Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un Trūdija bieži runāja par to rītu, kad jau agri pirms brokastīm jūras dzelmē tika apbedīti deviņi jūrnieki no “Devonieša”.

      Emmai bija izdevies noskaidrot šo to tādu, kas nebija zināms ne viņas vectēvam, ne arī Meizijai. Un tomēr… līdz iebraukšanai Ņujorkas ostā bija atlikušas vairs tikai trīs dienas, bet Emma joprojām nezināja, vai dzīvs palicis leitnants Bredšovs vai arī tomēr tas bijis Harijs.

      Piektajā ceļojuma dienā Emma tika atstāta par atbildīgo informācijas centrā. Pārsteigumu nebija. Toties tādi radās piektajā naktī.

      Atvērās kajītes durvis, un kāds, lai kurš tas arī būtu, devās pie Emmas kojas. Atkal atskanēja strikta iebilde, ka viņa nav meklētā meitene. Vīrietis nekavējoties izgāja no kajītes. Emma gulēja nomodā un prātoja, kurš gan tas bijis.

      Sestajā dienā Emmai atkal neizdevās noskaidrot neko jaunu par Hariju un leitnantu Bredšovu. Viņa jau sāka bažīties, ka tā arī ieradīsies Ņujorkā bez neviena pavediena, kas ļautu turpināt meklējumus. Un tajā vakarā viņa izlēma pajautāt Pegijai par to puisi, kurš izdzīvoja.

      – Tomu Bredšovu es sastapu tikai vienu reizi, – stāstīja Pegija, – kad viņš kopā ar medmāsu pastaigājās pa klāju. Vispār jau par pastaigu to īsti nevarēja nosaukt, jo nabadziņš balstījās uz kruķiem.

      – Vai tu ar viņu runāji? – Emma tincināja.

      – Nē, viņš likās ļoti kautrīgs. Lai nu kā, bet Kristīna neizlaida viņu no acīm.

      – Kristīna?

      – Tajā laikā viņa bija medmāsa kuģa slimnīcā un strādāja kopā ar doktoru Vollesu. Nav ne mazāko šaubu, ka tieši viņi abi izglāba Toma Bredšova dzīvību.

      – Un tu viņu nekad vairs neesi redzējusi?

      – Tikai brīdī, kad piestājām Ņujorkā. Es pamanīju, kā viņš kopā ar Kristīnu izkāpj no kuģa.

      – Viņš devās kopā ar Kristīnu? – Emma satraukti pārvaicāja. – Un doktoru Vollesu?

      – Nē, tur bija tikai Kristīna un viņas līgavainis Ričards.

      – Ričards? – atkārtoja Emma, un viņas balsī bija saklausāms atvieglojums.

      – Jā, Ričards kaut kāds tur. Nespēju atcerēties viņa uzvārdu. Viņš bija trešais kapteiņa palīgs. Drīz pēc tam viņš apprecējās ar Kristīnu un mēs viņus vairs neesam redzējuši.

      – Vai viņš bija izskatīgs vīrietis? – Emma taujāja.

      – Toms vai Ričards? – Pegija vēlējās precizēt.

      – Vai piedāvāt tev kādu dzērienu? – vaicāja jauns vīrietis, kuru Emma līdz šim vēl nebija redzējusi, bet nojauta, ka vēlāk naktī skatīs viņa profilu kajītes tumsā.

      Emmas nojausma izrādījās pareiza, un viņa nevarēja aizmigt vīrieša vizītes laikā. Miegs pie viņas nenāca arī pirms tam un pat tad, kad ciemiņš jau bija projām. Prātā rosījās daudzas domas.

      Nākamajā rītā Emma pirmo reizi jau bija ieradusies informācijas centrā agrāk par Pegiju un gaidīja draudzeni.

      – Vai sagatavot Ņujorkā izkāpjošo pasažieru sarakstu? – viņa vaicāja, kad Pegija bija atnākusi.

      – Nekad vēl neesmu redzējusi kādu, kurš labprātīgi piesakās veikt šo darbu, – sacīja Pegija. – Bet, jā! Noteikti vari ķerties klāt. Kādam ir jāpārliecinās, vai saraksts ir atjaunots, ja nu gadījumā imigrācijas dienests nolemtu rūpīgāk pārbaudīt kādu pasažieri, kad būsim iebraukuši Ņujorkas ostā.

      Emma devās uz mazo kabinetu. Viņa nolika malā šā reisa pasažieru sarakstu un pievērsa uzmanību mapēm, kurās glabājās dokumenti par agrākajiem kuģa komandas locekļiem. Tās viņa atrada atsevišķā skapītī – izskatījās, ka tās jau ilgu laiku nevienu nav interesējušas.

      Lēnām, ar pedantisku rūpību viņa sāka meklēt dokumentus, kas attiektos uz Kristīnu un Ričardu. Ar Kristīnu bija viegli. Izrādījās, ka ar šādu vārdu uz kuģa tolaik bijusi tikai viņa vienīgā. Viņā strādājusi par vecāko medmāsu uz “Kanzasas zvaigznes” no tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestā līdz tūkstoš deviņi simti trīsdesmit devītajam gadam. Ričardi gan bija vairāki, kā arī vēl Diki un Dikiji. Vienam no šiem Ričardiem, leitnantam Ričardam Tibetam, bija norādīta tāda pati adrese Manhetenā kā Kristīnai Kreivenai.

      Šo adresi Emma pierakstīja.

      Desmitā nodaļa

      – Laipni lūdzam Amerikas Savienotajās Valstīs, Beringtones jaunkundz!

      – Paldies! – atbildēja Emma.

      – Cik ilgi plānojat palikt mūsu valstī? – vaicāja imigrācijas dienesta virsnieks, pārbaudīdams Emmas pasi.

      – Nedēļu. Ilgākais, divas, – atteica viņa. – Apciemošu sava vectēva māsu un pēc tam atgriezīšos Anglijā. – Un tas, ka Emmas vectēva lorda Hārvija māsa dzīvoja Ņujorkā, bija patiesība. Tomēr viņas apciemošana Emmas plānos neietilpa, jo viņa nevēlējās, lai ģimenē taptu zināms, kas viņai padomā.

      – Kāda ir jūsu vectēva māsas adrese?

      – Parka avēnijas un Sešdesmit ceturtās ielas stūris.

      Imigrācijas dienesta virsnieks kaut ko pierakstīja, iespieda zīmogu Emmas pasē un atdeva to viņai atpakaļ.

      – Novēlu jauki pavadīt laiku Ņujorkā, Beringtones jaunkundze.

      Izgājusi imigrācijas dienesta pārbaudi, Emma pievienojās garajai “Kanzasas zvaigznes” pasažieru rindai. Tikai pēc divdesmit minūtēm viņa varēja iekārtoties dzeltenā taksometra aizmugurējā sēdeklī.

      – Es gribētu, lai mani aizvedat uz mazu, ne pārāk dārgu viesnīcu kaut kur Mērtonstrītas tuvumā Manhetenā, – viņa sacīja taksometra vadītājam.

      – Kundze, vai jūs pateiks man to pašu vēlreiz? – viņš noteica, cigāru iespiedis mutes vienā kaktiņā.

      Emmai bija grūti saprast, ko viņš saka, un viņa nosprieda, ka arī taksometra vadītājam radušās līdzīgas problēmas.

      – Es meklēju mazu viesnīcu par mazu naudu. Mērtonstrītā Manhetenā, – viņa atkārtoja lēnām, skaidri izrunājot katru vārdu.

      – Mērtonstrīta, – noskaldīja taksometra vadītājs, it kā būtu sapratis tikai šo vienu vārdu.

      – Tieši tā, – apstiprināja Emma.

      – Un kāpēc jūs to neteicāt uzreiz?

      Šoferis uzsāka braukt un vairs nesacīja ne vārda līdz brīdim, kad automašīna piestāja pie sarkanu ķieģeļu ēkas, pie kuras bija izkārts karogs ar uzrakstu The Mayflower СКАЧАТЬ