Melnais eņģelis. Enija Solomone

Чтение книги онлайн.

      Meiborns, paliecies pār galdu, pieklusināja balsi.

      – Klīst baumas, ka viņš pieķerts ar roku svešā kabatā, ja tā varētu sacīt.

      – Vai viņš piesavinājās naudu?

      – Tas nekad netika pierādīts, ielāgojiet. Viņš gāja bojā, iespējams, pirms nonāktu līdz tiesai. Patiesību sakot, es sākumā īsti tam neticēju. Bet – kas zina, vai ne? Ja cilvēks nebūtu vainīgs, viņš sev pats nepadarītu galu. – Meiborns pēkšņi atslīga atpakaļ krēslā. – Jūs taču par to nerakstīsiet? Tas notika ļoti sen. Nevajag šo gadījumu atkal uzjundīt no jauna. Tas bija briesmīgs laiks. Briesmīgs.

      Edija veltīja viņam līdzjūtīgu smaidu.

      – Varu iedomāties. Tad jau te sākās īsts haoss, vai ne? Kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, visi grafiki jūk un brūk.

      Meiborns pamāja.

      – Misis Gārvija vai prātu zaudēja, cik es atceros.

      Edijas uzmanība saspringa. Tas bija nepazīstams vārds. Vai būtu parādījušās jaunas pēdas?

      – Misis Gārvija?

      – Hanna Gārvija. Nodaļas sekretāre.

      – Kā es varētu ar viņu sazināties?

      – Ak, arī viņa ir mirusi. Tā tie vecie aiziet.

      Edija centās neizrādīt vilšanos. Pēdas, uz kurām Meiborns bija norādījis, veda uz nekurieni. Burtiskā nozīmē.

      – Pat misters Bjūtins, rūpnīcas revidents.

      Edijai nodrebēja sirds. Šo vārdu viņa zināja.

      – Ak tā?

      – Nomira pāris mēnešu vēlāk pēc nabaga Hannas. Nokrita pa kāpnēm. Vai esat lasījusi, cik liels procents negadījumu ar letālām sekām notiek mājās? – Viņš nogrozīja galvu. Un nopūtās. Bet Edija tikai ciešāk sažņaudza pildspalvu.

      Vēl viens vārds bija jāizsvītro, arī uz visiem laikiem. Trīs cilvēki miruši, bet viņa ne soli nebija pie tuvojusies patiesības atklāšanai. Kad viņai beidzot paveiksies? Vilšanās pārvērtās aizkaitinājumā. Viņa velti tērēja laiku. Tā bija pilnīga laika šķiešana.

      Tomēr varbūt arī ne. Nākdama uz grāmatvedības nodaļu, viņa bija pagājusi garām pasta istabai, vai ne? Prātā iešāvās kāda ideja.

      – Jūs noteikti esat pieredzējis daudz pārmaiņu “Hamerbiltā” un pilsētā kopumā, – viņa mudināja Meibornu uz atklātību, un, kamēr viņš stāstīja par darba gadiem rūpnīcā, izmantoja brīdi, lai izdomātu, kā īstenot ideju.

      Kad Meiborns pieklusa, Edija ieminējās:

      – Jums noteikti patīk strādāt “Hamerbiltā”, ja jau esat te pavadījis tik ilgus gadus.

      – Rūpnīca man daudz palīdzējusi. Patiesību sakot, Redbadā īsti nav citu darbavietu.

      Edija piecēlās un pastiepa roku.

      – Pateicos par uzmanību, kuru man veltījāt.

      – Ja vien varu, ar prieku izpalīdzu. Atsūtiet man raksta kopiju. – Viņš pasniedza Edijai vizītkarti ar vārdu un adresi, un viņa ielika to kabatā. Meiborns apgāja apkārt rakstāmgaldam.

      – Nevajag mani pavadīt. Es atceros ceļu uz izeju.

      Viņš atvadījās, bet Edija ķērās pie plāna īstenošanas, ejot uz caurlaidi nevis taisni, bet ar līkumu. Viņa bija grasījusies izpildīt savu nodomu, kad būs izgājusi no rūpnīcas vai pat aizbraukusi uz citu pilsētu. Bet kā lai viņa spētu aiziet no “Hamerbilta”, neizmantojot iespēju tūlīt nogādāt nākamo sūtījumu?

      Edija ieslīdēja pasta istabā. Darbiniece šķiroja aploksnes, bet nepagrieza galvu no sienas ar pastkastēm, kurās meta vēstules. Edija ievēroja grozu ar uzrakstu “Nosūtāmie” un, izņēmusi no kabatas polsterētu aploksni, iemeta to grozā.

      Drošības dēļ turēdama galvu noliektu un skatienu pievērstu grīdai, viņa izsteidzās no pasta telpas un smaidīdama naski devās prom, acis nepacēlusi.

      Aizbraukusi atpakaļ uz “Redu”, Edija līksmā noskaņojumā, klusi dungojot, uzskrēja pa metāla kāpnēm uz savu istabu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas darīt, lai turpinātu brīnišķīgo pēcpusdienu.

      Viņa atrāva durvis, atbrīvojās no melnā kostīma, kuru bija vilkusi, lai tiktos ar Ārlenu Meibornu, ātri izvēlējās pusgarās bikses un krekliņu. Uzlikusi austiņas, viņa izskatīja kompaktdiskus, līdz atrada to, ko vēlējās dzirdēt. Tad, ielējusi ūdeni spainī, kuru bija patapinājusi no Reda, viņa paņēma sūkli, hromēto daļu spodrināmo līdzekli, frotē auduma dvielīšus un zamšādas lupatiņas – un bija gatava doties ceļā.

      Šķērsielā Edija mēmi uzsmaidīja motociklam. Sveiks, skaistulīt!

      Ūdens bija auksts, bet siltajā vasaras gaisā tas netraucēja. Viņa noslaucīja motociklu un izsmidzināja Showbike, bet pēc tam atbrīvoja braucamo no dubļiem. Kad netīrumi bija likvidēti, viņa ķērās pie hromētajām daļām, pulējot un spodrinot rokturus un pārējās spīdīgās vietas. Šovakar Ediju gaidīja neliels ceļojums, un viņa gribēja, lai motocikls izskatās savā labākajā formā, mirdzošs un jauns kā metāls, kas, uztvēris saules gaismu, atmirdz visā krāšņumā.

      Ak kungs, viņa jutās brīva! Viņai bija izdevies iekļūt briesmoņa iekšpusē, pašā “Hamerbilta” sirdī. Viņa pat bija izmantojusi rūpnīcu, lai nosūtītu savu pēdējo mazo bumbu. Tas bija bezgala patīkami. Tik labi!

      Edija iztēlojās saņēmēju. Vai viņš nodrebēs un sagrīļosies, kad atvērs sūtījumu? Vai viņa sirds neizturēs kā Lailam? Un kā ar Ranklu? Kā viņš to uztvēra? Edija novēlēja, lai viņš trīc bailēs un neziņā, kurš nodevis vēstījumu. Viņa gribēja, lai visi satrūkstas – vainīgie un nevainīgie, visa pilsēta, ja tas būs vajadzīgs. Tad, iespējams, nāks gaismā patiesība, kaut arī nomocīta un ievainota, blāva, bet dzīva.

      Uzņēmums “Rankla nekustamie īpašumi” no sākotnējā mazā biroja, kas atradās divus kvartālus aiz pilsētas laukuma, pēdējo divdesmit piecu gadu laikā bija izpleties un attīstījies, jau pāraudzis vecās telpas, bet tikai pēc jauno kooperatīvo māju sarašanās pilsētas rietumu pusē Rankls sāka nopietni apsvērt pārvākšanos.

      Holts, ieradies vecajā biroja netālu no laukuma, ieraudzīja kaudzē sakrautas kastes, dokumentu mapes, papīrus, telefonus un datoru vadus – īstu kaujas lauku, ar kuru bija jātiek galā.

      Meridela Figisa, viena no Rankla aģentēm, sagaidīja Holtu pietūkušām, sarkanām acīm.

      – Es nespēju tam noticēt. – Meridela nāca pretim, liela auguma pusmūža sieviete ar kuplām krūtīm, apaļiem vaigiem un īsiem blondiem matiem, kas bija neveiksmīgi ieveidoti. Pirms simts gadiem viņa labi iederētos fermā – ar platu priekšautu pār raženajām krūtīm, СКАЧАТЬ