Kolekcionārs. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Ak kungs, viņa paspēja arī par mani parūpēties, lai gan esam sveši. Viņa… ir atklāta. Tāda rakstura cilvēki reizēm saņem belzienus.

      – Tu esi aizrāvies, – Lūks ievēroja. – Droši vien viņa ir glīta.

      – Es neesmu aizrāvies. Viņa ir interesanta un patiešām krietns cilvēks. Es vēlos viņu uzgleznot.

      – Nu, nu! Tu esi gan aizrāvies.

      – Nē, tas nav iespējams ar katru sievieti, kuru gleznoju.

      – Ja tā nebūtu, tu viņas negleznotu. Es jau teicu, ka viņa noteikti ir glīta.

      – Ne īpaši. Viņai ir patīkami vaibsti, seksīga mute, gari mati tādā krāsā kā mokas šokolāde, kuru tu pārdod savā maiznīcā. Bet… acis. Viņai ir čigānietes acis, kas vilināt vilina, it kā kontrastējot ar viņas tīro, atklāto dabu.

      – Kā tu viņu redzi? – Lūks jautāja, jo viņš zināja, kādā veidā Eštons rada savus darbus.

      – Sarkanā tērpā ar kupliem, viļņojošiem svārkiem, un mēness gaisma spraucas caur biezu, zaļu mežu.

      Neviļus Eštons izņēma strupu zīmuli, kuru vienmēr nēsāja līdzi kabatā, un ātri uzskicēja uz salvetes Lilas seju.

      – Apmēram tādu.

      – Patiešām glīta. Vai tu piedāvāsi viņu gleznot?

      – Šobrīd situācija nav atbilstoša. – Eštons tikai paraustīja plecus, kad Lūks sarauca pieri. – Pat ja strādājot es īpaši neraizējos par to, kas ir vai nav atbilstoši, tagad kaut ko tādu lūgt būtu dīvaini. Lila pati notiekošo raksturoja kā dīvainu.

      Savukārt es saku, ka viss ir velnišķi sagriezies kājām gaisā.

      – Tā ir tikai semantika.

      Eštons pasmaidīja.

      – Jā, vārdi ir tikai vārdi. Lai nu būtu kā būdams, pilnīgi iespējams, ka esmu Lilai līdz kaklam. Tāpat kā policisti. Pieņemu, ka viņa to vien gaida, kad varēs pārvākties uz citu dzīvokli, citu darbavietu, lai aizmirstu to, ko redzēja pa logu šeit. Turklāt nākamajā vakarā viņas draudzenes dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vismaz viņa tā uzskata.

      – Ja ir ielaušanās, tad nav šaubu, vai tā bijusi vai ne.

      – Tā varētu domāt. Izrādās, ka viņas draudzene man ir pazīstama, un tas tikai palielina jucekli. Viņa vada vienu no galerijām, ar kuru es sadarbojos. Lila stāstīja, ka laupītājs paņēmis kosmētiku un kurpes.

      – Ko vēl ne! – Iesmējies Lūks pacēla alus glāzi un saskandināja. – Gan jau kurpes atradīsies ģērbtuves kaktā un kosmētika kādā somiņā. Lieta tiks slēgta.

      – Es tev piekristu, ja viņu nepazītu. Džūlija ir ļoti apzinīga. Jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka atkal ir klāt policija, rodas jauni satraukumi… – Eštons izslējās no laiskās, atbrīvotās pozas stingrs un dusmīgs. – Sasodīts!

      – Kas tad nu?

      – Lila izmanto šo adresi. Tā ir viņas pieraksta adrese. Varbūt tur ielauzās ne jau tādēļ, lai zagtu. Īstenībā meklēja Lilu. Ja jau es atklāju, ka viņa ir lieciniece, gan arī citi to spēj.

      – Eš, tu pārspīlē.

      – Nē, man jau agrāk vajadzēja to saprast. Bet es tikai atmetu ar roku. Ja apdomā visu pēc kārtas… Olivers un viņa mīļākā tiek nogalināti, bet to mēģina parādīt kā slepkavību un pašnāvību. Lila ziņo policijai, jo redzēja strīdu un sievietes kritienu. Dienu pēc tam kāds ielavās dzīvoklī, kurā viņa pierakstīta. Vai tā ir nejaušība?

      Lūka sejā parādījās bažas.

      – Kad tu tā visu saliec pa plauktiņiem, rodas aizdomas. Tomēr saistība ir neskaidra. Kas tas par slepkavu, kam vajadzīgas kurpes un kosmētika?

      – Sievietei. Varbūt. Pie velna, transvestītam vai vīrietim, kurš grib nolaupīto uzdāvināt draudzenei. Galvenais, ka sakritība ir pārāk uzkrītoša. Es iešu pie viņas, – Eštons izlēmis paziņoja. – Jānoskaidro arī, vai Džūlijai nav lielākas nepatikšanas.

      – Džūlijai? Tu minēji, ka viņu sauc Lila.

      – Džūlija ir Lilas draudzene, arī mūsu kopīgā paziņa.

      Ļoti lēni Lūks nolika atpakaļ uz galda alus glāzi.

      – Džūlija. Mākslas galerija. Ja jau viss ir sajaukts kājām gaisā, izstāsti, kāda tā Džūlija izskatās.

      – Viņa ir īsts dārgumiņš, tomēr ne gluži tavā stilā.

      Eštons apgrieza salveti otrādi un, mirkli padomājis, uzskicēja Džūlijas seju.

      Lūks pacēla salveti, un, neizrādīdams emocijas, rūpīgi nopētīja zīmējumu.

      – Slaida, – viņš sacīja pēc mirkļa. – Stalta auguma. Teksasas zilām acīm. Rudiem matiem.

      – Jā, tāda ir Džūlija. Vai tu viņu pazīsti?

      – Kādreiz pazinu. – Lūks iedzēra kārtīgu malku alus. – Es biju ar viņu precējies. Apmēram minūtes piecas. Bet tas notika citā dzīvē.

      – Tu joko. – Eštons zināja par drauga kāzām agrā jaunībā, impulsa vadītām, par ātro šķiršanos. Lūks toreiz bija tik tikko sasniedzis vecumu, kad drīkstēja pirkt alu. – Vai tā ir tā pati Džūlija Braianta?

      – Tā pati. Bet tu viņu nekad iepriekš neesi pieminējis.

      – Viņa vada galeriju. Mūsu draudzība ir gluži profesionāla. Mēs kopā nestaigājam pa izklaides vietām un nekad neesam sarunājuši randiņus, ja tas tev ir svarīgi. Bet viņa jau nemaz nav tavā stilā. Tu parasti izvēlies spridzīgas enerģijas bumbas, nevis stilīgu augstāko klasi ar māksliniecisku piesitienu.

      – Tas tāpēc, ka man sirdī joprojām ir rētas. – Lūks piebikstīja ar pirkstu sev pie sirds. – Džūlija Braianta. Sasodīts!

      Nupat es jūtos pavisam dīvaini, tā ka vajadzēs iedzert vēl.

      – Vēlāk. Jāaprunājas ar Lilu, jāuzzina kaut kas vairāk par to ielaušanos. Pirms tam es īsti neieklausījos viņas teiktajā. Tev derētu nākt man līdzi.

      – Vai tiešām?

      – Varbūt slepkava tagad staigā tavas bijušās sievas kurpēs.

      – Tas ir neprāts, turklāt viņa bija mana sieva vairāk nekā pirms desmit gadiem.

      – Nemāni sevi, ka nevēlies pats visu noskaidrot. – Eštons nometa pāris banknošu uz galda un pastūma Lūkam salveti.

      – Alus un skice uz mana rēķina. Celies!

      * СКАЧАТЬ