Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Džailsu pārsteidza viņa bikšu vīles, kas bija iegludinātas teju vai naža asumā, kā arī kurpes, kas bija nospodrinātas tik spoži, ka vīrietis tajās varēja saskatīt savu atspulgu.

      – Labvakar, kungi! – nodimdināja vīrietis. Atbalss aizvēlās pāri parādes laukumam. Džeimss nodomāja, ka šim cilvēkam nu gan nav nepieciešams lietot megafonu. – Esmu augstākais virsseržants Dosons. Jums mani jāuzrunā par kungu. Mans uzdevums ir no jums, salašņu bara, divpadsmit nedēļu laikā izveidot cīņai derīgu spēku. Līdz tam laikam jūs būsiet ieguvuši tiesības saukties par veseksiešiem, labākā pulka kareivjiem. Nākamās divpadsmit nedēļas es būšu jums mātes, tēva un mīļotās vietā. Un ticiet, man ir tikai viens mērķis dzīvē, proti, panākt, lai brīdī, kad sastapsiet savu pirmo vācu kareivi, jūs nogalinātu viņu ātrāk, nekā viņš būs nonāvējis jūs. Un šis process sāksies nākamajā rītā pulksten piecos. – Vīri novaidējās, bet virsnieks to pilnībā ignorēja. – Līdz tam atstāšu jūs kaprāļa Makklauda ziņā. Viņš jūs aizvedīs uz kantīni un pēc tam varēsiet iekārtoties kazarmās. Naktī atpūtieties labi. Kad atkal tiksimies, jums būs nepieciešama visa enerģija, kāda vien jums piemīt. Kaprāl, pārņemiet vadību!

      Džailss sēdēja un skatījās uz zivju kroketēm, kuru sastāvdaļas nekad nebija redzējušas sālsūdeni. Iedzēris vienu malku brūna remdena šķidruma, kas tika pasniegts kā tēja, viņš nolika krūzi atpakaļ uz galda.

      – Ja tu negrasies ēst savas kroketes, varbūt es varu tās dabūt? – vaicāja jauns puisis, kas sēdēja blakus Džailsam. Viņš pamāja ar galvu, un abi samainījās šķīvjiem. Jauneklis vairs neteica ne vārda, kamēr nebija pievārējis Džailsa porciju.

      – Es pazīstu tavu mammu, – jauneklis sacīja.

      Džailss ciešāk paraudzījās uz viņu un mēģināja izprātot, kā gan tas iespējams.

      – Mēs piegādājam gaļu uz Menorhausu un Beringtonholu, – vīrietis turpināja. – Man patīk tava mamma, – viņš sacīja. – Ļoti jauka lēdija. Esmu Beitss, starp citu. Terijs Beitss. – Viņš cieši paspieda Džailsam roku. – Man ne prātā nevarēja ienākt, ka galu galā sēdēšu tev blakus.

      – Tā, puiši. Tagad laiks iekārtoties, – noteica kaprālis. Jauniesauktie pielēca kājās un sekoja kaprālim ārā no kantīnes pāri parādes laukumam uz angāra formas ēku, kurai uz durvīm bija uzkrāsots vārds “Marna”. Kaprālis paskaidroja, ka tas ir kārtējais apliecinājums Veseksas pulka varonībai kaujās, un atvēra durvis uz viņu jaunajām mājām.

      Trīsdesmit sešas gultas, pa astoņpadsmit katrā telpas malā, bija iespiestas platībā, kas bija mazāka nekā ēdamistaba Beringtonholā. Džailsam bija iedalīta vieta starp Etkinsonu un Beitsu. “Līdzīgi kā skolā,” Džailss nosprieda. Tomēr turpmākās dienas pierādīja, ka dažas atšķirības ir.

      – Tā, puiši. Laiks ģērbties nost un likties uz auss.

      Ilgi pirms tam, kad pēdējais vīrs bija iekāpis gultā, kaprālis jau nodzēsa gaismu un vēl noaurojās: – Lai visi izgulētos! Jums rīt būs grūta diena. – Džailss nemaz nejustos pārsteigts, ja gluži kā Fišers, grupas vecākais skolā, kaprālis vēl piebilstu: – Un nekādas runāšanas, kad gaismas nodzēstas! Kā jau iepriekš tika solīts, gaismas atkal iedegās piecos nākamajā rītā. Tiesa, Džailsam neiznāca laika ieskatīties pulkstenī pēc tam, kad guļamtelpā bija ienācis augstākais virsseržants un nokliedzies: – Tas, kurš pēdējais izkāps no gultas, būs pirmais, kuru skars vāciešu durklis!

      Daudzi kāju pāri vēja ātrumā pieskārās pie grīdas, kad augstākais virsseržants izmaršēja pa guļamtelpas centru. Ar savu zizli viņš klaudzināja pie tūļīgāko jaunkareivju gultas gala, mudinot arī viņus veicīgāk nostāties ar abām kājām uz zemes.

      – Tagad klausieties un klausieties uzmanīgi! – viņš turpināja. – Es jums atvēlēšu četras minūtes, lai jūs nomazgātos un noskūtos. Četras minūtes, lai saklātu gultu. Četras minūtes, lai saģērbtos. Un astoņas minūtes brokastošanai. Kopā divdesmit minūtes. Neiesaku uzsākt nekādu spriedelēšanu par šo tematu, jo jūs nedrīkstat zaudēt ne mirkli no šā laika. Turklāt es jebkurā gadījumā esmu vienīgais, kuram te atļauts runāt. Vai skaidrs?

      – Pilnīgi noteikti! – atteica Džailss, un viņa piezīmi pavadīja sīki pārsteiguma pilni smiekliņi.

      Pēc mirkļa augstākais virsseržants jau bija nostājies tieši viņa priekšā. – Ik reizi, kad atvērsi savu muti, dēliņ, – viņš norēca, uzlicis zizli Džailsam uz pleca, – lai es no tevis dzirdētu tikai “jā, kungs!” vai “nē, kungs!”. Vai skaidrs?

      – Jā, kungs! – atbildēja Džailss.

      – Man liekas, es nesadzirdēju, ko tu sacīji, dēliņ!

      – Jā, kungs! – nokliedza Džailss.

      – Tā jau ir labāk. Un tagad tu, sīkais draņķi, dodies uz tualetes telpu, pirms neesmu tevi nosūtījis ārpuskārtas norīkojumā.

      Džailsam nebija ne jausmas, ko nozīmē nosūtīšana ārpuskārtas norīkojumā, taču tas nekādā ziņā neizklausījās vilinoši.

      Kad Džailss iegāja tualetes telpā, Beitss jau posās no turienes ārā. Kamēr Džailss skuvās, Beitss bija paguvis gan saklāt gultu, gan saģērbties un jau devās uz kantīni. Beidzot ticis galā ar visu, arī Džailss iekārtojās pie galda Beitsam pretī.

      – Kā tev tas izdevās? – Džailss ar apbrīnu vaicāja.

      – Kas izdevās? – Beitss noteica.

      – Būt tik možam un pilnībā pamosties, kad mēs pārējie vēl pusmiegā neattapām, kas un kā.

      – Pavisam vienkārši. Esmu miesnieks, tāpat kā mans tēvs. Katru rītu cēlāmies četros un uz tirgu projām. Ja gribēju dabūt labāko, vajadzēja būt uz vietas, kad prece tiek piegādāta. Ja nokavēsi kaut dažas minūtes, tiksi tikai pie otrā labākā. Nokavē pusstundu un tiec pie pārpalikumiem. Tava mamma par to paldies neteiktu, vai ne?

      Džailss iesmējās, un Beitss cēlās kājās, lai dotos uz kazarmām. Atlika vien secināt, ka augstākais virsseržants nav atvēlējis laiku zobu tīrīšanai.

      Rīta lielākā daļa tika veltīta jauniesaukto ieģērbšanai formās. Viena otra no tām gan izskatījās pēc tādas, ko iepriekš valkājis kāds cits. Pēc tam tika izsniegtas beretes, jostas, zābaki, ķiveres, apavu spodrināšanas līdzeklis un vēl citas nepieciešamas lietas. Kad tas bija padarīts, jauniesauktos aizveda uz parādes laukumu, lai sāktu apmācību. Tā kā augstskolā Džailsam jau bija nācies iziet nelielu apmācības kursu, iesākumā viņš pat bija mazliet labākā pozīcijā par citiem, tomēr nojauta, ka ilgi tā neturpināsies, un Terijs Beitss ātri vien viņu panāks.

      Divpadsmitos viņi soļoja uz kantīni, un Džailss jutās tik ļoti izsalcis, ka notiesāja gandrīz visu, kas tika celts galdā. Pēc pusdienām viņi atgriezās kazarmās un pārģērbās sporta tērpos, tad visi tika aizkomandēti uz sporta laukumu, kur sākās dzenāšana. Džailss klusībā pateicās savam sporta skolotājam, kas bija iemācījis viņam rāpties pa virvi, noturēt līdzsvaru uz baļķa un pievilkties pie stieņa. Viņš pamanīja, ka Beitss atkārto katru СКАЧАТЬ