Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pacēla galvu. – Man nebija ne jausmas, ka tu nesen esi kādu zaudējusi, Greisa.

      Greisas sejas izteiksme nemainījās. – Man tāpat.

      – Kā, lūdzu?

      – Melorij, es nepazīstu nekādu Evu d’Orsī. Man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir.

      Vanesa Maksvela zināja, kā rīkot viesības. Tas bija viņas lielākais ieguldījums un neapšaubāmi varēja kļūt par lielisku mantojumu tiem, kuri viņu pazinuši, ja ne mīlējuši, vēl ilgi pēc Vanesas aiziešanas.

      Pirmais noteikums bija tāds, ka viesības gandrīz vienmēr tika rīkotas impulsīvi. Atšķirībā no citām mājasmātēm, kuras izsūtīja ielūgumus mēnesi iepriekš, Vanesa saprata, ka visa pasākuma panākumi ir atkarīgi no smalkajām attiecībām starp gaidām un piepildījumu; pārāk ilga gaidīšana no vienām līdz otrām viesībām varēja radīt tikai vienaldzību un garlaicību. Un neviens pasākums, kas neprasīja drudžainu iepriekšēju norunu pārspēlēšanu, baltu melu gūzmu un ilgstošas uzticības pārbaudi, nebija piedalīšanās vērts.

      Otrkārt, viņa nežēlīgi izturējās pret viesu atlasi. Vanesa tikpat kā nekad neatbildēja uz kāda ielūgumu ar savējo. Patiesībā viņa bija slavena ar to, ka izvēlējās nesen iepazītus cilvēkus un salika tos neiespējamās, dažkārt bīstamās kombinācijās. Viņa nosēdināja pavecus valstsvīrus līdzās jaunām aktrisītēm, karaliskās ģimenes locekļus pretī dramaturgiem, kas cēlušies no strādnieku šķiras; reiz viņa bija aizsūtījusi savu šoferi uz Floridas klubu, lai atvestu veselu džeza ansambli, kas bija nocelts no skatuves, un pusduci dejotāju no vīriešu burleskas rēvijas Soho, lai “mazliet atdzīvinātu vakaru”.

      Visbeidzot, viņas rīkotie pasākumi notika pārāk mazās un pārlieku spožās telpās. Cilvēki berzējās cits gan citu, cīnījās par savu vietu, reizi pa reizei nonāca viens otram klēpī. Ja ikviena cita namamāte ieaijātu viesus komā ar pieklusinātu gaismu un ērtiem dīvāniem, Vanesa prasīja, lai ikviens, neatkarīgi no vecuma un ieņemamā amata, saspiestos šaurā krogā Šeperdmārketā, drūzmētos ap atklātā peldbaseina slideno malu vai uz privāta kluba balkona. Cilvēki kliedza, lai tiktu sadzirdēti, grāba dzērienus, kas peldēja garām uz sudraba paplātēm, bezkaunīgi noklausījās intīmas sarunas, ļaujot vaļu rokām un berzējoties gar svešinieku siltajiem augumiem.

      Viņas pasākumos gaisā valdīja briesmu, spriedzes un nebēdnības atmosfēra. Savās visslavenākajās viesībās Vanesa bija noalgojusi dažus aktierus, kuriem vajadzēja izlikties par apkalpotājiem, un vienu, kas tika dramatiski noindēts pirmā ēdiena pasniegšanas laikā. Atlikušajiem viesiem vajadzēja atrisināt noslēpumu pirms policijas ierašanās, citādi viņi paši tiktu novākti no skatuves šādā vai tādā šaušalīgā veidā.

      Tieši tādi izaicinoši pasākumi bija uzsvieduši Vanesu un līdz ar pašu namamāti arī viņas vīru, uzņēmēju un tabakas fabrikas īpašnieku Filipu Maksvelu, augstu Londonas sabiedrības debesīs.

      Greisa nekad agrāk nebija tikusi ielūgta uz kādām no Vanesas viesībām: teikt, ka viņas neapgrozījās vienā un tajā pašā sabiedrībā, nozīmētu izteikties saudzīgi. Greisas vīrs Rodžers zināja Filipu Maksvelu kā darījumu partneri un bija pazinis Vanesu vēl pirms kāzām. Taču Greisa, kura bija ieradusies no Oksfordas, vēl aizvien palika ārpusē.

      Toties Melorija bija piedalījusies jau divreiz: tā bija atšķirība, ar kuru viņa reizē lepojās un izlikās nemanām. Viņa pirmā bija iekritusi ūdenī slavenajā pusnakts baseina ballītē un apbūrusi visus ar nevērību, ar kādu turpināja valkāt savu piemirkušo un slapjo kleitu, kas bija kļuvusi caurspīdīga un apkļāva Melorijas apbrīnojamo augumu visa atlikušā vakara laikā.

      Šovakar bija iecerēts salīdzinoši vienkāršs pasākums. Būdami uzticami toriju partijas biedri, Maksveli rīkoja līdzekļu piesaistīšanas kampaņu, kuras mērķis bija nodrošināt Entonijam Īdenam premjerministra posteni. Īdens, kurš bija iecelts par Čērčila pēcteci pēc viņa demisijas, bija izsludinājis vispārējas vēlēšanas divdesmit sestajā maijā, un viņa solījums, ka “Miers būs pirmajā vietā, vienmēr” bija radis atsaucību tautā, kas bija pagurusi no upurēšanas un zaudējumiem.

      Lai iezīmētu gaidāmo labklājības ēru, Vanesa bija sarīkojusi improvizētu “Vasaras balli” Kensingtonas pils oranžērijā, ar tradicionālu izklaidi un ēdieniem, pie kā piederēja kokosriekstu mešana, iegremdēšanās cisternā, pakavu spēle, skriešana ar olu un karoti, žonglieri un pat jāšana ar ponijiem, patērējot lielus daudzumus Pimm’s kokteiļu, zemeņu saldējuma, ikru maizīšu un šampanieša. Vienīgā atšķirība bija tāda, ka biļetes tika iegādātas par mārciņām, nevis par penijiem, un izklaižu vadītāji bija skatuves un ekrāna slavenības.

      Tiklīdz viņas iegāja iekšā, pēc cilvēku drūzmēšanās kļuva skaidrs, ka Londonas smalkākā sabiedrība ir ieradusies. Pie ieejas karājās liels plakāts ar lozungu “Apvienoties miera un progresa vārdā”. Cilvēki sauca un māja cits citam pāri seju jūrai; dūmu mutuļi bija biezi un smagi, pūtēju orķestra uzdotais ritms atgādināja sirdspukstus vispārējā murdoņā.

      Saķērušās rokās, abas meitenes slīdēja cauri pūlim.

      – Vai tu viņu redzi? – Greisa pētīja garo galeriju.

      – Viņa ir tur! – Melorija atkliedza, norādīdama uz maza auguma tumšmati, kura stāvēja telpas pretējā pusē cilvēku bariņa ielenkumā.

      Melorija vilka Greisu sev līdzi pie viņas.

      – Vanesa!

      Vanesa pagriezās. Viņa bija ģērbusies caurspīdīgā vakartērpā, ko veidoja neskaitāmas šifona kārtas, lepojās ar asiem, harmoniskiem vaibstiem un samērā mazām, tumši brūnām acīm. Nebūdama gara auguma, viņa bija tik smalka un apveltīta ar tik ideālām proporcijām, ka par spīti savai neizteiksmīgajai sejai izskatījās izcili. Viņai līdzās citas sievietes uzreiz likās neveiklas un nevīžīgas. Vanesas izturēšanās bija nepiespiesta, gandrīz garlaikota, it kā viņa nevis uzņemtu viesus, bet gan rīkotu viņu noklausīšanos. Un ikviens sīkums viņas izskatā bija nevainojami nobeigts – sākot ar matiem, kas veidoja celiņu galvvidū un bija aizsprausti aiz ausīm, atklājot fantastiskus smaragda auskarus, līdz pat garajiem, slaidajiem pirkstiem ar gaišu krēmkrāsas laku, kuras tonis sakrita ar rožu pumpuru toni pie kleitas jostas. Vanesa pasmaidīja, ievelkot ilgu, lēnu cigaretes dūmu. – Sveicinātas, dāmas! Ceru, ka jūtaties veiksmīgas. Te ir loterija, kurā var vinnēt sieviešu zelta pulksteni no Asprey, un biļetes tiek izķertas kā karstas maizītes. Tas jaunais komiķis Benijs Hils vadīs izsoli.

      – Tas no televīzijas? – Melorija iepleta acis.

      – Tas pats. Un varu jums pavēstīt, ka viņš nepavisam nav tāds reālajā dzīvē!

      – Kā tu to panāci?

      – Tāpat kā visu pārējo – ar nerimstošu nekaunību. – Vanesa pagriezās pret Greisu, uzlūkodama viņu ar skropstu apēnotajām acīm. – Šķiet, ka mums nav bijis tas gods.

      – Ak jā, gribu tevi iepazīstināt ar savu draudzeni, Greisu Manro, Rodžera sievu.

      – Sveiki, – Geisa pasniedza roku. – Un paldies par ielūgumu. Tas ir vienkārši… nu… neticami!

      Vanesa СКАЧАТЬ