Torņa vilinājums. Lulū Teilore

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Lorenss atnāca pietiekami agri un skaidrā prātā, viņiem bija savs gulētiešanas rituāls. Aleksandra pagriezās uz labā pleca, viņš – uz kreisā; abi nomurmināja pieklājīgu arlabunakti un tā palika visu nakti guļam viens pret otru ar muguru. Taču tā notika arvien retāk un retāk. Lorenss tik regulāri vakariņoja virsnieku klubā, ka viņa pat necentās neko gatavot mazajā virtuvē vai arī ēdiens cepeškrāsnī saķepēja līdzīgs gumijai un kļuva negaršīgs. Tajās reizēs Aleksandra paredzēja, ka vīrs atnāks mājās piedzēries.

      Vai šāda dzīve bija neierasta? Aleksandra aptuveni iztēlojās, ka viņas vecākiem bijis līdzīgi: viņi bija kopā un tomēr atsevišķi. Reālā laulāto dzīve nebija nekāds mīlas stāsts, tā nozīmēja eksistenci sabiedrībai pieņemamā formā – ievērot pieklājības normas publiskos pasākumos un pildīt pienākumu privāti, mājās. Tāpēc Aleksandra uzturēja mazo dzīvoklīti ļoti tīru, jo negribēja, lai Lorenss domātu, ka viņa ir neveiksminiece visās jomās. Viņa tiecās būt laba sieva, kaut arī pagaidām nebija spējīga izpildīt savu pienākumu pret viņu. Taču Aleksandra zināja, ka viņiem kaut kad izdosies, kā gan citādi viņi tiks pie bērniem?

      Uzvilkusi jaku pāri vasaras kleitai, Aleksandra izgāja laukā un, pamezdama kazarmas, pamāja sveicienu sargkareivjiem. Aleksandra labprāt redzēja viņus tur stāvam: kareivji viņai radīja drošības un aizsargātības sajūtu lielajā, svešajā pilsētā. Sākumā Londona viņai likās tik neaptverami plaša, ka viņa jutās pavisam satriekta un ļoti ilgojās pēc mājām. Pamazām viņa iepazina pilsētu un saņēmās veikt nelielus attālumus prom no drošības kazarmās. Viņai palīdzēja Haidparka tuvums. Atlika šķērsot ielu, un viņa jau iegāja pa dzelzs vārtiem parkā, izbaudot brīvības gaisotni. Tāda vientulība Aleksandrai bija pa prātam, jo tad viņa mierā un klusumā varēja staigāt un izpētīt apkārtni. Lorenss lielākoties bija prom, pildot savus noslēpumainos armijas pienākumus, saimniecības darbi viņai aizņēma ļoti maz laika, un dienas vilkās garas, garas. Bieži vien pēcpusdienās Aleksandrai nebija nekā, ko iesākt, jo viņa vienīgā savā sociālajā vidē neauklēja bērnus, nestaigāja pa veikaliem un nepiedalījās citās aktivitātēs, kuras pārējās sievas pieminēja ar drudžainu aizrautību. Tad Aleksandra iesāka pastaigas pa parku, ar laiku to iemīļodama. Parks bija liels, plašs, zaļš, ar koku puduriem, ūdeni un ar zeltītu izliektu tiltu. Ļaudis saulītē pastaigājās, bērni vizinājās ar skrituļslidām vai brauca ar divriteņiem. Bija brīvdienas. Tūristi ar kartēm rokās meklēja Alberta memoriālo pieminekli. Pa smilšaino izjādes taku, kas gāja gar iekšējo gudronēto ceļu, rikšoja zirgi, kuriem mugurā sēdēja jaunas dāmas ar samta cepurēm galvā, dibeniem seglos viegliem, ritmiskiem palēcieniem paceļoties un nolaižoties.

      Aleksandra šķērsoja ceļu, sandalēs sabirstot smilšu graudiem no izjādes takas, un bez īsta mērķa gāja tālāk pa vēso zāli. Kaut kur viņai vajadzēs apstāties un griezties atpakaļ, lai arī cik bezgalīgi ilgi viņa gribētu klīst apkārt. Pienākums sauca mājup, pulksteņa rādītāji nepielūdzami virzījās uz sešiem, kad viņai jābūt dzīvoklī, ja gadījumā pārnāks Lorenss un ap septiņiem gaidīs uz galda dzērienu un ēdienu.

      Viņa gāja tālāk, domājot par mājām un minot, vai tēvs izlasījis garās, vārdos dāsnās vēstules, kuras viņa sūtīja reizi nedēļā. Par atbildi viņa bija saņēmusi tikai divas pastkartes – abas ar īsu un kodolīgu aprakstu par pagasta valdes komiteju. Iespējams, ka tēvs viņu kādu dienu apciemos. Lorensam drīz vien bija paredzēta dalība parādē kādā karaliskā pasākumā, un viņa varētu uzaicināt tēvu, lai atbrauc to paskatīties. Viņam tas noteikti patiktu. Aleksandra vēlējās, kaut viņš ierastos novērtēt dzīvi, kādu bija izvēlējies meitai, un izteiktu savu atzinību, lai viņa spētu saskatīt tajā jēgu.

      Tieši priekšā kāda meitene īsā kleitā, saulesbrillēs, ar lielu cepuri galvā gulēja uz kalta dzelzs sola, izlocījusies dīvainā pozā, tā ka zods bija pasliets augšā un viena roka pacelta. Viņai blakus stāvēja vīrietis, tāpat svešādi ērmīgs, pieguļošās baltās biksēs un košā rozā žaketē. Viņa tumšie mati bija sapinkojušies un gari salīdzinājumā ar īsajām armijas frizūrām, pie kādām Aleksandra tagad bija pieradusi. Paliecies uz priekšu, lielu, melnu kameru piespiedis pie acīm, viņš fotografēja meiteni.

      Aleksandra apstājās netālu maliņā, vērojot, kā vīrietis, acis samiedzis, skatījās kamerā un deva meitenei norādes. Viņa paklausīgi dažādi izlocījās, kamēr vīrietis klikšķināja, pagrieza galvu un brīdi paturēja, lai viņš varētu uzņemt, tad mainīja pozu. Modele bija skaista, taču nesmaidīja, un Aleksandrai tas šķita nepareizi fotografējoties. Viņa neuzkrītoši stāvēja, ar interesi vērojot procesu.

      – Klau, jūs tur! Man nav vajadzīgi skatītāji no malas! – Vīrietis bija pagriezis seju pret Aleksandru. Kameru lejā nolaidis, viņš lūkojās ar sarauktu pieri. – Es fotografēju. Te nav nekāds tūristu apskates objekts. Es nopietni strādāju modes žurnālam.

      – Atvainojiet, es neiedomājos, ka jūs traucēju, – Aleksandra pietvīkusi teica. Vīrietis bija nepieklājīgs, bet, iespējams, tas, ka viņa stāvēja un skatījās, bija vēl nepieklājīgāk. – Tūlīt iešu prom.

      Viņa novērsās un ātri sāka iet.

      – Pagaidiet, nav jau uzreiz jābēg, pagaidiet! – Vīrieša balss sekoja Aleksandrai, un viņa apstājās, negriežoties atpakaļ un mirkšķinot acis pret gandrīz kodīgo zaļo zāli spožajā saulē. Viņa dzirdēja, ka vīrietis saka: – Apstājieties! Vai mēs neesam pazīstami?

      Pazīstami? Domās Aleksandra pārsteigti atkārtoja. Ar ko gan viņa būtu pazīstama? Kuru es šeit pazīstu? Nevienu…

      Viņa lēni pagriezās ar seju pret vīrieti. Viņš ziņkāri vēroja Aleksandru, un, kad viņa atskatījās, vīrieša vaibsti pēkšņi šķita neskaidri pazīstami.

      – Aleksandra? – vīrietis izbrīnījies jautāja. – Tu esi Aleksandra Krūva, vai ne?

      Aleksandra apmulsusi pamāja. Tad, brīdī, kad vīrietis izrunāja viņas vārdu, atklāsme nāca ar tādu spēku, kas gandrīz varēja nogāzt no kājām. Kā viņa uzreiz to nebija apjēgusi?

      – Vai tu mani neatceries? Es esmu Nikijs Stērlings, – viņš teica. – Tas ir kaut kas neticams!

      Ar platu smaidu sejā viņš devās Aleksandrai pretī, un viņa acumirklī atpazina Nikiju, kaut arī abi nebija satikušies, kopš viņam bija divpadsmit gadu un Aleksandras māte vēl bija dzīva.

      – Kāda traka sagadīšanās! – Nikijs starodams iesaucās. Viņš izskatījās tik laimīgs, Aleksandru redzot, ka viņai gandrīz bija grūti to aptvert. Modele tika aizsūtīta prom, un viņi sēdēja kafejnīcā pie plastmasas galdiņa, skatīdamies viens uz otru un pētīdami, cik daudz katrs pārvērties kopš bērnības.

      – Tas ir ļoti dīvaini, – Aleksandra izdvesa. Viņa jutās svešādi reibinoši Nikija tuvumā. Tā bija kā atgriešanās pagātnē, viņai neskaidrās, aizplīvurotās atmiņās. Tomēr viņa atcerējās, ka toreiz bija laimīga un Nikijs arī bija tur.

      – Gadiem neesmu tevi redzējis, – viņš turpināja, galvu grozīdams. – Mēs mēdzām kopā rotaļāties, kad bijām bērni. Vai atceries?

      Aleksandras iztēlē atplaiksnīja ainas – bērni rotaļājas mežā un pie upes, pāri gadiem atskan saucienu atbalsis un smiekli. Viņi bija tie bērni, kuri cīkstējās, rāpās, skraidīja СКАЧАТЬ