Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Tas ir apspriešanas vērts, – viņš saka.

      – No tā var gūt tikai labumu! – es paziņoju, nespēdama noticēt, ka to apgalvo mans tēvocis, cilvēks, kuraprāt, slava ir pats svarīgākais uzņēmuma veiksmes dzinulis. Es visu gadu esmu strādājusi, lai sasniegtu šo mērķi. – Visi grib redzēt to pašu, ko ir redzējusi karaliene. Kuru interesē briljantu kaklarotas lieta? Ir taču vienalga, vai viņa tiešām pasūtinājusi dārglietas par diviem miljoniem livru, vai ne?

      – Varbūt tautai nav vienalga, – Anrī noteic. Viņš apsver katru vārdu, it kā veiktu kādu eksperimentu. Pirms pieciem gadiem viņš ar brāli palaida pirmo ūdeņraža balonu un pēc tam ieguldīja daudz pūļu, lai pierādītu Franklina teorijas par elektrību. Atšķirībā no mana tēvoča Anrī vispirms ir zinātnieks un tikai pēc tam izpriecu organizētājs. – Ir tāda slava, kuras dēļ nav vērts riskēt.

      Manā uztverē tās ir absolūtas muļķības.

      – Ne katram patīk karaliene, – es saku, – bet visi viņu vienmēr cienīs.

      Trešā nodaļa

1789. GADA 16. JANVĀRIS

      [Mēs aiznesām kardinālam] slaveno kaklarotu. Viņš teica, ka Viņas Majestāte karaliene iegādāsies dārglietu, un parādīja, ka mūsu akceptēto piedāvājumu ir parakstījusi pati Francijas Marija

      Antuanete.

– ZIŅOJUMS, KAS IESNIEGTS VIŅAS MAJESTĀTEI KARALIENEI BRILJANTU KAKLAROTAS LIETĀ

      Es esmu uztaisījusi dučiem slavenu vīriešu un sieviešu figūru, taču Rozas Bertēnas tēls ir īpašs. Viņa ietraucas salona priekštelpā, un pa pēdām viņai seko vairākas kalpotājas. Katrai rokā ir divi grozi ar zīdu, mežģīnēm un caurspīdīgām lentēm, lai rotātu saimnieces vaska figūru. Kurtiss sūta jaunās sievietes darbnīcas dziļumā, bet es vedu Rozu uz muzeja pirmo zāli.

      – Cik tā pilna! – viņa noteic, un es balsī saklausu pārsteigumu.

      – Mums darbā veicas, – es atbildu. – Šurp nāk tūristi no visas Eiropas.

      Pētot eksponātus, viņas acis pievēršas augstajiem, velvētajiem griestiem. Vaska figūru salons aizņem desmit no vienpadsmit graciozi proporcionālām zālēm mūsu nama pirmajā stāvā.

      – Nemaz nezināju, ka tas ir tik iespaidīgs, – viņa atzīst. – Kad tas notika?

      Tikpat labi viņa varētu jautāt, kad neglīts bērns piepeši pārvērties par izskatīgu pieaugušo.

      – Lai sasniegtu pašreizējo stāvokli, mēs gadiem esam smagi strādājuši, – es dzēlīgi attraucu.

      – Jūsu izstāde Palērojālā nebija tik plaša.

      – Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pārcēlāmies. – Es skaidroju, ka ikviena telpa iekārtota atbilstoši konkrētajai ekspozīcijai. Piemēram, apkārt Bendžamina Franklina figūrai Anrī un Kurtiss izbūvēja laboratoriju ar amerikāņu izgudrojumu atdarinājumiem. Tajā ikviens var aplūkot metāla plīti pavarda aizvietošanai, odometru karietes nobrauktā attāluma mērīšanai un stieni ēku sargāšanai no zibens. Roza māj pie katras plāksnītes, kurai mēs ejam garām. Es neesmu pārliecināta, vai viņa saprot uzrakstus; varbūt tie ir saistoši tikai tādiem zinātniekiem kā Anrī un Kurtiss.

      – Un kur ir jaunā karalienes figūra? – Roza vaicā. Mēs pieejam pie ekspozīcijas, kurā Marija Antuanete attēlota naktskreklā. Roza apstājas kā piekalta. Telpa iekārtota līdzīga karalienes guļamistabai. Es izmantoju Palērojālā iegādātu gleznu, un mākslinieks dievojās, ka attēlojums ir precīzs. Pie griestiem karājas apzeltīts kandelabrs, un karaļa tapešu ražotājs, vārdā Revejons, pārdeva mums tapetes ar sārtiem ziediņiem. Kamēr Roza pēta priekšmetus, es vēroju viņas seju. – Lieliski, – viņa beidzot noteic un riņķo ap karalienes figūru gluži kā plēsoņa. – Esat izvēlējusies pareizo toni viņas acīm.

      – Paldies, – es saku, bet viņa neklausās.

      – Kas tad tas? – Viņa rāda uz krēslu, kurā sēž karalienes pirmā kompanjone. – Krēslam jābūt bez roku balstiem. Tādi atļauti vien karaļa un karalienes krēsliem. Pat karaļa brālim nav šādas privilēģijas! – Roza šausmās lūkojas uz mani. – Tie jānomaina. Un tagad es gribu redzēt arī pārējās karaliskās figūras, – viņa paziņo.

      Mēs ejam no zāles uz zāli, un es esmu spiesta sūtīt pēc tintes un papīra, lai pierakstītu visas mūsu kļūdas. Un tādu ir daudz. Ģimenes pusdienu ainā karalim jāsēž pa labi no karalienes, nevis pa kreisi. Un Viņas Majestāte vairs nevalkājot baltas šemizkleitas un augstas parūkas.

      – Viņai ir trīsdesmit trīs gadi, – Roza atgādina, – tādēļ viņa ir atgriezusies pie franču tērpiem.

      – Bet viņai tie ārkārtīgi nepatika! Visas parīzietes ir pārņēmušas viņas šemizkleitu stilu.

      – Ja viņa vēl kaut reizi uzdrošināsies uzvilkt tērpu, kuru pati ieviesusi, – Roza atbild, – avīzes tūdaļ rakstīs, ka viņa diskreditē savu augsto sabiedrisko stāvokli.

      Nu mums vajadzēs pārmeklēt noliktavu, lai atrastu franču tērpus, ko pirms daudziem gadiem iegādājāmies “Lielajā mogolā”. Roza norāda arī uz citām kļūdām. Es pierakstu visu, kas labojams, jo neprecizitātes nedrīkstu pieļaut. Lai gan Rozas augstprātīgais tonis kaitina, man jābūt pateicīgai par padomu. Publika uz mūsu salonu nāk, lai redzētu karalisko ģimeni tādu, kāda tā ir, un visam jābūt kārtībā. Īpaši gadījumā, ja salonu apmeklē Viņu Majestātes.

      Kad mēs beidzot nonākam darbnīcā, es nervozēju. Esmu mērījusi Hābsburgu imperatoru un draudzīgi tērzējusi ar Bendžaminu Franklinu, bet tagad jūtu savādu satraukumu. Taču karalienes nejaukā tirgone beidzot ir apklususi. Viņas dāmas vēro, kamēr es ar bīdmēru noņemu vairāk nekā simtu mēru, piemēram, no zoda gala līdz vaigu kaulu augstākajai vietai, no uzacu galiem līdz glītajām ausīm. Pabeigusi to, es sāku veidot viņas sejas māla modeli. Tiešām brīnums, kā es spēju vien palūkoties uz cilvēku un pat bez mērīšanas zināt, cik platai jābūt pierei un cik garam degunam.

      Pēcpusdienai ejot, Roza sāk uzdot jautājumus. Viņa grib zināt, kā esmu apguvusi vaska figūru taisīšanu, un es izstāstu, ka biju sava tēvoča mācekle jau kopš brīža, kad iemācījos runāt.

      – Tad jau mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies, – Roza secina. – Es jaunībā biju mācekle pie modistes “Galantā” un pēc tam kļuvu par līdzīpašnieci. Tagad man pieder “Lielais mogols”. Bez līdzīpašniekiem. – Viņa lepojas ar sasniegto, un pelnīti. Sievietes reti gūst panākumus bez vīriešu atbalsta. Pat man palīdzēja tēvocis. – Vai jūs zinājāt, ka es izteicu priekšlikumu par pandorām?

      Tās ir lellītes, kam mugurā mūžam mainīgajam karalienes stilam atbilstoši tērpi un ko pārdod ikvienā veikalā no Parīzes līdz Londonai.

      – Nē, – es atzīstos.

      Roza svarīgi pamāj ar galvu.

      – Tās СКАЧАТЬ