Carte blanche. Džefrijs Dīvers

Чтение книги онлайн.

      – Pasaki, citādi piecu minūšu laikā būsi pagalam, – Bonds bezkaislīgi aizrādīja, atlaizdams žņaugu vaļīgāk. Asinis sāka plūst bagātīgā straumē.

      Jauneklis samiedza acis un atvairīja asaras. – Labi! Neģēlis tāds! Viņš interesējās, kā tikt uz E-75, ātrgaitas šoseju, kas atzarojas no Divdesmit pirmās maģistrāles un ved uz Ungāriju. Viņš brauc uz ziemeļiem. Lūdzu!

      Bonds savilka žņaugu ciešāk. Viņš nešaubījās, ka Īrs nedodas uz ziemeļiem – tādam nežēlīgam un gudram taktiķim nav vajadzīgi norādījumi. Bonds nojauta Īrā tikpat dziļu ziedošanos arodam, kāda piemita viņam pašam. “Viņš noteikti vēl pirms ierašanās Serbijā iekalis galvā Novisadas apkaimes ģeogrāfiju. Nonācis uz Divdesmit pirmās maģistrāles, vienīgā lielā ceļa šajā apkaimē, viņš nogriezīsies dienvidu virzienā. Viņš dosies uz Belgradu vai tās apkaimē norunātu vietu, kur satikties ar līdzzinātājiem.

      Iztaustījis jaunākajam aģentam kabatas, Bonds sameklēja mobilo tālruni un ievadīja ārkārtas dienestu izsaukšanas numuru 112. Izdzirdējis klausulē sievietes balsi, viņš atbalstīja tālruni blakus cietušā mutei un steidzās pie sava automobiļa. Bonds centās braukt pa nelīdzeno ceļu, cik vien ātri iespējams, visu uzmanību veltot stūrēšanai un bremzēšanai.

      Kādā krasā ceļa līkumā automobilis sāka slīdēt pāri sadalošajai līnijai. Pagriezienā pretī brauca masīva kravas automašīna, kam uz sāniem uzzīmēts logotips ar kirilicas zīmēm. Tas strauji nostūrēja malā, un šoferis nikni spieda signāltauri. Pabraucis smagajai automašīnai garām dažu collu attālumā, Bonds atgriezās savā joslā un devās tālāk pa vienīgajām viņa rīcībā esošajām pēdām, kas veda pie tiem, kuri piektdien paredzējuši Noasa un tūkstošiem cilvēku bojāeju.

      Pēc piecām minūtēm, tuvodamies Divdesmit pirmajai maģistrālei, Bonds palēnināja gaitu. Varēja redzēt oranžu gaismas ņirbu, un debesīs, aizsegdami mēnesi un zvaigznes, pacēlās dūmu mutuļi. Drīz viņš nonāca katastrofas vietā. Pēc visa spriežot, Īrs bija ātrumā pašāvies garām asam līkumam un raudzījis apstāties platā, ar zāli apaugušā ceļa malā – lai gan patiesībā tur tādas nav un krūmāju rinda maskē stāvu kritumu. Automašīna bija noslīdējusi pāri kraujas malai un gulēja lejā uz jumta. Motors dega.

      Piebraucis klāt, Bonds izslēdza Jetta dzinēju un izkāpa. Viņš izvilka pistoli un, ar skatienu veltīgi meklēdams draudošas briesmas, pa pusei skrēja, pa pusei slīdēja lejup pa nogāzi pie transporta līdzekļa. Pie Mercedes viņš apstājās. Īrs bija miris. Karājās augšpēdus, iesprādzēts drošības jostā. Seju un kaklu klāja asinis, kas krājās uz automašīnas griestiem.

      Lai pasargātos no asajiem izgarojumiem, Bonds samiedza acis, ar kāju izspēra šofera durvju logu un gatavojās izvilkt līķi. Vajadzēja paglābt no liesmām mirušā mobilo tālruni un kabatu saturu un pēc tam atraut bagāžnieku, lai paņemtu ceļasomas un klēpjdatoru.

      Jau atvāzis nazi, Bonds gatavojās pārgriezt drošības jostu. No tālienes atlidoja steidzīga sirēnu kaukoņa, kas ik brīdi auga skaļāka. Viņš paraudzījās uz ceļu. Ugunsdzēsēju automašīnas vēl atradās vairāku jūdžu attālumā, taču necik ilgi un būs klāt. “Veicīgāk!” Liesmas no motora nodalījuma šāvās aizvien enerģiskāk. Dūmi koda acīs.

      Tomēr, uzsācis zāģēt drošības jostu, Bonds piepeši iedomājās: “Ugunsdzēsēji? Tik ātri? Neloģiski. Policijas ierašanās būtu saprotama, taču ugunsdzēsēju brigādes gan ne.” Satvēris šoferi aiz asinīm noplūdušajiem matiem, viņš pagrieza pret sevi tā seju.

      Tas nebija Īrs. Bonds aplūkoja mirušā jaku – uz tās kirilicā rakstīts tas pats vārds, kāds uz kravas automašīnas, no kuras viņš pirms brīža veiksmīgi izvairījās. Īrs bija piespiedis automobili apstāties, pārgriezis šoferim rīkli, iesprādzējis nogalināto savā Mercedes un nostūmis no kraujas, bet pēc tam piezvanījis vietējiem ugunsdzēsējiem, lai aizkavētu satiksmi un liktu šķēršļus vajāšanai.

      Īrs, bez šaubām, būs paņēmis no bagāžnieka savu mugursomu un visu pārējo. Tomēr salonā uz apgāztās automašīnas griestiem iepretim pasažiera puses sēdeklim bija izkaisījušās dažas papīra lapiņas. Bonds iegrūda tās kabatās, un tajā brīdī liesmas piespieda viņu atkāpties. Viņš skriešus atgriezās pie sava automobiļa un traucās uz Divdesmit pirmās maģistrāles pusi, tālāk no zibsnījošajām bākugunīm, kas tuvojās.

      Braukdams viņš izzvejoja no kabatas mobilo tālruni, kas atgādināja iPhone, taču bija mazliet lielāks un aprīkots ar īpašām optikas un audio sistēmām un citu tehnisko nodrošinājumu. Šajā ierīcē bija iestrādāti divi tālruņi – vienu reģistrēja uz aģenta oficiālā vārda vai segvārda, un otrs, slēptais tālrunis, saturēja simtiem operatīvajā darbā noderīgu lietojumprogrammu un šifrēšanas pakotnes (tā kā ierīci bija izstrādājusi Q-nodaļa, kādam biroja asprātim vajadzēja veselu dienu, lai nāktu klajā ar tālruņa nosaukumu iQPhone).

      Viņš atvēra programmu, kas nodrošina prioritāru sakaru kanālu ar Valdības sakaru dienesta štāba izsekošanas centru, un balss atpazīšanas sistēmā aprakstīja dzelteno Zastava Eurozeta kravas automašīnu, ar kuru brauca Īrs. Dators Čeltenemā automātiski noskaidroja Bonda atrašanās vietu, noteica kravas automašīnas iespējamos maršrutus un tad lika satelītam tajā apvidū sameklēt un izsekot automašīnu, kas atbilst šim aprakstam.

      Aizritēja piecas minūtes, un viņš dzirdēja tālruni iedūcamies. “Teicami!” Viņš pameta skatienu uz ekrānu.

      Taču ziņa nebija no okšķeriem. To sūtīja Bills Teners, Bonda vienības štāba priekšnieks. “Steidzami ienirt” – tāds bija šifrētais nosaukums ārkārtas situācijai.

      Cenzdamies vienlaikus skatīties uz ceļu un uz tālruni, Bonds lasīja:

       PP IRMDIENA

      LUPATLASIS

      6. NODAĻA

      Pēc trīsarpus stundām miega septiņos no rīta Džeimsu Bondu viņa Čelsi dzīvoklī uzmodināja mobilā tālruņa modinātāja funkcijas elektroniskie pīkstieni. Skatiens stingri pievērsās nelielās guļamistabas baltajiem griestiem. Viņš divreiz samirkšķināja acis un, nelikdamies zinis par sāpēm plecā, galvā un ceļgalos, izvēlās no divguļamās gultas – viņu urdīja vēlme doties pa pēdām Īram un Noasam.

      Novisadas misijā valkātie apģērba gabali gulēja uz koka grīdas. Viņš salika kaujas apģērbu sporta somā un pārējās drēbes iesvieda veļas grozā, šādi izrādīdams laipnību Mejai, nenovērtējamai skotu izcelsmes apteksnei, kas ieradās trīs reizes nedēļā sakārtot viņa māju. Bondam ne prātā nenāca pieļaut, ka sievietei jāvāc viņa izmētātās mantas.

      Neapģērbies Bonds iegāja vannas istabā, uzgrieza dušas strūklu, cik vien karstu varēja izturēt, un spēcīgi noberzās ar vienkāršām ziepēm. Tad pastāvēja zem ledainas strūklas tik ilgi, kamēr arī СКАЧАТЬ