Melnais eņģelis. Enija Solomone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.

      Meridela dreboši ievilka elpu.

      – Protams. – Viņa palūkojās apkārt pēc vietas, kur viņiem apsēsties, bet tā arī neieraudzīja. – Visi krēsli jau aizvesti, – viņa apjukusi secināja, un izskatījās, ka sieviete tūlīt atkal izplūdīs asarās.

      – Tas nekas, – Holts ātri pasteidzās viņu nomierināt. – Mēs ilgi nerunāsim – Un viņš lieki nekavējās. – Vai jums ir zināms, ko misters Rankls vakar darīja? Vai viņam bija sarunātas tikšanās?

      – Jā, noteikti. – Meridela vēlreiz pārlūkoja telpu. – Viņš pierakstīja savu dienas kārtību. Tāpat kā mēs visi. – Viņa pārbaudīja dažas kastes, taču bez panākumiem. Tad aizgāja otrā istabas galā un pameklēja vēl. – Piedodiet, bet es nevaru atrast… – Viņa atliecās. – Mums ir ziņojumu dēlis, un parasti tur tiek piestiprināti saraksti. Bet tā kā mēs pārvācamies…

      Holts paskatījās uz diviem datoriem, kas bija nolikti uz grīdas.

      – Kā ar datoru? Vai Rankls tur neglabāja sarakstu?

      – Ak nē! Viņš bija ļoti vecmodīgs. Visu pierakstīja piezīmju grāmatā.

      – Un kur tā grāmata atrodas?

      – Vajadzētu būt šeit. – Meridela uzmeta Holtam skatienu, kas pauda atvainošanos. Viņa vēlreiz izšņauca degunu. – Kaut kur tepat. Es zinu, ka viņš devās izrādīt veco Belingemu māju Dogvudā.

      Tur Holts vakar bija saticis Ediju.

      – Mani interesē, ko viņš darījis pēc tam. – Holts izņēma vizītkarti un pasniedza Meridelai. – Es vēlētos, lai jūs īpaši papūlaties un sameklējat Rankla piezīmju grāmatu. Mans telefona numurs ir uz kartītes. Piezvaniet, kad grāmata būs jums rokā.

      Meridela pielika roku pie sirds.

      – Darīšu visu, kas manos spēkos. – Viņa nošņaukājās. – Es tikai nespēju noticēt…

      Holts devās prom, un apaļīgā sieviete, galvu purinot, palika stāvam biroja mantu kaudzes vidū.

      Iesēdies mašīnā, Holts brauca uz “Redu”. Bārs bija slēgts, taču viņu interesēja nevis pati iestāde, bet tās apkalpotāja. Viņš iegriezās šķērsielā, kur spēji apstājās kā zemē iemiets.

      Edija bija ģērbusies šaurā kombinezonā – īsās biksēs un kaut kādā elastīgā drēbes gabaliņā ap krūtīm, bet pārējais augums palika tāds, kādu Dievs radījis: zeltainas kailas rokas, kājas, pleci un kakls. No tāda skata ikvienam vīrietim aizrautos elpa.

      Edija bija uzgriezusi muguru un darbodamās nemanīja Holta parādīšanos. Viņa mazgāja motociklu. Apkārt šļakstīja ūdens, zemē mētājās lupatas. Pakausī saņemtajiem matiem, kā vienmēr, dažas cirtas bija atrisušas vaļā un slīga pār kaklu, radot seksīgu iespaidu, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no gultas.

      Edija aizrautīgi strādāja, beržot Harley ar milzīgu sūkli. Viņai uz galvas bija austiņas, lielas, ne tik sīkas kā iPod. Tās atgādināja trokšņa slāpētājus, tātad, šķiet, Holts varētu izšaut ar ieroci, bet viņa to nedzirdētu.

      Viņš stāvēja, izbaudot ainu acu priekšā. Paliekusies pāri motociklam, Edija atklāja auguma aprises no mugurpuses, valdzinošas un tik labi veidotas, kādas Holts vēl nebija redzējis.

      Viņš norija siekalas. Vismaz mēģināja to darīt.

      Edija pagriezās, lai izskalotu sūkli, un viņu ieraudzīja. Palēkusies desmit pēdu augstumā, viņa norāva austiņas no pakauša un nikni skatījās uz Holtu.

      – Vai tu jau sen te stāvi?

      Holts viņai uzsmaidīja.

      – Diezgan ilgi.

      Edija sarauca pieri un iespieda rokas izliektajos gurnos.

      – Vai redzēji, ko gribēji?

      – Ne pilnībā.

      Iemetusi sūkli spainī, viņa piegāja Holtam klāt.

      – Kā varu palīdzēt, šef?

      Ja vien viņš pats to zinātu.

      – Dzirdēju, ka tu aizvakar esi apmeklējusi bibliotēku.

      – Nu un?

      – Man nebija radies iespaids, ka esi grāmatu mīļotāja. – Nespried par cilvēkiem pēc izskata. Tā ir stereotipiska uztvere. No pilsētas varas pārstāvja varētu gaidīt kaut ko vairāk.

      – Ak tā? Bet ko tu darīji bibliotēkā?

      Edija viņu nopētīja.

      – Man patīk vēsture, – brīdi klusējusi, viņa atbildēja. – Es vēlējos kaut ko vairāk palasīt par pilsētiņu. Nezināju, ka tas ir nelikumīgi.

      Holts smaidīja.

      – Nē, nav. Taču ne visai lietderīgi. Es te dzīvoju kopš dzimšanas. Ja kaut ko vēlies atklāt, vari pajautāt man.

      Edija viņam veltīja šķelmīgu skatienu.

      – Vai tas būtu tāds kā uzaicinājums?

      Holts samirkšķināja acis. Viņš aptvēra, ka tā ir taisnība.

      – Jā, – viņš apstiprināja, iepriecināts par šo ideju. – Varu tev daudz ko izrādīt.

      Edija apsvēra viņa piedāvājumu. Ne vārda neteikusi, viņa atgriezās pie motocikla un spaiņa. Holts viņai sekoja un pamāja uz austiņām.

      – Ko tu klausies?

      Edija uzmeta viņam vēl vienu rotaļīgu skatienu.

      – Un kā tev šķiet?

      Holts paraustīja plecus.

      – Vai Metallica? Nine Inch Nails?

      Viņa iesmējās.

      – Kas manī tāds ir, ka tev šķiet – es klausos smago metālu?

      – Nav ne jausmas.

      Edijas sejā atplaiksnīja nebēdnīga izteiksme.

      – Vai vēlies atklāt, kāda es īstenībā esmu?

      Holtam būtu vajadzējis pretoties aicinājumam, bet viņš to nedarīja. Lēni viņš pārlaida acis Edijas augumam no augšas līdz apakšai.

      – Vai tu gribi teikt – kas slēpjas aiz tetovējumiem un tamlīdzīgi?

      – Jā, šef, – Edija strupi atcirta.

      Holts СКАЧАТЬ