Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ mājās Elija bija redzējusi tikai tajā svētdienā, kad Fojs un Tita ieradās pusdienās. Nebija neviena, ar ko padalīties pārdomās. Kad viņa zvanīja draugiem, tie tikai smējās.

      – Paņem naudu un laidies, – ieteica Roza. – Pacieties pusgadu un tad atgriezies uz vasaras semestri. Varēsi dzīvot manā istabā.

      – Un kā tad tavs jaunais draudziņš?

      – Viņš te ierodas tikai tad, ja māja ir tukša. Pārāk visu sarežģī.

      – Augstais Dievs, viņš taču nav viens no precētajiem tajā mājaslapā? – iesaucās Elija.

      – Nē. – Roza smējās. – Tajā ziņā esmu likusies mierā. Viņu ego ir vēl lielāks par banku kontiem. Patiesību sakot, šīs divas lietas varbūt ir diezgan cieši saistītas.

      – Vai tēvs ir pievilcīgs? – jautāja Maija, kad Elija bija izstāstījusi par nelaimes gadījumu ar Hektoru.

      – Vai tu ej uz klubiem? – painteresējās Toms.

      – Redzēju tavu māsu pilsētas centrā, – paziņoja Roza.

      – Viņa nezināja, ka esi prom.

      “Par traku, par traku, par traku.” Šķita, ka tā čīkst vējstikla tīrītāji. Brionija pastiepās, lai tos izslēgtu, bet labo roku joprojām turēja uz ātrumpārslēga.

      Elija palūkojās uz Brionijas roku. Tā šķita bāla, un sīkais zilu vēnu tīklojums atgādināja pārgatavinātu Stiltonas sieru. Viņa atkal pastiepa roku līdz ātrumpārslēgam, un Brionija tūdaļ uzlika tai virsū savu kaulaino plaukstu. Tā izrādījās siltāka, nekā Elija bija iedomājusies. Abu pirksti savijās. Brionijas nagi bija nolakoti blūzes krāsā.

      – Sajūgs! – nokomandēja Brionija, iecirzdama nagus Elijas ādā. Elija spēcīgi nospieda pedāli. – Un tagad uz leju, – Brionija turpināja. Abas kopā viņas pārslēdza ātrumu. – Mašīnas vadīšana līdzinās dzīvei, – Brionija noteica, kad manevrs bija veiksmīgi galā. – Blefs plus prasme. Es varu palīdzēt tev iegūt prasmes, bet blefot jāiemācās pašai. Londona ir pilna ar blefotājiem. – Viņa norādīja uz kādu māti, kas brauca garām. – Redzi, cik pārliecinoši viņa brauc? Arī tu tā vari. Tikai jāizveido pareizā attieksme.

      Pār vaigu Elijai noritēja sviedru lāse, un viņa izbāza mēli, lai to uztvertu, taču nokavēja un sviedri nopilēja uz zilā T krekla. Brionija izlikās, ka nav neko redzējusi, un lika nogriezties pa kreisi un apstāties pie dzeltenās līnijas.

      Visi klusēdami izkāpa no automobiļa. Dvīņi turējās tuvāk Brionijai. Viens no viņiem – iespējams, Hektors – pasniedza roku Elijai. Viņa to satvēra. Bērna rociņa līdzinājās īrisa konfektei – mīksta un lipīga. Zēns augstsirdīgi palūkojās uz auklīti; acīmredzot saprata, ka dāvāt labvēlības zīmi ir viņa varā. “Dvīņi viens otram allaž būs vairāk vajadzīgi nekā viņiem vajadzīgs kāds cits,” reiz bija skaidrojusi Brionija, kad runāja par to, kā atraisīt saites, kas abus vieno.

      – Atlikušos simt jardus mēs iesim kājām, – Brionija teica. – Tad tu varēsi satikt viņu skolotāju. – Brionija uzskatīja, ka Elijai būtu vēlams mājup doties ar metro, lai viņa ar automobili var braukt uz darbu. Elija pateicīgi māja ar galvu, taču nezināja, kas būtu sakāms. Viņa bija pārāk samulsusi, lai atzītu, ka nemaz nezina, kā ar metro aizbraukt līdz Holenda parkam.

      Pie Brionijas pienāca vēl kāda bērna māte, lai uzdotu jautājumus par skolas brīvdienām. Tā bija liela auguma sieviete – tādas parasti mēdz valkāt absolūti nepiemērotus kuplus svārkus ar uzkrītošu rakstu un lietot pārāk sārtu lūpukrāsu, kas it kā uzsver viņas vienkāršību. “Vai Nikam izdevās tikt prom no darba? Vai jūs vismaz nedēļu padzīvojāt Korfu salā? Kā klājas vecākiem?”

      – Viss bija lieliski, Sofij, – teica Brionija. – Mēs vairākas reizes braucām turp un atpakaļ, tomēr pāris nedēļas tur nodzīvojām.

      Sofija Vilbrahema tikai bēra jautājumus un sirsnīgi smējās par visām atbildēm, lai gan tajās bija ietverts vien tik daudz informācijas, lai tās uzskatītu par pieklājīgām. Divus soļus Sofijai aiz muguras un divus sānis Elija pamanīja vēl kādu sievieti, apmēram savu vienaudzi. Elija stāvēja blakus Brionijai un gaidīja, kad tiks iepazīstināta ar pārējiem. Brionija par to nelikās ne zinis. Uz brīdi iestājās neveikls klusums, jo Sofija cerēja, ka Brionija izrādīs tādu pašu laipnu ieinteresētību.

      Velti izgaidījusies, Sofija pati steidza stāstīt par atvaļinājumu, ko viņas ģimene pavadījusi Kostarikā, kur apskatījusi vulkānus, tropu mežus un lietusmežus, bet vēl vienu nedēļu viņi uzturējušies Karību jūras krastā. Tad viņa šo atvaļinājumu salīdzināja ar iepriekšējo Jordānijā, kur viņi ar kamieļiem devušies nogurdinošā ceļojumā pa tuksnesi un apmeklējuši fantastiskas arheoloģisko izrakumu vietas.

      – Mazāk kultūras, taču bērni daudz ko iemācījās par vidi, – Sofija secināja. “Tikai neviens nav uzskaitījis, cik videi izmaksāja jūsu garie pārlidojumi,” domās iebilda Elija, atsaukdama atmiņā savas garlaicīgās skolas brīvdienas, kas lielākoties pavadītas Kromerā, lai gan pirms Džo saslimšanas bija pāris ekskursiju uz Portugāli. Pēkšņi Elija aptvēra, ka šie bērni jau ir ceļojuši vairāk, nekā viņa iespēs visa mūža garumā.

      – Tūrisma birojs noorganizēja pārīti garifunas indiāņu no Nikaragvas, lai bērni varētu vismaz kaut ko uzzināt par šo vietējo kultūru, un tur bija kāds cilvēks, kas viņiem stundu dienā mācīja spāņu valodu. – Vējš ieķērās Sofijas svārkos tā, ka tie sacēlās līdz gurniem. – Vai Džeiks piedalījās tajā ballītē, kuru nedēļas nogalē izdzenāja policija? – Sofija smaidīja.

      Brionija vispirms dziļi ievilka elpu un tad atbildēja, ka Džeiks sestdienas naktī gatavojies eksāmeniem. Viņa palūkojās uz Eliju, kas pakrūtē sajuta vēl vienu nemiera kamolu. Elijai nebija ne jausmas, kur Džeiks bijis, lai gan mājās viņš atgriezās tikai divos naktī. Bet Sofija nelikās mierā un tincināja Brioniju par angļu valodas privātskolotājiem viņas sešpadsmit gadus vecajai meitai.

      – Es meklēju kādu, kurš mums palīdzētu atrast atslēgu Tomasam Hārdijam, – viņa dedzīgi stāstīja un pagrieza muguru Elijai.

      – Vai viņš ieslodzīts tavā pagrabā? – tikpat nopietni pajautāja viens no dvīņiem.

      – Viņa lasa “Tālu no trokšņainā pūļa”, – atbildēja Sofija, mīļi uzsmaidīdama dvīņiem. – Bet apgalvo, ka nespēj to izprast. Īpaši tās lauksaimnieciskās lietas. Mēs gan Kostarikā parādījām viņai dažus zemniekus, kas ar vēršiem apstrādā zemi. Es runāju ar viņas skolotāju, un tā teica, ka meitenei gluži vienkārši vajag vēl vienu reizi izlasīt grāmatu. – Sofija iesmējās, bet pārāk sirsnīgi.

      – Nedomāju, ka varu kādu ieteikt, – sacīja Brionija.

      – Hārdijs ir ciets rieksts, – sarunā iesaistījās Elija, vairs nespēdama apvaldīties. – Un liktenis pusaudžiem ir sarežģīts jēdziens. Manuprāt, labāk vispirms izlasīt “Tesu no d’Erbervilu cilts” un pēc tam atgriezties pie “Tālu no trokšņainā pūļa”. Ja tiksiet galā ar aizliegtās mīlas jēdzienu “Tesā”, būs СКАЧАТЬ