Melnais eņģelis. Enija Solomone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ piebikstīja Edijai, kas tajā brīdī atkorķēja alus pudeles. Vecākā sieviete pamāja uz durvīm. – Likumsargs atkal klāt, – viņa pavīpsnājusi noteica.

      – Sveicināta vēlreiz, Edij! – Holts Drenens kopā ar savu vecāko versiju nostājās pie bāra letes.

      Edijai sažņaudzās sirds, bet, ātri atguvusies, viņa nikni paskatījās uz policistu.

      – Šef, vai ieradies atkal gadīties viņai ceļā? – Lūsija izmeta pār plecu, steidzoties prom ar dzērieniem.

      Holts pasmaidīja.

      – Varbūt.

      – Dzirdējām, ka viņai esot smaga dūre! – kāds garāmejot uzsauca.

      Holts paberzēja zodu.

      – Vai gribi apskatīt manus zilumus?

      Telpā atskanēja smiekli.

      Kāds vīrietis pienāca pie abiem apmeklētājiem un uzsita pa muguru vecākajam no viņiem.

      – Prieks tevi redzēt, šef.

      – Man tevi arī, Henrij, – par šefu uzrunātais atbildēja.

      – Ko jums atnest? – Edija pārtrauca laipnību apmaiņu. Holts joprojām bija tajos pašos džinsos, T krekla piedurknes apkļāva spēcīgos plecu un roku muskuļus. Edija atcerējās stipro Holta tvērienu. Neviļus skatiens palika gluži kā piekalts pie viņa rokām, lielajām plaukstām ar garajiem, slaidajiem pirkstiem.

      – Vai gribi alu, tēt? – Holts noprasīja.

      Tētis. Šis vārds lika Edijai atjēgties. Acumirklī viss nostājās savās vietās.

      – Tāpēc jau nācu šurp. – Izlejamo vai pudeli?

      – Ielej, meitenīt, – vecākais vīrs smaidīdams mudināja. – Vēlamies redzēt, kā tu strādā.

      Edija, pakampusi divas glāzes, veikli tās piepildīja un nolika priekšā abiem vīriešiem. Holts iepazīstināja viņu ar savu tēvu.

      – Džeimss Drenens – Edija…

      – Svona, – viņa piebilda un ātri paspieda sniegto roku.

      – Svona, – Holts atkārtoja. – Tādu uzvārdu nezinu. Un tu, tēt?

      Džeimss iemalkoja alu. Un nopētīja Ediju pāri glāzes malai.

      – Nē. Es arī nezinu.

      Edija mainīja tematu. Viņa gribēja parunāt par vīriešu uzvārdu.

      – Divi policisti vienā ģimenē. Tas ir iespaidīgi.

      – Tikai viens. – Džeimss norādīja uz dēlu. – Es esmu pensijā.

      – Ā, tātad jūs šo darbu esat mantojis. – Uzsverot pēdējo vārdu, Edija zīmīgi uzlūkoja Holtu.

      – Es pieteicos uz to tāpat kā citi, – Holts miermīlīgi paskaidroja, acīm redzami neraizējoties par norādi uz nepotismu. Tad viņš pasmaidīja, draiskai uguntiņai pazibot skatienā. – Bet radu būšana mums te nenāk par ļaunu.

      – Tu pat nepieminēji savus desmit gadus Memfisas policijas iecirknī, – Džeimss piebilda.

      – Ak jā. Arī tas.

      Edija bija atklājusi to, ko nemaz negribēja dzirdēt. Holts bija nevis kaut kāds rupeklis ar žetonu, bet īsts policists, kas apzinājās savas rīcības sekas. Turklāt viņam sasodīti labi piestāvēja tas, ko viņš darīja.

      – Vai Terijs Bišops sēž aiz restēm? – viņa pajautāja.

      – Ja ļaušu viņam klīst apkārt, viņš sev tikai kaitēs.

      Edija ievilka elpu. Kas neriskē, tas nevinnē – un tā tālāk.

      – Par ko Terijs tik ļoti satraucās? Vai saistībā ar rūpnīcu? Viņš klaigāja, ka šo to zinot. Kas tas ir?

      Vecākais Drenens pasmīkņāja.

      – Es neticētu ne vārdam, ko saka Terijs Bišops.

      – Īpaši tad, ja viņš izdzēris sešas alus kārbas – visu iepakojumu, – Holts papildināja. – Viņu atlaida no “Hamerbilta”. Kopš tā laika bļaustās. Šeit lāgā nav citu darbu, ja nestrādā rūpnīcā.

      – Šef, beidz monopolizēt meiteni! – kāds izsaucās, un Edija steidzās izpildīt pasūtījumus. Tā arī bija labāk. Vietējā varas pārstāvja izprašņāšana varēja likties aizdomīga. Īpaši tad, ja to dara jaunatnācēja, kas tikko ieradusies pilsētā.

      Piektā nodaļa

      Reds slēdza bāru pulksten divos naktī – divas stundas vēlāk, nekā Edija bija radusi palikt augšā, bet tas nekas. Viņai vēl bija kaut kas jāpaveic.

      Edija, Lūsija un Reds ātri visu sakopa. Lūsija, pabeigusi darbu, atkrita uz krēsla, noāva slēgtās zempapēžu kurpes un paberzēja pēdas.

      – Mans otrais vīrs mēdza man masēt kājas, – viņa izklaidīgi ieminējās.

      – Ak tā? – Edija iemeta mutē apelsīna šķēlīti. Pēc augļiem bārā nebija liela pieprasījuma, bet viņai tie garšoja, ja gadījās pa rokai.

      – Vai tu esi bijusi precējusies?

      Edija papurināja galvu.

      – Man pārāk daudz cita darāmā.

      Lūsija prātīgi pamāja.

      – Vīrietis var traucēt, tas ir skaidrs.

      – Ei! – Reds uzsauca. – Domā, ko runā. Ienaidnieks noklausās.

      – Beidz, Red, tu neesi nekāds ienaidnieks, – Lūsija atcirta. – Tu tikai bāzies, kur nevajag. – Viņa pasmējās par savu joku. Apāvusi atkal kurpes, viņa uzlika krēslu uz galda. – Edij, tu esi laba darbiniece. Veikli strādā. Tā arī turpini. – Viņa devās uz durvīm. – Tiksimies rītvakar, Red.

      Edija pasniedza priekšniekam roku.

      – Paldies, ka pieņēmi mani darbā.

      – Šovakar tu labi tiki ar to galā. – Paplikšķinājis Edijai pa plecu, aizgāja arī Reds.

      Edija nodzēsa apgaismojumu, aizslēdza bāru un nolēma laukā ieelpot svaigu gaisu. Pirms gulētiešanas viņai Redbadā vēl bija šis tas padarāms, bet vispirms viņa gribēja izbaudīt tumsu. Atbalstījusies pret mājas sienu, viņa ļāvās āra spirgtumam. Tālumā aizskanēja Reda mašīnas rūkoņa. Pēc tam iestājās klusums. Nebija dzirdami pat transporta trokšņi. Automaģistrāle neatradās tik tuvu pilsētai. Vienīgi pašas iztēles rēgi palika СКАЧАТЬ