Tumsa piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ doktors Flinns pratīs atklāt tavus noslēpumus. Šovakar jūs satiksieties.

      – Ar šarlatānu, kurš plēš bargu naudu? – Sasodīts!

      – Jā, to pašu. Viņš nepacietīgi gaida tevi.

      Kristjens satver manu roku un maigi pārvelk ar īkšķi pār pirkstu kauliņiem. Mēs sēžam Audi aizmugurējā sēdeklī un braucam uz ziemeļiem. Es sagrozos un jūtu pieskārienu atbalsojamies cirkšņos. Man jāapslāpē vaids, jo priekšā sēž Teilors un viņš neklausās mūziku. Viņam blakus ir viens no apsargiem, kura vārds laikam ir Sojers.

      Man pavēderē pamazām rodas trulas, bet patīkamas sāpes, ko izraisa lodītes. Interesanti, cik ilgi spēšu izturēt, negūstot… hmm, atvieglojumu? Es sakrustoju kājas un piepeši atceros kaut ko, kas jau sen mājojis kādā tālā prāta nostūrī.

      – Kas tev iedeva lūpu krāsu? – es klusi jautāju Kristjenam.

      Viņš pasmīkņājis norāda uz priekšu. – Teilors.

      Es iespurdzos, bet lodīšu dēļ tūlīt pat apklustu un iekožu lūpā. Kristjens man uzsmaida, acīm nerātni mirdzot. Jā, mans seksīgais zvērs lieliski zina, kādu iespaidu uz mani atstāj.

      – Atslābinies, – viņš izdveš. – Ja sajūtas kļūst pārāk spēcīgas… – Viņš apklust un, maigi noskūpstījis visus pirkstu kauliņus pēc kārtas, saudzīgi ievelk mutē mazo pirkstiņu.

      Tagad es zinu, ka viņš tā rīkojas tīšām. Es aizveru acis, ļaudamās iekāres viļņiem, un pavēderes muskuļi saspringst.

      Kad atveru acis, Kristjens mani vēro, un es nodomāju, ka viņš izskatās pēc bīstama prinča. Droši vien vainojams ietērps un melnais tauriņš; šobrīd viņš šķiet vecāks un izsmalcināts, gluži kā pievilcīgs neģēlis ar nepiedienīgiem nolūkiem. Viņu uzlūkojot, man aizraujas elpa. Esmu ļāvusies viņa jutekliskajam vilinājumam, un viņš savukārt apgalvo, ka ir aizrāvies ar mani. Par to domājot, es sāku smaidīt, un Kristjens man atbild ar to pašu, pazibinādams žilbinoši baltus zobus.

      – Kas šovakar paredzēts?

      – Nekas īpašs, tikai parasts pasākums, – Kristjens nevērīgi attrauc.

      – Man tas nav parasts, – es atgādinu.

      Gādīgi pasmaidījis, viņš noskūpsta manu roku. – Būs daudz cilvēku, kas izrādīs savu bagātību. Izsole, loterija, vakariņas, dejas… mana māte prot rīkot aizraujošas viesības. – Viņš atkal smaida, un es pirmo reizi dienas laikā jūtu nepacietību, gaidot šo vakaru.

      Pie Greju savrupmājas piebraucamā ceļa jau ir gara dārgu mašīnu rinda. Virs ceļa piekarinātas garas, gaiši sārtas papīra laternas, un, kamēr nesteidzīgi braucam tuvāk durvīm, kļūst skaidrs, ka tās ir itin visur. Nokrēslī tās rada maģisku iespaidu, it kā mēs ieietu apburtā karaļvalstī. Es palūkojos uz Kristjenu, domādama par to, cik piemērota šī gaisotne ir manam princim, un bērnišķīga jūsma pārmāc visas pārējās izjūtas.

      – Laiks maskām! – Kristjens smaidīdams paziņo un aizslēpjas aiz savas vienkāršās, melnās maskas, tādējādi kļūdams vēl noslēpumaināks un jutekliskāks.

      Viņa seja ir aizklāta, es redzu tikai skaistās lūpas un izteiksmīgo žokli. Mana sirds iepukstas straujāk. Es nostiprinu savu masku un cenšos nepievērst uzmanību alkām, kas virmo dziļi manī.

      Teilors aptur mašīnu, un parādās kalpotājs, kurš atver durvis Kristjenam. Sojers izlec no savas vietas un atver manējās.

      – Vai esi gatava? – Kristjens jautā.

      – Cik nu tas iespējams.

      – Tu esi daiļa, Anastasija. – Viņš noskūpsta manu roku un izkāpj.

      Gar zālāju līdz mājai un plašajam pagalmam aizmugurē stiepjas tumši zaļš paklājs. Kristjens kā sargājot aplicis roku man ap vidukli, un mēs iekļaujamies vienmērīgajā Sietlas bagāto ļaužu plūsmā. Visi ģērbušies smalkās drānās un noslēpuši seju aiz dažādām maskām. Ceļu apgaismo laternas. Divi fotogrāfi aicina viesus pozēt pie efejām apvīta režģa.

      – Greja kungs! – viens no viņiem iesaucas. Kristjens pamāj un pievelk mani tuvāk, ļaudams, lai mūs abus nofotografē. Kā viņi pazina Kristjenu? Droši vien vainojami viņa neparastie, nekārtīgie rūsganie mati.

      – Kāpēc fotogrāfi ir divi? – es painteresējos.

      – Viens ir no avīzes Seattle Times, otrs piedāvā suvenīrus. Vēlāk varēsim nopirkt attēlu.

      Tātad mana fotogrāfija atkal būs redzama presē. Es atceros Leilu. Viņa mani atrada tieši tāpēc, ka es pozēju kopā ar Kristjenu. Doma nav patīkama, bet mierina apziņa, ka manu seju slēpj maska.

      Rindas galā stāv baltā tērpti kalpotāji ar paplātēm, uz kurām saliktas šampanieša glāzes, un es jūtos pateicīga, kad Kristjens vienu no tām pasniedz man, ļaudams izrauties no drūmajām domām.

      Mēs tuvojamies lielai, baltai lapenei, kas rotāta ar mazākām papīra laternām. Tajā izvietota melniem un baltiem četrstūriem izkrāsota deju grīda, kas atgādina šaha dēli, un apkārt uzsliets zems žogs ar trim ieejām no dažādām pusēm. Pie katras no tām slejas divi skaisti ledus gulbji. Ceturtajā lapenes malā ir skatuve, uz kuras stīgu kvartets spēlē klusu, skaudru melodiju, ko es līdz šim neesmu dzirdējusi. Šķiet, skatuve sagatavota lielākam orķestrim, bet tas nekur nav manāms, tāpēc es nospriežu, ka vēlāk paredzēts cits priekšnesums. Kristjens satver mani aiz rokas un aizved garām gulbjiem līdz deju grīdai, kur jau pulcējas pārējie viesi, sarunādamies un malkodami šampanieti.

      Tuvāk krastmalai uzslieta milzīga telts. Pret mums pavērsta tās ieeja, un es saskatu grezni saklātus galdus ar krēsliem. To daudzums mani izbrīna.

      – Cik būs viesu? – es jautāju Kristjenam, telts apjoma pārsteigta.

      – Apmēram trīs simti. Mana māte zina precīzāku skaitu. – Viņš man uzsmaida.

      – Kristjen!

      No pūļa iznirst jauna sieviete un apmet rokas viņam ap kaklu, un man nekavējoties ir skaidrs, ka tā ir Mia. Viņa ir ģērbusies elegantā, gaiši sārtā, garā šifona kleitā un uzlikusi brīnišķīgu, smalku Venēcijas karnevāla masku. Kristjena māsa ir daiļa, un es nekad vēl neesmu jutusies tik pateicīga Kristjenam par viņa dāvināto kleitu.

      – Ana! Mīļā, tu izskaties lieliski! – Mia mani apskauj. – Nāc, iepazīsties ar maniem draugiem. Neviens nespēj noticēt, ka Kristjenam beidzot ir meitene.

      Es satrūkusies uzmetu skatienu Kristjenam, bet viņš tikai parausta plecus, bez vārdiem pauzdams: “Jā, Mia ir neizturama, es ar viņu cenšos sadzīvot jau gadiem ilgi.” Man nav citas iespējas, kā vien ļaut, lai Mia mani pieved pie četrām jaunām sievietēm. Visas ir ģērbušās dārgos tērpos un izskatās lieliski koptas.

      Kristjena māsa steidzīgi iepazīstina mani ar savām draudzenēm. Trīs no viņām ir laipnas, bet ceturtā – laikam vārdā Lilija – saīgusi nopēta СКАЧАТЬ