Torņa vilinājums. Lulū Teilore

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tā ceru. Turēsim īkšķi. – Brīdi klusējis, viņš pajautāja: – Vai šodien taisīsi grūtniecības testu?

      – Vēlāk, – Dilaila atteica, cenšoties noslēpt bažas, ko izraisīja šī doma. – Man beigušies komplekti. Jānopērk jauni.

      – Labi. – Džons noskūpstīja sievu uz vaiga. – Kad lielais notikums būs zināms, tūlīt man to izstāsti!

      Sestdienas brokastis pagāja lēni un mierīgi apaļajā, zilajā ēdamistabā ar vecmodīgu apkalpošanu, kas Dilailai vienmēr atgādināja viesnīcu, kur maizes groziņi apklāti ar lina salvetēm un tiek pasniegti siltie ēdieni: desas, bekons un omlete, un kafija sudraba kanniņā. Lejot pienu, viņa ieminējās:

      – Vai šoreiz drīkstu aiziet tev līdzi?

      Džons pacēla skatienu no putras un avīzes. Erils šorīt bija agri atnesis avīzes, un nedēļās nogalē viņi palika divatā, jo Dilaila bija pārtraukusi tradīciju, ka Džeinija sestdienās nāk gatavot pusdienas. Kad viņi bija tikai divi, Dilaila labprāt tās gatavoja pati; ja vajadzēja rēķināties ar apmeklētājiem, tad viņa novērtēja Džeinijas palīdzību virtuvē.

      – Kur aiziet? – Džons jautāja.

      – Apciemot tavu tēvu, kur citur.

      Džona seja noslēdzās, tajā pat parādījās bažīga izteiksme.

      Nopūties viņš iedzēra kafiju un tad pavaicāja:

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka es tā vēlos.

      – Nesaprotu, kāpēc tev būtu jāpavada ļoti jauks sestdienas rīts, sēžot pie veca, tev gandrīz sveša vīra. Tu viņu tik un tā neiepazīsi. Pat mani viņš lielākoties neatceras.

      – Bet es tagad arī esmu daļa ģimenes. Es gribu sniegt atbalstu – gan viņam, gan tev.

      Džons palūkojās uz sievu ar lūgumu acīs.

      – Mīļā, tu mani atbalstītu daudz vairāk, ja turētos malā. Man jau tā ir apgrūtinoši atbildēt uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem atkal un atkal. Man būtu neomulīgi, ja tev nāktos izturēt to pašu, kad tu ar manu tēvu pat neesi pazīstama no agrākiem laikiem.

      Dilaila skatījās uz vīru, nezinādama, ko piebilst. Cik savādi tā dalīt cilvēkus, kas dzīvo tuvu viens otram, viņa – lielajā mājā un vecais vīrs – saimniecības namiņā turpat netālu, bet tikai Džonam bija atļauts satikt abus. Viņa apēda karoti putras, lēni sajūtot riekstu un sāls garšu, ko atmaidzināja auksta krējuma piciņa, un teica:

      – Manuprāt, tu pārāk uztraucies. Aizvakar es satiku tavu tēvu dārzā, un viņš bija gluži labā stāvoklī.

      – Ak tā? – Uz mirkli Džons sastinga, tad ātri samirkšķināja acis. Atsēdies krēslā taisnāk, viņš stingri paskatījās uz Dilailu. Cik viņš skaists, Dilaila nodomāja, savā vecajā kokvilnas kreklā, mīkstā no biežas mazgāšanas, un tumšajos džinsos. – Vai jūs aprunājāties? Vai viņš saprata, kas tu esi?

      Dilaila saminstinājās, brīnoties par Džona nedaudz bažīgo toni, un tad atbildēja:

      – Diemžēl viņš mani nepazina. Bet, ja viņš redzētu mani biežāk, tad, iespējams, iegaumētu, ka esam precējušies.

      – Es uz to nepaļautos, – Džons sacīja, atkal pievēršot uzmanību kriketa jaunumiem avīzē. – Viņš tik tikko atcerējās, kas bija Vona, un tas notika, pirms viņam sāka zust atmiņa. Dilaila klusēja, aizskarta par Vonas pieminēšanu un netiešo mājienu, ka tēvs nez vai spētu paturēt atmiņā garlaicīgo Dilailu, ja nevarēja atcerēties stilīgo un valdzinošo Vonu. Vismaz viņai tā izklausījās. Dilaila vēlējās uztvert to kā joku, tomēr jutās sāpināta.

      – Vai viņš teica vēl kaut ko? – Džons nevērīgi pajautāja, pāršķirot lapu.

      – Jā gan. – Dilaila nolēma, ka šis ir atbilstošs brīdis jautājumam, kas urdīja viņas prātu. – Viņam likās, ka es esmu kāda Eleina. Viņš neatlaidīgi atkārtoja, ka esmu viņa, kaut arī mēģināju paskaidrot, kā ir patiesībā.

      Džons kļuva pavisam kluss, un viņa zods saspringa.

      – Vai tu zini, kas viņa ir? – Dilaila pavaicāja. – Vai tāds vārds tev kaut ko izsaka?

      Tikai pēc brīža Džons atbildēja:

      – Nē, diemžēl ne. Tā būs kāda no viņa tālas pagātnes. Senie notikumi tēvam pēdējā laikā svarīgāki par tagadni. – Tad Džons ātri salocīja avīzi, izdzēra atlikušo kafiju un vienlaikus atstūma krēslu. – Pati redzi, ka nav jēgas pavadīt rītu kopā ar manu tēvu. Viņš tevi uzskata par kādu citu, tāpēc tu viņu tikai samulsināsi, vai ne? Labāk rīkosimies pēc mana padoma. Tiksimies pusdienās.

      Pēc mirkļa Dilaila izdzirdēja aizcērtamies virtuves durvis, tātad Džons bija devies ārā pa īsāko ceļu uz saimniecības namiņu.

      – Sasodīts! – Dilaila aizkaitināta iesaucās, noliekot karoti uz galda. Vīrs bija izmantojis apjautāšanos par noslēpumaino Eleinu, lai atturētu Dilailu no viņa tēva apciemojuma.

      Nesaprotu, Dilaila minēja, kāpēc viņš negribēja, ka dodos līdzi? Ja mēs būtu abi divi, noteikti veiktos vieglāk.

      Apjukusi viņa atslīga krēslā, būdama neizpratnē par vīra atteikšanos no palīdzības. Sākumā viņi šķita ļoti vienoti, tomēr pat kaislīga mīlēšanās un ilgas sarunas vienam otra apskāvienos nekļuva par pamatu tam, lai Džons viņai atklātu katru savas sarežģītās dvēseles stūrīti. Tagad Dilaila jau uztraucās, ka viņi attālinās viens no otra. Kopš viņa pārcēlās uz dzīvi Stērlingfortā, Džona nomāktība arvien vairāk pieauga. Nakts murgi kļuva biežāki, tāpat arī sliktais garastāvoklis atkārtojās, it kā viņu kaut kas iekšēji mocītu ar lielāku spēku. Tomēr viņš nelaida sev Dilailu klāt. Kā lai viņa palīdz, ja Džons to neļauj? Kāda būs viņas turpmākā dzīve, ja vīrietis, kuru viņa mīl, pamazām pārvēršas par svešinieku, mantojuma smagās nastas nomocītu cilvēku bez vēlēšanās kaut ko mainīt?

      Tā ir māja, Dilaila secināja. Māja un tēvs. Neko citu nav iespējams izdomāt.

      Šķiet, pastāvēja tikai viens veids, kā viņai remdēt vīra ciešanas. Džons, kā šķita, visas cerības un glābiņu koncentrēja uz bērnu. Jo ilgāk viņu dzīve turpinājās bez jaunumiem par grūtniecību, jo sliktāk viss izvērsās. Dilaila piecēlās, un viņu pārņēma nemiera pilns emociju vilnis. Vai tas bija vienīgais veids, kā izdziedināt Džonu? Un ja nu viņas pieaugošās aizdomas apstiprināsies? Ja nu viņiem – vai viņai – nevar būt bērns?

      Dilaila nodrebinājās un, atvairījusi no prāta nākotnes ainu, sāka likt brokastu traukus uz sarkankoka paplātes.

      Dilailai pietrūka Džeinijas drošās, draudzīgās klātbūtnes virtuvē. Grimstot laiskās pārdomās, viņai ienāca prātā aiznest uz dārzu Benam krūzi tējas, bet, atcerējusies, ka ir sestdiena un vīra brālēns to pavada savā kotedžā fermā, viņa СКАЧАТЬ