Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Smaržu kolekcionāre - Ketlīna Tesaro страница 24
Название: Smaržu kolekcionāre
Автор: Ketlīna Tesaro
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-690-7
isbn:
– Nē, ser. Mans tēvocis spēlēja kārtis, taču tad pazaudēja lielu naudu, kas nepiederēja viņam. Pēc tam mūsu mājā kārtis tika aizliegtas.
– Nu, tā gadās. Taču tu nespēlē?
– Jūs man to jau jautājāt.
– Jā, es jau jautāju. – Atbalstījies pret galdu, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Tev piemīt interesantas spējas.
Pagāja kāda minūte.
Lemberta kungs piešķieba galvu uz sāniem. Bija grūti noteikt, vai viņš smaida vai nē. Viņa lūpas savilkās, taču acīs nebija siltuma.
– Vai jūs esat komunists? – Eva beidzot izgrūda, vairs nespēdama paciest klusumu.
– Kāpēc? Vai tu esi?
– Es? Es neticu nekam.
– Nu, tātad mēs esam divi tādi.
Tas nebija gluži tas, ko Eva bija domājusi.
– Vai jūs… Tas ir, – viņa jutās gandrīz vai pārāk samulsusi, lai jautātu, – vai tiesa, ka jums pieder tituls, ser?
Viņš saviebās. – Kur tu to dzirdēji?
– Man stāstīja draudzene. Viņa teica, ka Anglijā jūs esot lords Lemberts, taču jums nepatīkot lietot titulu.
– Viņai ir taisnība. Man labāk patīk Lemberta kungs. Turklāt, starp mums runājot, man nav līdzekļu, lai uzturētu titulu. – Viņš pasmaidīja. – Pēdējā laikā es prātoju, vai nevajadzētu mainīt vārdu uz Mutona kungu… kā tu domā?
Eva apspieda smieklus.
– Ja cilvēkam ir pseidonīms, tam vajadzētu būt jautram.
– Bet kāpēc jums vajadzīgs pseidonīms?
Viņš paraustīja plecus. – Lai arī man ir vienalga, ko citi par mani domā, es tomēr vēlos samazināt apkaunojumu, ko nākas izjust manai ģimenei. Man nepatīk daudzi no viņiem, taču tie, kas man patīk, man patīk ļoti. Vai zini, kas es esmu? – Viņš pasmaidīja. – Tādus kā es mēdz dēvēt par neliešiem, mana dārgā. Vai, mazliet izpušķojot, par kuņas bērniem.
– Ak, ser! Kāpēc jums tā jārunā par savu māti?
Viņš iebirdināja pelnus pelnu traukā. – Ja vien tu viņu pazītu. Viņa atņēma man mantojumu. Taču tas ir gluži cits stāsts. – Viņš norādīja uz Evu ar cigareti. – Man neveicas. Man bija dotas visas iespējas, un es tās visas esmu izniekojis. Man trūkst paškontroles, morālās izturības, rakstura. “Kāds gars ir kaunā izpostīts!” – Viņš paraudzījās uz Evu, kura nolūkojās uz viņu ar platām acīm. – Šekspīrs, mans bērns. Ja gribēsi sūroties, dari to jamba pantmērā. Kas vainas?
– Lūdzu, ser… – Tā nebija viņas daļa, bet tomēr viņa turpināja. – Lūdzu, nerunājiet tā par sevi.
Lemberta kungs sarauca pieri, un viņa acis atmaiga. – Kā tevi sauc?
– Eva, ser.
Viņš viegli pielieca galvu. – Ļoti priecājos iepazīties, Eva. – Atvēris atvilktni, viņš izņēma jaunu kāršu kavu un pasniedza to viņai. – Tā. Domāju, ka tev vajadzētu tās paņemt.
Evai bija noteikts nepieņemt dāvanas. – Vai jūs to droši zināt?
– Pilnīgi.
– Paldies, ser.
Eva gluži kā sapnī izgāja gaitenī. Viņas sirds strauji pukstēja, plaukstas bija nosvīdušas. Viņai nācās grūti ievilkt elpu, it kā viņa būtu skrējusi.
Sisa parādījās ap stūri, nesdama brokastu paplāti. – Kas tev lēcies?
Eva iebāza kārtis priekšauta kabatā. – Ko tu ar to gribi teikt?
– Tu esi galīgi sarkana.
Eva piespieda plaukstas pie vaigiem. Tie likās karsti. – Viss kārtībā.
– Ņem. – Sisa izņēma no paplātes glāzi ar atdzesētu ūdeni. – Iedzer mazliet. Tu izskaties slima.
– Nē, man nekas nekaiš.
– Labāk neapvem paklāju.
– Es jūtos labi.
– Kā vēlies, – Sisa paraustīja plecus un devās tālāk pa gaiteni. – Taču tu izskaties pēc bietes.
Eva, satvērusi kāršu kavu, sēdēja viena pati pie ugunsdzēsēju kāpnēm, kas apvija ēkas aizmuguri. Tās bija skaistas, ar uzzīmētām bitēm.
Viņa nekad nebija nevienam izrādījusi, ka prot apieties ar skaitļiem. Tas bija noslēpums, kaut kas privāts, ko viņa darīja, lai nomierinātos, lai novērstu domas no visa, kas varētu viņu satraukt, vai lai izkliedētu garlaicību. Un mīklas bija viņas vienīgā izklaide, vienīgais prieks, kas viņai bija šajā drūmajā, klusajā mājā. Patiesībā Eva nespēja atcerēties laikus, kad skaitļi nebija atgādinājuši dzīvīgas, krāsainas formas, izlauzdamies cauri domās valdošajam haosam un ieviešot tajā kārtību.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.