Vēlmju akmens. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ “Šerifs”. Ar vienu vienīgu skatienu pietika, lai saprastu, ka tā ir lolota un glabāta gadiem ilgi. Pat asās malas bija nodeldētas un kļuvušas līdzenas.

      Šis rotaļu žetons uzbūra jaunā Kolina tēlu. Droši vien viņš bija liela auguma arī pusaudža vecumā. Un šis zēns ar lepnumu nēsājis šerifa žetonu. Smaidot Džemma pārslidināja pirkstus zvaigznes malām, tad paskatījās uz pulksteni. Ja viņa nevēlējās nokavēt, bija laiks nomazgāties dušā un pārģērbties vakariņām.

      Pēc trīsdesmit minūtēm Džemma ieskatījās spogulī un zināja, ka ir izdarījusi visu iespējamo. Mazliet uzkrāsojusies, uzvilkusi tumšas bikses un zilganzaļu zīda blūzi. Kurpju papēži šķita saprātīgā augstumā, tās bija krietni panēsātas, taču rūpīgi nospodrinātas. Viņa sev atgādināja, ka pūlas iegūt šeit darbu, nevis iekļūt ģimenes piederīgo kārtā.

      Roka jau atradās uz durvju roktura, viņa bija gatava ieiet mājā, kuras interjeru tā arī vēl nebija redzējusi, bet piepeši nobijās. Viņa metās pie sānu durvīm, uzkāpa uz lievenīša un pa kāpnēm noskrēja lejā. “Un tagad?” viņa sev vaicāja. “Vai vajadzētu iet pie parādes durvīm un piezvanīt?”

      – Sasodīts! – iesaucās kāda sieviete. Dažas pēdas tālāk bija kādas durvis. Džemma ieskatījās pa tām un ieraudzīja lielu, modernu virtuvi. Telpas stūrī stāvēja skaista gara auguma sieviete. Mirdzošie, tumšie mati bija saņemti vaļīgā mezglā uz pakauša. Viņai kājās bija melnas zīda bikses un mugurā smaragda zaļš krekliņš, kas cieši piekļāvās viņas ievērojamajām krūtīm. Ne jau to Džemma bija iedomājusies, kad Kolins sacīja “visas ģimenes draudzene” par sievieti, kura ieradīsies gatavot vakariņas. Džemma no sirds cerēja, ka viņa nav Kolina mīļotā.

      Piepeši Džemma atskārta – lai cik eleganta un daiļa, šī sieviete bija atspiedusies pret virtuves leti, kreiso roku pacēlusi un pa to lejup strūkliņā tecēja asinis. Viņa nekustējās, tikai stiklainām acīm raudzījās uz asinīm.

      Džemma atrāva vaļā durvis, ieskrēja virtuvē, satvēra sievietes delnas locītavu un aizvilka viņu pie izlietnes. Viņa atgrieza aukstā ūdens krānu un pastūma sievietes roku zem strūklas.

      – Kur ir pirmās palīdzības aptieciņa? – Džemma vaicāja, taču sieviete neatbildēja. Džemma no virtuves letes pagrāba trauku dvieli un aptina savainotajam pirkstam. Viņa aizgrieza krānu, pēc tam aizveda sievieti līdz augstam koka krēslam, bet pati ķērās pie pārsēja meklēšanas. Pieliekamajā viņa atrada lielu baltu metāla kasti, kurā bija pirmās palīdzības sniegšanai nepieciešamās lietas.

      Ar šo kasti rokā Džemma devās pie sievietes, kura tā arī nebija pakustējusies kopš brīža, kad tika atstāta viena. Džemma nožēloja, ka mobilais telefons palicis augšstāvā. Ja nāksies zvanīt uz slimnīcu, telefons noteikti būs vajadzīgs. Bet tad viņa sev atgādināja, ka Kolins noteikti ir tepat tuvumā. Viņš jau nu zinās, kas darāms.

      Džemma uzmanīgi noņēma dvieli no sievietes rokas. Vispirms jāapskatās, cik dziļa ir brūce, un tad, ja nepieciešams, jāmeklē palīdzība. Ieraudzījusi, ka iegriezums ir visai sekls un pavisam neliels, viņa neticīgi paskatījās uz sievieti, kura joprojām sēdēja mēmā klusumā. Viņas daiļā seja bija kļuvusi gluži bāla.

      – Domāju, ka tagad viss būs kārtībā. – Džemma uzmanīgi apsaitēja viņas pirkstu. Sieviete joprojām klusēja, tādēļ Džemma turpināja: – Mani sauc Džemma. Esmu viena no kandidātēm, kas…

      – Maizītes! – sieviete iesaucās, pielēca kājās, metās pie lielās plīts un atrāva vaļā cepeškrāsns durvis. Viņa sniedzās pēc karstās paplātes, bet nespēja to izņemt, jo ievainoto roku joprojām turēja paceltu, bet otrā nebija cimda.

      – Ļaujiet, es to izdarīšu, – Džemma pieteicās, uzvilka virtuves cimdus un izņēma paplāti ar maizītēm.

      – Es nu gan esmu gļēvule, – sieviete sacīja un atkal apsēdās uz augstā krēsla. – Kad runa ir par asinīm, jo īpaši par manām, es pārbīstos līdz nāvei. Mani sauc Džīna Koldvela. Un liels paldies! Ja tu nebūtu gājusi garām, es droši vien noģībtu, un vakariņas būtu pagalam. Un tas nozīmētu, ka Freizeriem nāktos pasūtīt picu. Vīriešiem gan tas patiktu. – Džīna nopūtās. – Varbūt tev nemaz nevajadzēja mani glābt.

      Džemma pasmaidīja, bet Džīnas seja joprojām bija pārāk bāla. – Varbūt labāk pasēdi un ļauj man tikt te ar visu galā. – Uz katra no sešiem plīts riņķiem burbuļoja kāds katliņš.

      – Vai tu proti gatavot?

      – Nepavisam, bet es lieliski izpildu norādījumus. To esmu darījusi jau kopš piecu gadu vecuma.

      – Ak jā. Pareizi. Skola. Atceros, ka nespēju ne sagaidīt, kad tikšu vaļā no profesoriem un kļūšu beidzot brīva. Tiesa, vajadzēja pavisam nedaudz, lai saprastu, ka, salīdzinot ar priekšniekiem, pasniedzēji ir gluži vai eņģeļi.

      – Pieņemu, ka tev nekad nav bijusi darīšana ar doktoru Frēdriksonu.

      Džīna pasmaidīja. – Kolins jau teica, ka tu esot jautra.

      – Viņš tā sacīja? – Džemma pārvaicāja un jutās ļoti iepriecināta par šādu komplimentu. Ja Džīna būtu Kolina mīļotā meitene, viņa taču tā nerunātu, vai ne? – Vai man te kaut kas jādara?

      – Pagriez mazāku uguni deglim kreisajā pusē aizmugurē un apmaisi to oranžo katlu. Mans Dievs! Es dzirdēju, ka Kolins tevi šajā pēcpusdienā bija paņēmis līdzi, kad aizlaidās no šejienes.

      Džemma nepagriezās. Džīnas balsī, kad viņa pieminēja Kolinu, ieskanējās kaut kas tik ļoti īpašniecisks, ka Džemmas sirds teju vai apstājās. – Kolins… – viņa nedroši sacīja.

      – Es jūs abus nevainoju, – Džīna sacīja. – Es satiku Ailu un Kērku. Aila ieradās te un sāka mani mācīt, kā jāgatavo ēdiens. Liku viņai sakapāt sīpolus un tā tiku no viņas vaļā. Tad tas sīkais, manierīgais Kērks atnāca un iestūma karoti manā osobuko teļa sautējumā. Pēc tam viņš paziņoja, ka vajagot vairāk sāls. Kolins paguva viņu no šejienes aizvākt, pirms es iemērcu viņa ģīmi katlā. Vai gribēsi mazliet vīna?

      Džemma pūlējās, lai sejā būtu jauka izteiksme, bet dienas gaitā justā pacilātība pamazām zuda.

      Džīna paņēma sarkanvīna pudeli, kas atvērta bija nolika uz virtuves letes, un no jauna piepildīja pati savu glāzi. – Man tas ir vajadzīgs, ja reiz nāksies tos divus atkal sastapt pie pusdienu galda. – Viņa ar rokas mājienu norādīja uz trauku skapi. Džemma to atvēra un ieraudzīja vīna glāzes. – Atvaino, ka neko nespēju, bet visu dienu pavadīju tiesā. Liekas, kājas mani gluži vienkārši nobeigs. Pēc tam nācās braukt teju septiņdesmit jūdžu no Ričmondas, un, kad ierados šeit, mani iepazīstināja ar to Ailu… Likās, viņa domā, ka mums abām lemts kļūt par labākajām draudzenēm.

      Priecādamās, ka Džīna runā par kaut ko citu, nevis par Kolinu, Džemma pamāja ar galvu. – Manuprāt, Aila uzskata, ka viņa pārspēs visus un iegūs šo darbu. Mani viņa neuztver kā pienācīgu konkurenti un neraizējas par mani ne šeit, ne arī skolā.

      – Nespēju iztēloties viņu tajā jūklī, ko Alija nopirkusi. Ko viņa īsti vēlas?

СКАЧАТЬ