudzkrāsainu, no ielāpiem šūdinātu segu. Kopš savas ierašanās Žersīanbrī nebiju redzējusi neko tik košu un juceklīgu. Uz soliņa redzēju smagu marmora piestu un trauku, kas iekšpusē bija tumši brūns.

      – Hmm, kādu tēju šodien pagatavot? Asinszāle uzlabos mūsu noskaņojumu; mežrozītes un plūškoka ziedi nodrošinās veselību; mātere dos gudrību; karote medus saldinās mūsu domas. – Māsa Serafīna izņēma kaltētās lapas un ziedus no dažādiem traukiem un bēra tos zemā māla tējkannā, pirms pielēja verdošu ūdeni no katla.

      – Vai nav nekā tāda, kas mūs padarīs bagātas? – es jautāju.

      – Kam mums nepieciešama nauda? – mūķene attrauca, un viņas zeltainajās acīs iemirdzējās uzjautrinājums. Viņa salēja gaišo, smaržīgo virumu divās māla tasēs un ielika tajās nedaudz medus.

      – Ja man būtu nauda, es sev nopirktu brīvību. Man nevajadzētu dzīvot šeit ieslodzījumā karaļa iegribas dēļ. Es varētu doties, kur vēlos, un ne no kā nebaidīties.

      Serafīna atkal piepildīja katliņu no lietus ūdens mucas aiz durvīm un nolika to uz pavarda, pirms sadrūmusi atbildēja: – Jā, es saprotu, ka tev tas ir svarīgi. Es reiz biju bagāta un varu apliecināt, ka tas nenodrošina laimi.

      – Nabadzība arī ne.

      Viņa pasniedza man tasi. – Taisnība. Iziesim saules gaismā un izdzersim tēju. Vai panesīsi manu grozu?

      Otrā rokā turēdama kūpošo katliņu, mūķene veda mani uz dārzu. Mēs apsēdāmies viena otrai blakus uz zemā mūra, un es piesardzīgi iedzēru mazu malciņu tējas. Tā bija garda un mani sasildīja.

      – Skat, bites jau meklē ēdienu. – Mūķene norādīja uz dažiem zeltainām un melnām strīpām klātiem kukaiņiem, kas rosījās starp gaiši zilajiem rozmarīna ziediem. – Arī viņas priecājas par pavasara ierašanos.

      Es pasmaidīju, malkoju tēju un apēdu nelielu, lipīgu lodīti, veidotu no medus, riekstiem un augļiem, ko man pasniedza māsa Serafīna, izņēmusi to no trauka. Saule sildīja muguru, bites dūca, rokās es turēju karsto tasi un pirmo reizi vairāku mēnešu laikā jutos mierpilna.

      – Tagad, kad vairs nav jābaidās no salnām, mēs varēsim iesēt pirmās sēklas. – Māsa Serafīna parakņājās groziņā. – Kabači un puravi, cūku pupas un zirņi, pētersīļi, gurķenes un timiāns. Vispirms ķersimies pie pētersīļiem, jo tie dīgs visilgāk. Vai zini, ka pētersīļus dēvē par sātana sēklām? – Viņa izņēma nelielu katūna maisiņu, uz kura bija uzrakstīts prezzemolo.

      – Kāpēc? – es jautāju, nolikusi tukšo krūzi.

      – Nezinu. Ir kāda leģenda, ka pētersīļi pirmo reizi izauguši vietā, kur lijušas kāda grieķu varoņa asinis. Tāpēc grieķi lika pētersīļu pušķīšus uz kapiem un apbārstīja ar tiem līķus.

      – Kāpēc? Lai slēptu smaku? Man šķita, ka pētersīļiem nepiemīt spēcīgs aromāts.

      – Droši vien svarīga ir simboliskā nozīme – pētersīļi izsējas paši, tāpēc var izdīgt vietā, kur miris to mātes augs. Tomēr paiet ilgs laiks, kamēr tie attīstās, kā jau teicu. Manā bērnībā cilvēki skaidroja nosaukuma izcelsmi tā, ka sēklas aizceļo līdz ellei un atpakaļ septiņas reizes, pirms izspraucas asns.

      Māsa Serafīna runājot notrausa pussapuvušos salmus no tumšās augsnes un ievilka tajā seklas rievas. Pēc tam viņa iekaisīja šajās gropēs sīciņas, melnas sēklas. – Varbūt pētersīļiem dots šāds vārds tikai tāpēc, ka tos ir velnišķīgi grūti iesēt, – viņa noteica. – Pasniedz man katliņu, lūdzu.

СКАЧАТЬ