Baltā princese. Filipa Gregorija

Чтение книги онлайн.

      – Nekustieties, – Henrijs pavēl un saspiež manu pēdu virs palagiem. Divas vai trīs asins lāses nopil uz baltā auduma, un tad viņš pasniedz man lina drānu. – Apsaitējiet brūci. No rīta tā līdzināsies mazam skrāpējumam, turklāt jūs vilksiet zeķes.

      Es apsienu drānu ap pēdu un palūkojos uz Henriju. – Neskatieties uz mani tik pārmetoši, – viņš noteic. – Es izglābu jūsu labo slavu. No rīta galminieki aplūkos palagus, un šis traips pierāda, ka savā kāzu naktī jūs asiņojāt kā jaunava. Kad vēders kļūs redzams, mēs paziņosim, ka ieņēmāt bērnu pirmajā naktī, bet vēlāk teiksim, ka viņš ir astoņu mēnešu bērns un piedzimis pāragri.

      Es piespiežu plaukstu pie vēdera, kur jūtu tikai nedaudz lieku tauku. – Kas jums zināms par astoņu mēnešu bērniem? – es jautāju. – Un palagiem?

      – Man visu pateica māte, – Henrijs atbild. – Viņa man lika iegriezt jums pēdā.

      – Jā, esmu viņai daudz pateicības parādā, – es salti nosaku.

      – Tieši tā. Viņa man lika to izdarīt, lai mazais būtu medusmēneša bērns. – Henrija balsī skan drūms uzjautrinājums. – Medusmēneša bērns. Svētība, nevis karaliskais bastards.

      Vestminsteras pils, Londona, 1486. gada februāris

      Es esmu Anglijas karaļa sieva, bet Vestminsteras pilī man nav karalienes apartamentu.

      – Tu neesi karaliene, – Henrijs pavisam vienkārši paskaidro. Neatbildējusi es tikai sakniebju lūpas un naidpilni viņu vēroju. – Neesi! Turklāt māte man palīdz darbā ar valsts dokumentiem, un mums abiem ir vieglāk, ja istabas ir blakus.

      – Vai jūs izmantojat slepeno eju, kas savieno jūsu guļamistabu ar mātes istabu?

      Henrijs pietvīkst. – Tā nav slepena.

      – Labi, lai būtu ērta. Mans tēvs to izveidoja, lai varētu aiziet pie mātes bez galminiekiem un gulēt ar viņu tā, lai viss galms par to neuzzina. Viņiem patika būt kopā slepšus.

      – Elizabete… – Henrija vaigos atkal parādās sārtums. – Kas jums noticis? Mēs ar māti bieži vakariņojam kopā, sarunājamies un lūdzam Dievu. Labāk, ja viņa var atnākt pie manis vai es pie viņas.

      – Vai jūs mēdzat iet viens otra istabās dienu un nakti? – es painteresējos.

      Karalis aizkaitināts klusē. Es esmu apguvusi, ko nozīmē viņa sejas izteiksmes. Viņš sasprindzina lūpas un samiedz acis – tātad es lieku viņam justies neērti. Man patīk viņu tracināt, tas ir viens no retajiem priekiem manā laulībā.

      – Vai tas nozīmē, ka vēlaties apmesties karalienes istabās, lai es varētu nemanīts viesoties jūsu guļamistabā dienu un nakti? Vai jums iepatikušies mani uzmanības apliecinājumi? Vai vēlaties mani sev blakus? Savā gultā? Vai gribat, lai slepus ierodos pie jums un mēs ļautos miesas baudām prieka, nevis bērnu radīšanas dēļ? Tāpat kā jūsu vecāki savās grēcīgajās tikšanās reizēs?

      Es nolaižu skatienu. – Nē. Tikai izskatās dīvaini, ka es nedzīvoju karalienes istabās.

      – Vai jums kaut kas nepatīk tajās istabās, kas jums piešķirtas? Vai tās nav iekārtotas pēc jūsu vēlmēm? Vai ir pārāk mazas?

      – Nē.

      – Vai jums nepieciešami labāki gobelēni pie sienām? Jums trūkst muzikantu vai kalpotāju? Vai esat izsalkusi un gribat vairāk trauku no virtuves?

      – Runa nav par to.

      – Labi, tad sakiet, vai mirstat badā? Varbūt jums ir vientuļi vai auksti?

      – Manas istabas ir pieņemamas, – es nosaku, sakodusi zobus.

      – Tādā gadījumā ļaujiet manai mātei izmantot pašreizējos apartamentus, kas viņai nepieciešami kā manai svarīgākajai padomdevējai. Un paturiet istabas, ko viņa piešķīrusi jums. Es nākšu pie jums katru vakaru līdz pat dienai, kad došos ceļojumā.

      – Jūs ceļosiet? – Es par to uzzinu tikai tagad.

      Henrijs pamāj. – Jūs man nepievienosieties. Māte domā, ka jums labāk atpūsties Londonā. Mēs ar viņu dosimies uz ziemeļiem. Man vajadzētu parādīties pavalstniekiem, viesoties pilsētās, raisīt uzticību. Nostiprināt sabiedrotos jaunajos amatos, sadraudzēties ar bijušajiem ienaidniekiem. Ir jāuzspiež Tjūdoru zīmogs šai valstij.

      – Tādā gadījumā jūsu māte tiešām nevēlēsies, lai jums pievienojos, – es indīgi piebilstu. – Tas galu galā ir Tjūdoru ceļojums. Viņa negribēs blakus Jorku princesi. Kas notiktu, ja tauta dotu priekšroku man? Ja viņi izliktos neredzam jūs un lēdiju Mārgaritu, bet uzgavilētu man?

      – Manuprāt, – Henrijs pieceļas kājās, – māti satrauc tikai jūsu veselība un mūsu bērna labklājība. Tāpat kā mani, – viņš asi paskaidro. – Protams, karaļvalsts pienākums ir apliecināt uzticību Tjūdoru dzimtai. Bērns zem jūsu sirds ir Tjūdoru mantinieks. Mēs tā rīkojamies jūsu un bērna dēļ. Cerams, jums pietiks godaprāta justies pateicīgai. Man visu laiku jādzird, ka esat dzimusi princese; jūs varētu to izrādīt. Mēģiniet izturēties karaliski.

      Es nolaižu skatienu. – Lūdzu, pasakiet mātei, ka esmu pateicīga. Vienmēr, vienmēr pateicīga.

      Pie manis atnāk māte. Viņa ir nobālējusi un rokā tur vēstuli.

      – Kas tas ir? Šķiet, ka nekas labs.

      – Karalis Henrijs ierosina, ka man vajadzētu apprecēties. Izņemu vēstuli mātei no rokām. – Ko tas nozīmē? – Es jau sāku pētīt tekstu, tomēr paceļu skatienu. Pat mātes lūpas ir bālas. Viņa māj ar galvu, it kā nevarētu atrast vārdus. – Ar ko apprecēties? Māt, izbeidziet, jūs mani biedējat! Kas viņam padomā?

      – Skotijas Džeimss. – Māte spēji ievelk elpu; skaņa līdzinās smiekliem. – Pašās vēstules beigās, pēc visiem glaimiem par manu skaistumu un labo veselību, viņš paziņo, ka man jāprecas ar Skotijas karali un jādodas uz tālo Edinburgu. Un es nedrīkstu atgriezties.

      Mans skatiens atkal pielīp vēstulei. Tā ir sarakstīta pieklājīgā valodā; mans vīrs teic, ka māte viņu ļoti iepriecinātu, ja tiktos ar Skotijas sūtni, pieņemtu karaļa precību piedāvājumu un piekristu ierosinātajam kāzu datumam, tātad laulāšanai jau šovasar.

      – Henrijs ir zaudējis prātu. – Es palūkojos uz māti. – Viņš nevar jums pavēlēt, ar ko precēties. Tas ir viņa mātes plāns. Jūs nedrīkstat mani pamest!

      Māte ir pielikusi plaukstu pie mutes, slēpjot trīsošās lūpas. – Viņi piespiedīs mani doties prom.

      – Nē, es šeit neizdzīvošu bez jums!

      – Ja nu viņš to pavēlēs?

      – Nē!

      – Es nespētu tevi pamest. Bet mums СКАЧАТЬ