Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ bija aizslēģoti un aizbultēti, vārti aizslēgti ar divām atslēgām, bet sienas tik augstas, ka es kopš ierašanās abatijā nebiju redzējusi nevienu putnu vai mākoni. Te pavadītajās nedēļās nebiju manījusi nevienu citu, tikai mūķenes un laicīgās māsas – sievietes, kas ieradušās abatijā bez pūra, tāpēc nedrīkstēja dot pilno solījumu. Viņas ģērbās tāpat kā es – vienkāršā, tumšā kleitā ar priekšautu un smagām koka kurpēm, bet matus nosedza ar baltu cepurīti, no kuras pār muguru slīga plīvurs. Šīs māsas paveica lielāko daļu darba, kaut gan arī visām mūķenēm bija savi uzdevumi.

      Pat kalpotājām nebija ļauts ienākt klosterī. Nanete gribēja kļūt par laicīgo māsu, lai varētu man pakalpot, bet māsa Terēze viņai paskaidroja, ka novicēm nedrīkst būt kalpotājas un Nanetei nāktos tīrīt cūku kūti vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc Nanete atgriezās Kaznēvas muižā, gatava lūgties, lai mana māsa pierunā savu vīru, marķīzu de Teobonu, vērsties pie karaļa manā vārdā. Es zināju, ka tas būs bezjēdzīgi. Teobons bija pārāk tukls un slinks, lai dotos uz Versaļu, un karalis nekad neizpildīja to augstmaņu lūgumus, kas deva priekšroku dzīvei savās muižās, nevis pievienojās aizrautīgajam galma dzīves virpulim. “Es viņu nepazīstu,” karalis mēdza teikt un nevērīgi nomest vēstuli.

      Es drīkstēju satikt Naneti, pirms viņa devās projām, bet mūs šķīra tik biezs dzelzs režģis, ka varējām saskarties tikai ar pirkstgaliem.

      – Viņas neļauj man palikt pie jums! – Nanete raudādama teica. – Man, kas jūs pieskatījusi, kopš bijāt pavisam sīciņa!

      – Neraudi, Nanete, – es lūdzu. – Varu apliecināt, ka tu negribētu palikt šeit ieslodzīta kopā ar mani. Ēdiens ir atbaidošs.

      – Konfektīt, man nepatīk pamest jūs šeit vienu.

      – Tev nav citas iespējas, – es atgādināju. – Vairāk laba panāksi, mudinot manu svaini piecelt resno pakaļu un man palīdzēt, nevis tīrot cūku kūti.

      Kopš Nanetes aizbraukšanas es nesaņēmu nekādas ziņas. Māsa Emanuēla baudpilnā balsī man paskaidroja, ka mūķenēm nav ļauts lasīt vēstules.

      Vienmuļo ikdienu reizēm pārtrauca tikai priesteris, kurš ieradās reizi mēnesī, lai uzklausītu grēksūdzes un noturētu dievkalpojumu. Un to nevar uzskatīt par tikšanos ar vīrieti. Pat tad, ja priesteri uztver kā vīrieti – un es to nespēju –, es nekad viņu neredzēju. Viņš bija tikai ēna, sviedru smaka, murmināšana un ņurdēšana. Un kādus grēkus gan es varēju izsūdzēt, ieslēgta kopā ar vecām sievietēm? Vēlmi, kaut ēdiens būtu labāks? Vēlmi, kaut mani gultā sildītu vīrietis? Es varēju atzīties, ka vairākas reizes esmu modusies no tā, ka mans augums savilcies kaisles krampjos, un sapņos es redzēju Šarlu…

      – Ko tikai es neatdotu, lai redzētu vīrieti! – es kādu rītu iesaucos, kopā ar pārējām novicēm slaucīdama un tīrīdama guļamistabu. – Vēlams, jaunu un pievilcīgu, bet derētu jebkāds!

      Novices bailīgi iesmējās.

      – Ak vai, tā nedrīkst runāt! – Māsa Irēna palūkojās pār plecu.

      – Miesnieks rudenī nāk nokaut cūkas, – sacīja māsa Džuljeta. – Bet mums visām jāpaliek savās cellēs, līdz viņš aiziet. Tas ir briesmīgi; mēs dzirdam tikai cūku kviecienus. Mums viņa ciemošanās riebjas.

      – Dažreiz bīskaps atsūta strādnieku, lai tas salabotu laika gaitā salūzušās lietas, – ierunājās Paula, novice ar vasarraibumiem un rudām uzacīm. – Bet viņš atnāk tikai tad, kad mēs visas esam baznīcā, un viņam jāpabeidz darbs pirms mūsu atgriešanās. Sardze noskandina zvanu, lai mēs zinātu, ka nedrīkstam ienākt klosterī.

      – Pagājis ilgs laiks, kopš šeit kaut ko laboja, – teica māsa Olīvija, glīta, jauna sieviete ar ovālu seju un gludu ādu; viņa atgādināja kādu svēto gleznā. Viņa jau grasījās teikt vēl kaut ko, bet istabā ienāca Emanuēla un sodīja mūs visas par runāšanu bez iemesla.

      Noviču bija pavisam nedaudz, sākot no Olīvijas, kas laikam vēl nebija sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, un beidzot ar mazo Mildredu, kam bija tikai divpadsmit. Mēs visas gulējām vienā garā istabā, un audekla aizkari sadalīja šo telpu tā, ka veidojās kaut kas līdzīgs cellēm. Pusnakts zvana skaņas pamazām izgaisa, un es dzirdēju, kā izstaipās un žāvājas meitenes man blakus. Emanuēla piecēlās kājās, un viņas ceļi nokrakšķēja.

      Es steigšus apģērbos, ievīstīdamās smagajā apmetnī. Mans deguns atgādināja lāsteku, un roku ādu klāja zili plankumi. Emanuēla ielūkojās aiz mana aizkara, sarauca pieri un aicinoši pamāja. Es nekavējoties gāju pie viņas, zinot, ka pat niecīgākā nepakļaušanās tiks pazemojoši sodīta.

      Pārējās novices jau bija sastājušās rindā un nolaidušas skatienu, slēpjot plaukstas piedurknēs, lai sasildītos. Es ātri ieņēmu savu vietu. Mēs kopā virzījāmies pa gaiteni un lejup pa nakts kāpnēm līdz baznīcai. Vienīgo skaņu radīja apavu švīkstoņa uz akmens grīdas un rožukroņa krellīšu klabēšana. Viss bija melns un drūms, un vienīgo gaismu deva neliels lākturis, kas dega vienā guļamistabas galā. Tas uz brīdi apspīdēja katru melno tērpu un balto plīvuru, pirms novices ieslīdēja ēnā.

      Manas domas, kā vienmēr, pievērsās galmam. Versaļā es dzertu šampanieti un pastaigātos dārzā rožsārtu papīra lākturu gaismā, klausoties mūziku, ko spēlētu garāmslīdošā gondolā izvietojies orķestris. Es balstītos uz kāda vīrieša satīnā tērptā pleca un kratītu kauliņus kausā, solīdama viņam savu gaskoņietes veiksmi. Varbūt es pat dejotu.

      Acīmredzot biju ārkārtīgi aizvainojusi karali, ja jau viņš mani padzinis uz šo drūmo vietu. Varbūt Ziemassvētku korāļi bija pēdējais piliens, kas pārpildīja kausu. Varbūt karalis jau sen uz mani dusmojies. Iespējams, viņu saniknoja romāns, ko iepriekšējā vasarā uzrakstīju par karalieni Margo, viņa vectēva pirmo sievu, kuras mūžu apvija dažādas baumas. Grāmatu izdeva bez autora vārda, bet man vajadzēja noprast, ka valdniekam tas būs zināms. Spiegi pavēstīja karalim itin visu.

      Mani jau sen aizrāva karalienes Margo stāsts, jo biju daudz par viņu dzirdējusi Kaznēvas muižā, kur es piedzimu un kur arī viņa reiz dzīvoja. Varbūt nebija prātīgi izvēlēties šo karalieni par slepenās vēstures varoni. Galu galā viņas dēļ karaļa vectēvs Navarras Anrī izskatījās pēc muļķa un ragneša.

      Tomēr stāsts bija pārāk labs, lai es spētu tam pretoties. Karalienei Margo bija daudzi mīļākie, un daži apgalvoja, ka to vidū bijis arī viņas pašas brālis Anrī, kurš vēlāk sēdās tronī. Viņu apsūdzēja neremdināmā miesaskārē, slepkavībā un valsts nodevībā, un itin visur, kur vien viņa spēra soli, palika salauztu siržu un sašutuma pilnu tenku virkne. Runāja, ka viņas viesības Sēnas ielā bijušas tik trokšņainas, ka Luvras pilī neviens nav varējis aizmigt.

      Deviņpadsmit gadu vecumā nabaga Margo bija spiesta iziet par sievu pie Navarras Anrī, hugenota, kaut gan viņa esot mīlējusi Anrī de Gīzu, Francijas ietekmīgākās katoļu dzimtas galvu. Ceremonijas laikā viņa atteicās dot jāvārdu, tāpēc viņas brālis, karalis Šarls, satvēra viņas galvu plaukstās un pagrūda to, atdarinādams piekrišanas mājienu.

      Pēc sešām dienām, Svētā Bērtuļa dienā, karalis Šarls parakstīja pavēli par vairāku tūkstošu hugenotu noslepkavošanu. СКАЧАТЬ