Bīstamie sakari. Džefrijs Ārčers

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.

      – Es apsolu, – Harijs apliecināja un ielika vēstuli žaketes iekšējā kabatā.

      Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc šās sarunas viņa aizmiga mūža miegā.

      Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.

      Bristoles klasiskā ģimnāzija

      Universitātes ceļš

      Bristole

      1951. gada 27. jūlijā

      Dārgais Kliftona kungs!

      Diemžēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav…

      Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņš zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.

      – Direktora kabinets, – kāds atbildēja.

      – Vai varu runāt ar Gereta kungu?

      – Kas, lūdzu, zvana?

      – Harijs Kliftons.

      – Es savienošu, kungs.

      – Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.

      – Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.

      – Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.

      – Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpaši tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpašu lūgumu.

      – Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?

      – Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriekšējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja šis zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priekšmetos.

      – Un tas bija vienīgais iemesls?

      – Nē, – atteica direktors. – Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.

      – Šim starpgadījumam taču ir pavisam nevainīgs izskaidrojums, – sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.

      – Es par to nemaz nešaubos, – noteica Gerets, – tomēr mūsu jauno valdes priekšsēdētāju tas nekādi neietekmētu.

      – Tad es viņam piezvanīšu, kad būsim beiguši šo sarunu.

      Kāds ir viņa vārds?

      – Majors Alekss Fišers.

      Džailss Beringtons

      1951 – 1954

      Devītā nodaļa

      Džailss jutās iepriecināts, tomēr nebija pārsteigts par faktu, ka Svētā Endrū baznīca, kur Elizabete Hārvija reiz tika laulāta un kur kristīti un gājuši iesvētībā viņas bērni, bija cilvēku pilna. Ģimene, draugi, ikviens, kurš vēlējies izrādīt godu.

      Mācītājs Donaldsons cienīgi atgādināja klātesošajiem par to, cik daudz Elizabete Beringtone dzīves laikā ir darījusi vietējās sabiedrības labā. Viņš piebilda, ka bez Elizabetes dāsnajiem ziedojumiem baznīcas torņa atjaunošana vispār nebūtu iespējama un ka neskaitāmi daudziem cilvēkiem Elizabete ir palīdzējusi, būdama vietējās slimnīcas mecenāte. Tāpat viņš neaizmirsa atgādināt to, cik liela nozīme Elizabetei bijusi ģimenē, jo īpaši pēc lorda Hārvija nāves. Džailss un daudzi citi klātesošie jutās atviegloti, ka mācītājs savā runā nebija iekļāvis Hugo Beringtona vārdu.

      Savu runu Mācītājs Donaldsons beidza ar vārdiem: – Elizabetes dzīve spēji aprāvās piecdesmit viena gada vecumā, bet nav mūsu ziņā apspriest Visaugstākā lēmumus.

      Pēc tam gan Džailss, gan Sebastjans nolasīja pa nodaļai no Lūkas evaņģēlija. Emma un Greisa nolasīja rindas no mātes iemīļotāko dzejnieku darbiem. Emma bija izvēlējusies Šellija, bet Greisa – Kītsa vārsmas.

      Pēc piemiņas dievkalpojuma ļaudis pamazām plūda ārā no baznīcas, un vairāki apvaicājās, kas ir tā pievilcīgā sieviete blakus Džailsam. Harijs nespēja nedomāt par to, ka Elizabetes pareģojums jau sāk piepildīties. Virdžīnija bija ģērbusies melnā tērpā un stāvēja Džailsam labajā pusē, kad Elizabetes zārks tika guldīts zemes klēpī. Harijs atcerējās savas sievasmātes vārdus par kārti, kas joprojām paslēpta viņas piedurknē.

      Kad bēru ceremonija bija galā, ģimene un daži tuvākie draugi tika aicināti pievienoties Emmai, Džailsam un Greisai Beringtonholā, lai kopīgi pieminētu aizgājēju. Virdžīnija gāja no viena viesa pie nākamā un stādījās priekšā gluži kā pilntiesīga mājas saimniece. Izskatījās, ka Džailss to pat nemana vai, ja tomēr mana, nekādā ziņā nav neapmierināts.

      – Labdien, esmu lēdija Virdžīnija Fenvika, – viņa sacīja, kad pirmo reizi sastapās ar Harija māti. – Un jūs būtu?

      – Es esmu Holkoma kundze, – atbildēja Meizija. – Harijs ir mans dēls.

      – Ak, jā. Protams, – atteica Virdžīnija. – Jūs laikam esat viesmīle vai kaut kas tamlīdzīgs?

      – Pareizāk būtu sacīt, ka es esmu Grand Hotel menedžere, – Meizija paskaidroja tonī, kādā tika galā ar apnicīgiem apmeklētājiem.

      – Jā, protams, protams. Tomēr man vēl nepieciešams mazliet laika, lai pierastu, ka arī sievietes strādā algotu darbu. Redziet, manā ģimenē sievietes nekad nav strādājušas, – Virdžīnija noteica un ātri devās pie citiem viesiem, lai Meizija neko nepagūtu pateikt.

      – Kas jūs esat? – vaicāja Sebastjans.

      – Es esmu lēdija Virdžīnija Fenvika. Bet kas esi tu, jaunais cilvēk?

      – Sebastjans Kliftons.

      – Ak, jā. Vai tavam tēvam beidzot izdevās sameklēt skolu, kura būtu gatava tevi uzņemt?

      – Septembrī es uzsākšu mācības Bīčkroftas abatijā, – attrauca Sebastjans.

      – Tā nav slikta skola, – teica Virdžīnija, – tomēr nav no iecienītāko mācību iestāžu virknes. Mani trīs brāļi izglītojās Herovā, gluži kā visi pārējie Fenviki septiņās mūsu ģimenes paaudzēs.

      – Un kur mācījāties jūs? – vaicāja Sebastjans, kad pie viņiem piesteidzās Džesika.

      – Sebastjan, vai esi redzējis Konstabla darbus? – viņa taujāja. – Meitenīt, nepārtrauc mani, kad runāju, – aizrādīja Virdžīnija. – Tas ir šausmīgi nepieklājīgi.

      – Atvainojiet, СКАЧАТЬ