Название: Kolekcionārs
Автор: Nora Robertsa
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-754-6
isbn:
Eštons atskatījās uz Lilu un, ielūkojies viņas lielajās, tumši brūnajās acīs, redzēja tajās vienīgi līdzjūtību.
– Kāpēc jūs to piedāvājat?
– Atvainojiet, ka iejaucos, tā tiešām nav mana darīšana.
– Tā es nedomāju, ne tā. Jūs esat laipna, ļoti laipna.
– Varbūt vainojama skatīšanās logos vai mans literātes darbs, taču man ir ieradums iejusties cita cilvēka ādā. Vai arī šis ieradums radies no tā, ar ko nodarbojos. Lai būtu kā būdams, jūsu vietā es justos bēdu pārņemta. Tātad, ja vajadzīgs, dodiet man ziņu.
Pirms Eštons paspēja reaģēt, pirms izdomāja, ko atbildēt, iezvanījās mobilais telefons.
– Atvainojiet. – Viņš atliecās, lai to izņemtu no aizmugurējās kabatas. – Tā ir policija. Detektīve Faina. Nē, palieciet, – viņš norādīja, kad Lila slējās kājās. – Lūdzu!
Brīdi viņš klausījās, ko detektīve saka.
– Nē, neesmu mājās, bet varu aiziet pie jums vai arī… Mirklīti uzgaidiet. Viņiem ir kādi jaunumi, – viņš sacīja Lilai. – Policija vēlas atkal ar mani runāt. Varu doties uz iecirkni vai arī ļaut viņiem atnākt šurp. Abi esot gājuši pie manis, bet es esmu šeit.
Lila sev atgādināja, ka tikko piedāvājusi viņam savu palīdzību, vai tad ne? Viņa to bija teikusi no sirds, tātad nu viņa varēja kaut ko darīt.
– Sakiet, lai nāk uz manu dzīvokli. Man nav iebildumu.
Nenovēršot skatienu no Lilas acīm, Eštons atkal pacēla telefonu.
– Esmu pie Lilas Emersones dzīvoklī, kur viņa mitinās. Adrese jums zināma. Jā, paskaidrošu, kad ieradīsieties.
Viņš iebāza telefonu atpakaļ kabatā.
– Viņiem nepatīk, ka esmu šeit, ka tiekos ar jums. To pavisam nepārprotami varēja sajust un saklausīt.
Lila domīgi iemalkoja vīnu.
– Policija minēs, vai neesam bijuši pazīstami jau iepriekš un vai neesam sazvērnieki. Jūs nogalinājāt brāli, es jūs piesedzu. Gan jau viņi paši izvērtēs, ka tāda versija tomēr nedarbojas.
– Tomēr ne?
– Nē, jo tad jūs viņus neaicinātu šurp, lai neradītu aizdomas. Vēl jo vairāk, tieši es biju tā, kas piezvanīja deviņi-viens-viens brīdi pēc kritiena. Vai tā kāda piesegšana? Kāpēc man vispār zvanīt? Kāpēc nepagaidīt, lai to izdara kāds garāmgājējs? Un kāpēc pa telefonu skaidri un gaiši nepateikt, ka es redzēju jūsu brāli izgrūžam pa logu sievieti? Vienkārši un saprotami. Tāpēc viņi visu apsvērs un galu galā gribēs uzzināt, kā tas izskaidrojams, ka mēs sēžam Kilderbrandu terasē, dzerot vīnu. Jautājums ir tikpat saprātīgs kā atbilde.
– Jūs spriežat loģiski un pamatoti.
– Ja raksta romānu, jāprot loģiski un pamatoti veidot sižetu.
Līdzjūtība, kas apvienota ar loģiku un papildināta ar bagātīgu iztēli, Eštons nodomāja. Lūk, tā ir viņas panākumu atslēga.
– Vai sižets par vidusskolēniem vilkačiem ir sakarīgs?
– Tam nav jābūt tik daudz iespējamam, cik ticamam tajā pasaulē, kuru radām. Manā pasaulē mani vilkači ir pilnīgi pamatoti. Taču tas neizskaidro manu nervozitāti. Droši vien iemesls slēpjas policijas pārāk biežajos apciemojumos. – Lila piecēlās un paņēma lejkannu, kaut arī jau bija aplaistījusi augus. – Līdz šim esmu iztikusi bez kontaktēšanās ar policiju, bet tagad tā nāk un iet. Es ar viņiem runāju, jūs ar viņiem runājat, Džūlija ar viņiem runā…
– Vai tāpēc, ka pārdeva gleznu?
– Kā, lūdzu? Nē. Pagājušo nakti viņas dzīvoklī notikusi ielaušanās. Tur iekļuvuši kaut kādi pusaudži. Kas gan cits, jo paņemtas tikai Manolo kurpes, smaržu flakons, lūpukrāsa un vēl šis tas tamlīdzīgs. Tomēr bijusi ielaušanās, un par to jāziņo policijā. Nu viņi atkal ir klāt. Tā, pārlaistīju zemi.
– Laiks ir karsts. Augiem nekas nenotiks. – Tomēr viņš piegāja pie Lilas, izņēma lejkannu viņai no rokas un nolika to zemē. – Es varu ar viņiem satikties apakšstāvā.
– Nē, tas nav vajadzīgs. Turklāt es pati vēlos vēlreiz ar viņiem parunāt. Tagad, kad esat mani atkal pārliecinājis, ka jūsu brālis neizgrūda Seidžu Kendlu pa logu. Vai pagatavot kafiju? Man ir mazie cepumi. Tos varētu nolikt uz galda. Īsti nesaprotu, kā uzvesties. Kāpēc es neuzvārīju Saules tēju?
– Tas ir stress, – Eštons paskaidroja. – Nomierinieties. – Viņš sniedza Lilai vīnu, kuru viņa bija nolikusi malā. – Iesim iekšā un vērsim vaļā durvis policijai.
– Pareizi. Labi, ka jūs esat šeit, – Lila piebilda, kad abi iegāja atpakaļ istabā. – Kaut gan, ja jūsu te nebūtu, policija nenāktu šurp. Bet es tik un tā priecājos par jūsu klātbūtni. Viņi jau ieradušies, – Lila secināja, kad atskanēja zvans.
Beidz par to domāt, viņa sev pavēlēja un devās atvērt durvis.
– Sveicināti, detektīvi! – Lila soli atkāpās, lai ielaistu policistus.
– Mēs nezinājām, ka jūs abi esat pazīstami, – sacīja Faina.
– Mēs nebijām. Iepriekš.
– Vakar iecirknī es noklausījos, ko tur apspriedāt, un secināju, ka Lila ir tā, kura zvanījusi deviņi-viens-viens. – Eštons apsēdās dzīvojamā telpā, gaidot, kad pārējie sekos viņa paraugam. – Notvēru viņu atceļā un pajautāju, vai viņa piekristu ar mani aprunāties.
Faina ilgi, vērtējoši nopētīja Lilu.
– Vai jūs uzaicinājāt misteru Ārčeru uz šejieni?
– Nē. Mēs pasēdējām kafejnīcā iepretim policijas iecirknim. Eštons jautāja, vai drīkstot aplūkot perspektīvu, no kurienes es redzēju, kas notika. Un tieši ko es redzēju. Man nebija iebildumu, it īpaši tāpēc, ka Džūlija, kā izrādījās, pazīst Eštonu.
Voterstouns parāva augšup uzacis.
– Džūlija?
– Mana draudzene Džūlija Braianta. Viņa vada “Čelsijas mākslu”, kurā izstādīti vairāki Eštona darbi. Es jums jau pieminēju Džūlija, – Lila paskaidroja. – Es izmantoju viņas adresi.
– Pasaule ir maza.
– Tā rādās.
– Pietiekami maza, – Faina piekrita. – Upura dzīvoklī ir viena jūsu glezna, mister Ārčer, tā nopirkta ar galerijas “Čelsijas māksla” starpniecību.
– Tā СКАЧАТЬ