Melnais eņģelis. Enija Solomone

Чтение книги онлайн.

      – Nē! – Edija sadzirdēja griezīgumu savā balsī un piespieda sevi nomierināties. – Es aizstāvējos. Ne jau tīšām trāpīju jums ar dūri.

      Holts pasmīkņāja.

      – Vai tā tas bija? – Viņš pagrieza Terija galvu pret sevi.

      – Vai tā, Terij?

      – Nezinu, – Terijs norūca.

      Viņi bija izgājuši cauri pūlim un sasnieguši ietvi, kur stāvēja melns SUV. Iestūmis Ediju priekšējā sēdeklī, policists atvēra Terijam aizmugurējās durvis. Tiklīdz Holts bija pagriezis muguru, Edija izlēca no mašīnas.

      – Neliec man jozt tev pakaļ. – Holts pat nepūlējās pagriezties atpakaļ. – Šodien man ir brīvdiena, un es jau paspēju izskrieties. Divas reizes to darīt man nav vēlēšanās, tad es kļūstu īgns. Tādu sapīkušu tu mani negribētu redzēt.

      Kamēr Edija apsvēra policista vārdus, viņš aizcirta ciet aizmugurējās durvis, un tajā brīdī pie viņiem piesteidzās Reds.

      – Vai kaut kas atgadījies, Edij? Holt, pie velna, ko tu dari ar manu jauno bārmeni?

      – Tad lūk, kas viņa ir. Kāpēc tu man to nepateici? – Holts pasmaidīja, un Ediju apmulsināja dzirkstelīte viņa acīs. Vai tās bija zaļas? Viņa ielūkojās ciešāk un sarāvās. Tad saviebās.

      – Jūs nedevāt man tādu iespēju, – viņa paziņoja.

      – Tā ir taisnība. Atzīstu savu vainu. Taču man nedara godu, ja meitene iesit man pa seju.

      – Holt, šovakar viņai pie manis jāstrādā.

      – Vai tu gaidi daudz tautas?

      – Skaidrs, kā gan citādi.

      Holts paberzēja zodu.

      – Jūs taču negrasāties mani arestēt par goda aizskaršanu? – Edija noprasīja.

      – Tas ir diezgan negants kreisais āķis.

      – Jo vieglāk atvērt divus alus reizē.

      – Ko?

      – Holt… – Reds iespurcās.

      – Labi, labi! – Holts iesmējās. – Es tikai gribēju noskaidrot, kas tā par mazu karotāju ieradusies mūsu pilsētā. – Viņš atbalstījās pret mašīnas durvīm. Terijs iekšpusē sāka dauzīt pa logu.

      – Jūs varējāt pajautāt, – Edija sacīja.

      Policists tikai paraustīja plecus. – Tas nu nebūtu tik interesanti.

      Muļķis. Vārds gandrīz izlidoja Edijai no mutes, taču Reds, saņēmis viņu aiz rokas, jau vilka prom.

      – Edija! – Holts nosauca viņai pakaļ. – Bija patīkami iepazīties!

      Edija pagriezās un, iedama atmuguriski, paraudzījās uz viņu.

      – Es par sevi nevaru teikt to pašu.

      Holts noskatījās, kā viņa kopā ar Redu aiziet – stingra rakstura tumšmate pilsētā, kur sievietes bija maigas blondīnes. Viņam jau nebija iebildumu pret blondīnēm. Viņš pats tādu bija apprecējis. Taču Sindija bija kautrīga, mūžam piesardzīgi paslēpusi augumu mīksta auduma svārkos vai vaļīgās biksēs. Šī meitene, kura tur aizgāja projām no viņa, lepni grozīja gurnus šaurās džinsa biksēs. Viņa neslēpa apaļīgās, kārdinošās formas. Holtam bija jāatrauj skatiens, pirms viņu apsūdz glūnēšanā.

      Lai steigšus novērstos, viņš apsviedās otrādi un, izsaucis palīdzi saņemt Teriju Bišopu, paraudzījās pāri uz parku, uz krāsaino balonu saišķiem, ļaužu pūli. Bet acu priekšā palika Edijas vingrās krūtis zem ādas vestes, tetovējums, kas bija manāms uz pleca. Tumšo matu vilnis – kā vienai no Ronettes viņa tēva ierakstu kolekcijā.

      Ne gluži tāda, kādu viņam vajadzētu vest mājās rādīt mammai. Vai arī piecus gadus vecajai meitiņai.

      Pulss atkal iepukstējās straujāk. Edija, lai arī kas viņa bija, nozīmēja nepatikšanas. Lielpilsētas nepatikšanas. Holts bija prom no Memfisas nu jau piecus gadus, un, kaut arī būtu nepareizi to izteikt skaļi, viņam tās pietrūka. Ātruma, uguņu, dīvaino cilvēku. Nemaz neminot adrenalīna pieplūdumu briesmu brīžos. Viņa augums iesmeldzās kā sāpēs pēc zaudētas rokas vai kājas.

      Holts piespieda sevi atsaukt atmiņā arī pārējo. Klaidoņus, narkotiku tirgoņus, sutenerus un bandas. Mirušos. Tur vienmēr bija līķi. Tumšās ieliņās, pie klubiem, brauktuves vidū, slimnīcas gultās. Īpaši slimnīcas gultās.

      Mirušie vajāja viņu līdz pat Redbadai.

      Mašīnas bremzēm nokaucot, sirēnai gaudojot un spožām ugunīm zibsnījot, ieradās policiste Samanta Fiša rūpīgi izgludinātā formastērpā, atglaustiem un pakausī kopā saņemtiem matiem.

      Veikli izlēkusi no mašīnas, viņa salutēja priekšniekam.

      – Ser!

      – Brīvi, – Holts vēsi pavēlēja. Tomēr bijušajai armijas seržantei Fišai izpildīt komandu “brīvi” nebija viegls uzdevums.

      – Jā, ser. – Viņa turpināja stāvēt taisni kā svece, skatoties Holtam garām uz SUV, kurā joprojām ālējās Terijs. – Vai tas ir tas dauzoņa?

      – Tas ir viņš. – Holts uzmanīgi atvēra durvis, pārsteidzot Teriju, kas sita pa tām ar dūrēm. Piedzērušais izkrita no mašīnas, nogāžoties ar seju zemē un līdz ar to nesagādājot Samantai grūtības saslēgt viņu rokudzelžos.

      – Izbeidz, Bišop! – Viņa uzrāva Teriju kājās ar spēcīgu roku, kas bija spējīga uz daudz ko vairāk par noreibuša vīra savaldīšanu. Samanta varēja ne tikai savaldīt apdzērušos. Ja nāktos pacīkstēties uz paklāja, Holts nojauta, ka viņš zaudētu, kaut arī bija vairāk nekā trīsdesmit mārciņu smagāks par Samantu un piecas collas garāks nekā viņa.

      Terijs, ticis uz kājām, viņai uzsmaidīja.

      – Sveika, Sema!

      – Tev es esmu policiste Fiša, – Samanta bargi aizrādīja.

      – Nu beidz, Sema. Labāk iedzersim aliņu.

      Taču Samanta jau stūma Teriju uz savu automašīnu.

      – Tieši alus tevi noved pie kārtējām nepatikšanām.

      – Jā, bet ir karsts un man slāpst.

      Tās bija pēdējās žēlabas, kuras Holts sadzirdēja, jo Samanta bija iebīdījusi Teriju mašīnā, lai aizvestu viņu prom. Nakts jaunajā pilsētas cietumā atturēs viņu no klaiņošanas pa ielām un Reda bāra.

      – Tēt!

СКАЧАТЬ