Rūgtais mīlas kauss. Keita Forsaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pārbaudīt tā gara spēku, lai noskaidrotu, vai viņš nāk no Dieva. Tāpēc mēs dosim jums laiku pielāgoties dzīvei abatijā, kaut gan domāju, ka labāk jau uzreiz sākt novices apmācību. Jo ātrāk pametīsiet iepriekšējo dzīvi aiz muguras, jo labāk. – Abate mani svētīja un gausi izgāja no istabas. Viņa bija tik sīka un saliekusies, ka atgādināja kuprainu bērnu.

      Tiklīdz durvis viņai aiz muguras aizcirtās, mani ielenca pārējās mūķenes. – Ir laiks atteikties no laicīgās pasaules labumiem, – māsa Emanuēla paziņoja, un viņas balsī skanēja ļauns prieks. – Sāksim ar pūru.

      – Četri tūkstoši livru, – sacīja Terēze, – un vēl divi simti livru gadā par gultasvietu, trīs simti livru par apģērbu un deviņdesmit par uzturu.

      – Tas ir neprāts! Par savu istabu pilī es maksāju mazāk.

      – Tiklīdz dosiet zvērestu, jūs pavadīsiet pie mums visu savu atlikušo mūžu, – māsa Emanuēla atbildēja.

      Es sakodu zobus. – Kas notiks, ja mainīšu domas un nolemšu nedot zvērestu?

      – Pūrs nav jāmaksā līdz pat dienai, kad kļūsiet par mūķeni, – Terēze paskaidroja, – un Viņa Majestāte karalis tik un tā jau piekritis segt šo maksājumu jūsu vietā.

      Mani pārņēma atvieglojums. Būtu ļoti nepatīkami ieslīgt parādos, lai samaksātu par celli šajā aukstajā, caurvēja šaustītajā namā.

      – Tomēr samaksa par gultasvietu un uzturu mums būs nepieciešama jau tagad. – Terēze pastiepa roku.

      Es iekodu lūpā, sameklēju somā savu naudas maisiņu un atdevu viņai gandrīz sešus simtus livru. Tās bija divas trešdaļas no manas gada pensijas.

      – Tagad jums jāatdod visas drēbes līdz pat pēdējai vīlītei. Šeit jums nebūs vajadzīga lieka greznība, – Emanuēla turpināja.

      Es satriekta lūkojos uz viņu. – Kā, lūdzu?

      – Jūs nedrīkstat paturēt pat saspraužamo adatu. Velciet visu nost un dodiet man. Mēs jums atnesām postulantes tērpu. – Viņa norādīja uz nelielo raupja auduma drēbju kaudzīti, ko māsa Berta bija nolikusi uz galdiņa.

      – Nekādā gadījumā. Vai jūs saprotat, cik maksā šis tērps?

      – Par to var saņemt daudz naudas, – Terēze piekrita. – Varbūt pietiekami, lai salabotu baznīcas jumtu.

      – Tā ir zagšana! Jūs nedrīkstat pārdot manas drēbes.

      – Mēs tās pārdosim tikai pēc tam, kad dosiet solījumus. Līdz ar to brīdi drēbes piederēs abatijai.

      – Tās būs novecojušas.

      – Ne jau šeit, – viņa atbildēja. – Es patiesi nožēloju, ka abate tik uzmanīgi ievēro nogaidīšanas laiku. Ja jūs nekavējoties dotu solījumu, mēs varētu saņemt jūsu pūru no Viņa Majestātes un pārdot visas jūsu drēbes un dārglietas, un tad mēs salabotu jumtu. Mums nevajadzētu skaitīt pusnakts lūgšanas, sniegam krītot uz galvas.

      – Man ļoti žēl, – es noteicu, cik rāmi vien spēju. – Tomēr es nevaru pieļaut, lai ieķīlājat manas mantas sava jumta dēļ. Es šeit ierados pēc Viņa Majestātes pavēles, bet esmu pārliecināta, ka drīz mani atkal aicinās uz galmu, jo ilgosies pēc manis. Saprotiet, man būs vajadzīgas gan dārglietas, gan drēbes.

      Emanuēla nicīgi iesmējās. – Nekad neesmu dzirdējusi, ka Viņa Majestāte bieži maina domas.

      – Vai tik labi pazīstat karali, lai kaut ko zinātu par viņa paradumiem? Vai ilgi bijāt galmā? Ja tā, mani pārsteidz tas, ka neesam pazīstamas. Es galmā dzīvoju, kopš biju jauna meitene. – Es jauki uzsmaidīju mūķenei.

      – Tas nav nekas tāds, ar ko dižoties. Jūs acīmredzami esat tikpat vieglprātīga un baudkāra kā visi pārējie muļķa galminieki, ja labprātāk nobēdzināt savus nedaudzos dārgumus nedrošas nākotnes vārdā, nevis veltāt tos Dieva spožumam. Drīz jūs gūsiet mācību. Velciet nost drēbes, ja negribat, lai mēs pašas jūs izģērbjam.

      Es sasprindzināju žokli un lūkojos uz melnā tērptajām sievietēm. Viņas mani ielenca, un māsa Berta satvēra mani aiz pleciem. Es centos izrauties, bet viņa bija pārāk stipra.

      – Tikai nesaplēs tērpu! – Terēze izmisusi iesaucās.

      – Bon gré, mal gré, – Serafīna iečukstēja man ausī, saudzīgi uzlikusi plaukstu man uz rokas.

      Es sapratu, ka viņai taisnība. Nav svarīgi, pakļaušos labprātīgi vai pretošos. Jebkurā gadījumā būšu spiesta izģērbties, un pakļaujoties es noteiktu saglabāšu vairāk pašcieņas.

      – Turklāt jūs droši vien nevēlaties sabojāt savas skaistās drānas. – Serafīna man uzsmaidīja. Viņas balsī skanēja tikko jaušams svešāds akcents, varbūt itāliešu; viņa runāja tāpat kā mazarīnietes, kardināla Mazarīni septiņas krustmeitas, kas gadiem ilgi viesa sašutumu Versaļā. – Negribēsiet taču strādāt veļas mazgātavā vai virtuvē, ģērbusies tik skaistā, zeltītā zīdā.

      Es apjukusi lūkojos uz viņu.

      – Dīks prāts ir sātana rotaļu laukums, – māsa Emanuēla noteica. – Izģērbieties!

      Es nopūtos. – Kādai vajadzēs man palīdzēt. Viena pati es nevaru izģērbties.

      Serafīna saudzīgi noņēma manu mežģīņu fontanžu. Galvassega bija nodēvēta par godu karaļa mīļākajai Anželikai de Fontanžai, kas reiz medībās pazaudēja cepuri un steigšus sasēja savas cirtas ar prievīti. Karalis pauda apbrīnu par radīto iespaidu, un nākamajā dienā visas galma dāmas ieradās, apsējušas matus ar mežģīnēm. Tagad Anželika, protams, bija mirusi, tas notika jau pirms sešpadsmit gadiem, bet mēs visas vēl joprojām nēsājām fontanžus, sacenšoties cita ar citu, kurai šī rota būs augstāka un sarežģītāka.

      Māsa Serafīna atraisīja manus svārkus citu pēc cita. Pirmais bija la secréte no smaga zelta auduma, izšūta ar bitēm un ziediem; pēc tam – la friponne no zeltīta tilla, piestiprināts pie ārējiem svārkiem ar dārgakmeņiem rotātām saspraudēm taureņu veidolā; un pēdējais bija la fidéle no gaiši zeltaina zīda brokāta. Es par tērpu samaksāju veselu bagātību, bet šķīros no naudas bez nožēlas, jo šādi varēju smalki izpatikt Viņa Majestātei, kurš valdīja savā stropā kā bišu karalis.

      – Lūdzu, pabeidziet izģērbties! – Serafīna pacēla melnu apmetni, aiz kura es varēju paslēpties, kamēr novilku smalko apakškreklu un uzrāvu mugurā raupjo, nebalināto lina kreklu, ko viņa man pasniedza. Noritinājusi savas zīda zeķes un iedevusi tās viņai, gaidīju pārējās drānas, bet neko nesaņēmu.

      – Piedodiet, – Serafīna atvainojās. – Man jūs jāizmeklē, lai pārliecinātos, ka negaidāt bērnu. Mūsu abatija nedrīkst pieļaut, lai šeit piedzimtu mazulis.

      Es lūkojos uz mūķeni, neticības pārņemta. – Es neesmu grūta.

      – Man tomēr tas СКАЧАТЬ