Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ trīsdesmit minūtes, lai kaut ko palasītu. Pēc tam gaismas tiks izslēgtas un jūs gulēsiet. Ikviens, kurš pēc tam tiks pieķerts pļāpājam, saņems sodu. Par to parūpēsies tās dienas dežurants. No rīta zvanīs sešos trīsdesmit, – turpināja Frobišera kungs. – Jūs celsieties, mazgāsieties, apģērbsieties un pirms septiņiem jau būsiet ēdamtelpā. Ikviens skolēns, kurš ieradīsies ar nokavēšanos, brokastis tajā dienā nedabūs. Pulksten astoņos paredzēta rīta sanāksme lielajā zālē. Jūs uzrunās skolas direktors. Pirmā mācību stunda sāksies astoņos trīsdesmit. Kopumā no rīta paredzētas trīs mācību stundas. Katra sešdesmit minūšu gara. Un starpbrīži, desmit minūtes, lai jums pietiktu laika aiziet uz citu klases telpu. Divpadsmitos būs otrās brokastis. Pēcpusdienā būs tikai divas mācību stundas, bet pēc tam paredzēts spēļu laiks. Jūs spēlēsiet futbolu. – Harijs pasmaidīja jau otro reizi. – Obligāti jāpiedalās visiem, kas nedzied korī. – Harijs sadrūma. Viņam neviens nebija pateicis, ka šajā skolā koristi futbolu nespēlēs. – Pēc spēles vai kora nodarbības jūs dosieties uz Frobišera ēku vakariņās. Tad jums tiks dota stunda laika sagatavoties nākamās dienas nodarbībām, bet pēc tam jūs iesiet gulēt. Un, kā jau iepriekš sacīts, pusstundu jūs varēsiet palasīt, un tad tiks nodzēstas gaismas. Tomēr tikai grāmatu, kuru par piemērotu būs atzinusi internāta pārzine, – piebilda Frobišera kungs. – Iespējams, tas viss jums liekas ļoti mulsinoši…

      Harijs nolēma, ka noteikti jāpaskatās Holkoma kunga dāvinātajā vārdnīcā, ko īsti nozīmē “mulsinoši”.

      Frobišera kungs atkal paraustīja apkakles stūrus un tad turpināja: – Neraizējieties! Jau pavisam drīz jūs pieradīsiet pie Svētā Bedas skolas tradicionālās kārtības. Tas arī viss, ko pašlaik vēlējos jums sacīt. Tagad atstāšu jūs, lai varat paēst vakariņas. Arlabvakaru, zēni!

      – Arlabvakaru, kungs! – daži zēni, saņēmuši drosmi, atbildēja Frobišera kungam, kad viņš devās projām.

      Vairākas sievietes, priekšautus apsējušas, atnesa zupas bļodas un, aši staigājot starp galdiem, nolika katram zēnam priekšā pa vienai. Harijs pat nepakustējās un uzmanīgi vēroja, kā zēns, kurš sēdēja viņam pretī, paņem savādas formas karoti un pirms likšanas mutē to mazliet atbīda tālāk no sevis. Harijs mēģināja atkārtot zēna kustību, tomēr izlaistīja vairākas zupas lāses uz galda. Kad beidzot viņam izdevās iedabūt karoti mutē, šķidrums notecēja viņam pār zodu. Viņš noslaucīja muti ar piedurkni. Šī rīcība pārāk lielu uzmanību neizpelnījās. Taču, kad viņš pie katra zupas malka skaļi šļurkstināja, vairāki zēni pārtrauca ēšanu un sāka viņu pētīt. Harijs nokaunējās. Viņš nolika karoti un atstāja zupu mierā, ļaujot tai atdzist. Nākamajā ēdienā bija zivs pīrāgs. Harijs neķērās tam klāt, iekams nebija paskatījies, kādu dakšiņu izvēlas viņam pretī sēdošais zēns. Harijs izbrīnīts ievēroja, ka zēns pēc katra kumosa noliek dakšiņu un nazi uz šķīvja. Turpretī Harijs tos bija sažņaudzis rokās tik cieši, it kā turētu siena dakšas. Viņam pretī sēdošais zēns uzsāka sarunu ar blakussēdētāju. Abi sprieda par medībām, kurās tiek izmantoti suņi. Harijs sarunā neiesaistījās. Daļēji tāpēc, ka viņa pieredze jāšanā, ja to vispār tā varēja nosaukt, aprobežojās ar izbraucienu ēzelīša mugurā Vestonsjūpermērā.

      Šķīvji tika novākti, un to vietā katram nolikts pudiņa trauks. Harija mamma pudiņu dēvēja par īpašu palutināšanu. Un Harijam ne pārāk bieži gadījās ko tādu nobaudīt. Cita karote, kārtējais mēģinājums un kārtējā izgāšanās. Harijs neatskārta, ka banāns nav gluži tāds pats kā ābols, un, par izbrīnu visiem apkārtējiem, mēģināja apēst to ar visu mizu. Citiem zēniem varbūt mācības sāksies nākamajā rītā pusdeviņos, bet Harijs šo procesu jau bija uzsācis.

      Pēc vakariņām tās dienas dežurants Fišers pa platām koka kāpnēm veda savus aizbilstamos uz guļamtelpām pirmajā stāvā. Harijs iegāja istabā, kur atradās trīsdesmit rūpīgi saklātas gultas trijās rindās. Katrā pa desmit. Uz katras bija spilvens, divi palagi un divas segas. Harijam vēl nekad nebija piederējis kaut kas divos eksemplāros.

      – Šī ir jauniņo guļamistaba, – Fišers nicīgi noteica. – Te jūs gulēsiet līdz laikam, kad kļūsiet civilizēti. Gultas kājgalī jūs atradīsiet plāksnīti ar savu vārdu. Viss ir alfabēta kārtībā.

      Harijs izbrīnījās, kad ieraudzīja, ka viņa ceļasoma jau nolikta uz viņam paredzētās gultas. “Interesanti, kurš gan to izdarījis?” Zēns, kuram ierādīta blakus gulta, jau bija sācis izsaiņot mantas.

      – Mani sauc Dīkinss, – viņš sacīja un pabīdīja brilles augstāk uz deguna, lai varētu labāk saskatīt Hariju.

      – Un mani sauc Harijs. Pagājušajā vasarā es sēdēju tev blakus eksāmenā. Man bija grūti noticēt, ka tu visus jautājumus atbildēji tikai stundas laikā.

      Dīkinss nosarka.

      – Nu, tāpēc jau viņš arī ir stipendiāts, – ierunājās zēns Harijam otrā pusē.

      Harijs apcirtās apkārt. – Un tu arī esi stipendiāts? – viņš pavaicāja.

      – Augstā debess, nē taču! – atteica zēns un turpināja izsaiņot mantas. – Mani Svētā Bedas skolā uzņēma tikai tāpēc, ka pirms manis te mācījās arī mans tēvs un vecaistēvs. Es pārstāvu savas ģimenes trešo paaudzi šajā skolā. Un tavs tēvs arī mācījās šeit?

      – Nē, – Dīkinss un Harijs atbildēja vienā balsī.

      – Pārtrauciet pļāpāšanu! – uzbļāva Fišers. – Un pabeidziet izsaiņot mantas!

      Atvēris ceļa somu, Harijs ņēma ārā drēbes un rūpīgi kārtoja divās atvilktnēs pie savas gultas. Starp krekliem māte bija ielikusi arī šokolādes tāfelīti. To zēns noslēpa zem sava spilvena.

      Noskanēja zvans. – Laiks izģērbties! – paziņoja Fišers. Harijs vēl nekad nebija novilcis drēbes kāda cita zēna klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par telpu, kas pilna ar svešiem zēniem. Viņš pagriezās pret sienu, lēnām noģērbās un pēc tam ātri uzvilka pidžamu. Apsējis jostu rītasvārkiem, Harijs sekoja citiem zēniem uz mazgāšanās telpu. Vispirms viņš skatījās, kā rīkojas pārējie. Viņi seju nomazgāja ar flaneļa lupatiņu un pēc tam iztīrīja zobus. Harijam nebija ne šādas lupatiņas, ne zobu sukas. Zēns, kuram bija ierādīta gulta blakus Harijam, pameklēja savā tualetes piederumu somiņā un pasniedza Harijam zobu suku un zobu pastas tūbiņu. Harijs nevēlējās dāvanu pieņemt, bet zēns sacīja: – Mana mamma parasti visu ieliek dubultā.

      – Paldies! – Harijs tencināja. Viņš aši iztīrīja zobus, tomēr guļamtelpā atgriezās viens no pēdējiem un veikli ierāpās gultā. Divi tīri palagi, divas segas un mīksts spilvens. Viņš paskatījās uz Dīkinsu, kurš lasīja grāmatu. Kenedija “Latīņu valodas pamati”.

      Otrs zēns ieteicās: – Tas spilvens ir ciets kā ķieģelis.

      – Varbūt gribi mainīties? Es iedošu savējo, – piedāvāja Harijs.

      – Manuprāt, mēs uzzināsim vien to, ka tie visi ir vienādi, – otrs zēns sacīja un pasmaidīja. – Tomēr, paldies.

      Harijs no pagalvja izņēma šokolādes tāfelīti un salauza to trijās daļās. Vienu viņš iedeva Dīkinsam un otru zēnam, kurš viņam izlīdzēja ar zobu suku un pastas СКАЧАТЬ