Viltus eņģelis. Fiona Nīla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ “Paldies”, paņēma nazi un dakšiņu un sāka ēst. Hektors sāka ķiķināt.

      – Sparģeļus neēd ar nazi un dakšiņu, – kautrīgi smaidīdams, sacīja Elfijs. – Drīkst ēst ar pirkstiem.

      – Paldies, – Elija noteica un nolika ar sviestu noziesto nazi atpakaļ uz galda. – Kur ir tavs tētis? – viņa pajautāja Hektoram.

      – Pie telefona, – attrauca Izija, dīki stumdīdama sparģeļu gabaliņus pa šķīvi.

      – Tētis vienmēr ir pie telpona, – vienā balsī noskandēja Hektors un Elfijs. Viņi ēda apaļmaizītes, nevis sparģeļus, nokoda vienlaikus, tad savējo atdeva otram un tā tik ilgi, kamēr vairs nepalika ne kripatas.

      – Tu gribēji teikt “telefona”, – Elija izlaboja, taču neaizrādīja par nepieklājīgu uzvešanos pie galda, jo uzskatīja, ka to nedrīkst darīt cilvēks, kurš no piecgadīga puikas noskatās, kāds galda piederums konkrētā brīdī lietojams.

      – Tāds ir viņa darbs, – Izija paskaidroja, it kā tas būtu nepieciešams.

      Pienāca Maleja ar vīnu, un Elija ar plaukstu aizsedza savu glāzi.

      – Tu nemaz nedzer? – Fojs pajautāja, it kā turētu Eliju aizdomās par kādu noziegumu.

      Elija satrūkās un nevilšus izlaistīja ūdeni uz galda. Hektors iebāza pirkstu peļķītē un sāka zīmēt apļus.

      – Tā varētu teikt, – Elija atzinās.

      – No kurienes tu esi? – Fojs painteresējās.

      – No Kromeras, – Elija atbildēja, īsti nesaprazdama, kā tas saistīts ar pirmo jautājumu. – Nelielas pilsētiņas Norfolkas ziemeļos.

      Maleja novāca šķīvjus. Elija sajutās vēl neomulīgāk, jo viņai šķita, ka tādējādi vēl vairāk tiek uzsvērts Malejas nevienlīdzīgais stāvoklis šajā namā. Neviens no bērniem nepiecēlās, lai kalpotājai palīdzētu. Drīz vien Maleja atgriezās un katram nolika priekšā šķīvi ar lasi.

      – Nereti es tur medīju, – Fojs teica.

      Viņš pagriezās pret Brioniju un sāka runāt par viņas plāniem nākamvasar doties uz Korfu salu. Elija pavisam lēni nogrieza gabaliņu laša un uzstūma to uz dakšiņas, taču celšana pie mutes likās bīstama, tādēļ viņa pievērsās dārzeņiem, kas padevās daudz vieglāk. Viņai nebija apetītes. Acīmredzot tāpat jutās Tita, un Brionijas šķīvī ēdiena nebija vairāk kā bērnam. Risinājās diskusija par to, cik ilgi viņa uzturēsies Korfu – nedēļu vai divas.

      – Lai Niks paliek mājās un tiek galā ar saviem darbiem, – sacīja Fojs.

      – Arī man ir grūti paņemt atvaļinājumu, – Brionija iebilda. – Tad atved līdzi Sperovu, un tev vismaz izdosies kārtīgi atpūsties, – ierosināja Fojs. – Vai tu esi bijusi Grieķijā, Elija? – Atbildi viņš negaidīja un sāka slavēt Korfu salas priekšrocības. Elija noprata, ka Fojam kāda jautājuma uzdošana nozīmē tikai ieganstu izteikt savu viedokli. – Mēs veco olīvu fermu ziemeļaustrumos nopirkām vēl tad, kad tās nebija tik populāras, – viņš skaidroja, – un es tikko iegādājos divdesmit akru lielu olīvu birzi. Tā ir lieliska atpūtas vieta mums visiem, turklāt pietiekami plaša, lai vienlaikus tajā varētu uzturēties vairākas ģimenes. Pat Niks paretam atbrauc. Ir klāt ar miesu, ja ne ar dvēseli.

      Šie vārdi visiem atgādināja par Nika ilgstošo prombūtni, lai gan Izija un Tita pamazām vien iekārtojās vietā, kas bija paredzēta viņam.

      – Pie tā, ka Niks pēkšņi nozūd, tu ātri vien pieradīsi. – Brionija pasmaidīja. – Viņš it kā ir šeit, tomēr nemaz nav. Gluži kā neredzamais cilvēks.

      “Tāpat kā es,” Elija nodomāja, pamazām aptverdama, ka viņai Skineru namā atvēlēta daudz sarežģītāka loma, nekā sākumā licies. “Es Skineriem esmu vajadzīga, taču viņi negrib just manu klātbūtni. Viņiem vajadzīgs kāds, kas pa ģimenes dzīves karti pārvietotos, neatstājot būtiskus pēdu nospiedumus. Būs jāiemācās kļūt par hameleonu.”

      Tāda ģimenes vēlēšanās nošķirties tikai pastiprināja Elijas vientulības izjūtu. Vēlāk viņa sapratīs, ka tā palīdzēs arī iegūt brīvību, bet pagaidām viņa ilgojās pēc vecākiem. Iztēlojās svētdienas pusdienas – tēvs iemieg, jo bijis augšā līdz trijiem naktī, pārbaudot krabju ķeramos, savukārt māte skaļi novāc šķīvjus un izvaicā Eliju par grāmatām, ko viņa lasa kursa darbam.

      Tā bija idealizēta ģimenes dzīves versija, jo patiesībā māte spēja aprunāties tikai par Elijas māsu. Astoņpadsmitā gadsimta literatūra nespēja sacensties ar Džo dzīves drāmu, lai gan Hogārts varbūt smeltos iedvesmu no tādas izlaidības. Uz brīdi Elija pat sailgojās pēc Džo, vismaz pēc senajām dienām kopā ar māsu. Iztēlojās svētdienas pēcpusdienu kopā ar draugiem Noridžā, labsirdīgo ķircināšanos, jautros smieklus un apziņu, ka ātri var tikt atpakaļ uz Kromeru, ja nu rastos kādas problēmas. Elija alka pēc iespējas vakarā pieskatīt pasniedzēja bērnus, nevis Elfiju un Hektoru.

      Viņa domāja par nodarbību grafiku viņas istabā pie sienas un prātoja, kā varētu pārbaudīt, vai Izija tiešām lasa Henriju Džeimsu, vai piespiest dvīņus pēc pārrašanās no skolas apsēsties un pusstundu veltīt matemātikai, vai klausīties, kā viņi spēlē klavieres – par mūziku to, viņasprāt, nevarēja nosaukt. Ideju kontrolēt Džeiku Elija bija atmetusi vēl pirms ķeršanās pie darba.

      Piektā nodaļa

2006. gada septembris

      – Akselerators pa labi. Bremzes vidū. Sajūgs pa kreisi, – Elija atkārtoja gluži kā mantru, no sānielas lēni izbraucot rosīgā maģistrālē. Todien dvīņiem sākās jauns semestris. Viņa apsveica sevi ar to, ka veiksmīgi tikusi no Holenda parka līdz maģistrālei, braucot ar otro ātrumu. Kreisās kājas apakšstilbs sāpēja no saspringtās sajūga spiešanas ikreiz, kad vajadzēja apstāties. Rokas bija cieši ieķērušās ar ādu apvilktajā BMW stūrē, un padusēs vīdēja tumši sviedru plankumi. Viņa lēni aplaizīja apakšlūpu. Garšoja pēc sāls.

      Radio bija ieslēgts. Ziņas par terora draudiem nomierināja – tātad pasaulē ir daudz briesmīgākas nelaimes par pirmo braucienu pa Londonas ielām cita cilvēka automobilī ar manuālo ātrumkārbu, turklāt tikai divus gadus pēc autovadītāja apliecības iegūšanas. Kad Brionija nevērīgi paslidināja atslēgas pāri virtuves galdam un palūdza auklīti vadīt automašīnu, kamēr viņa risinās telefonsarunas, Elija cerēja, ka prasmes nekur nav pazudušas. Cilvēks taču neaizmirst, kā jābrauc ar velosipēdu. Bet nu viņa jutās tikpat nelāgi kā zilonis slidotavā. Automobilis – smagnējs pilnpiedziņas milzenis ar trim sēdekļu rindām – nealka sadarboties ar nemākulīgo vadītāju un raustījās ikreiz, kad viņa kaut nedaudz stiprāk piespieda kādu pedāli. Elija nervozi palūkojās uz Brioniju un prātoja, vai viņa to pamanījusi. Par laimi, Brionija lasīja īsziņas savā viedtālrunī.

      – Elija, – viņa sacīja, galvu nepacēlusi, – vai es minēju, ka mēs ar Niku oktobra pēdējā nedēļā būsim prom četras naktis?

      – Nedomāju vis.

      – Mēs СКАЧАТЬ