.

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ no mājas, izkāpa un uzslēja mēteļa apkakli. Bija tumšs un auksts. Viņš piesardzīgi palūkojās apkārt.

      Nekādu draudu nemanīja.

      Viņš neievēroja arī Pīteru Ramīni, kurš sēdēja automobilī ielas malā, rokas sabāzis kabatās.

      Sašas dzīvoklī Faulers ieradās deviņos četrdesmit. Ikviens, kurš mēģinātu aplēst Lorenco pārvietošanās grafiku, spriestu, ka šajā dzīvoklī viņš pavadīs vismaz četras stundas un tad atgriezīsies mājās. Viņš vienmēr atgriezās mājās un pie Sašas naktis nepavadīja.

      Pēc nepilnām piecām stundām Lorenco izkāpa no lifta daudzdzīvokļu mājas foajē. Viņš pamāja konsjeržam – bez vainas apziņas vai mulsuma sejā. Pēc vakara pie Sašas viņš allaž jutās labi. Šī ukrainiete prata uzvārīt piparotas desiņas un gultā taisīja tādus akrobātikas trikus, ka olimpiskajās spēlēs iegūtu zelta medaļu. Pēc puspudeles vīna, maltītes un seksa viņš jutās mazliet apreibis. Bet tieši tāds atpūtas mirklis viņam bija nepieciešams.

      Dzestrais rīta gaiss iegrūda Fauleru atpakaļ skarbajā realitātē. Pēdējā laikā pagalam neveicās. Tas striptīza kluba īpašnieks, kuru Lorenco bija pārmācījis ar beisbola nūju, pirms divām dienām nomira. Policija bija meklējusi Lorenco kokmateriālu noliktavā un atkal atgriezīsies nākamajā dienā. Pols Kaparelli būs neapmierināts.

      Pēdējā laikā Pols vienmēr bija neapmierināts. Agrāk tā nenotika. Federāļi nemitīgi elpoja pakausī, taču mūsdienās novērošana bija tik izcila, ka cilvēks nekur nevarēja justies drošs. Pols sarunājās tikai ar tiem, kas sēdēja blakus un čukstēja ausī.

      “Tātad – ko domātu Pols, ja uzzinātu, ka policisti vēlas apspriesties ar mani par mirušu striptīza kluba īpašnieku?” Lorenco Faulers nodrebēja un atminējās savu sarunu ar advokātu Kolariču. Likās, ka viņš nevairītos palīdzēt. Daži advokāti, izdzirdējuši par bandu, tūdaļ atteicās no sadarbības, turpretī Kolaričs tāds nešķita. Piedevām viņš izrādījās nekaunīgs – pasaulē nebija daudz tādu, kas uzdrošinātos rupji atteikt Kaparelli bandas loceklim. “Un tomēr… ja man vajadzētu, viņš noteikti palīdzētu. Un apmaiņā es varētu piedāvāt ziņas par Džinu Ramiju. Tad federāļi man piedotu gan striptīza klubu, gan visus pārējos noziegumus, kuros izvirzījuši apsūdzības. Ja novāc Džinu Ramiju, Pols paliek bez labākajiem muskuļiem, bez viena no uzticamākajiem cilvēkiem. Tātad manā rīcībā ir vērtīga informācija. Un tā būtu mana biļete uz citu dzīvi. Uz kādu siltu vietiņu. Tur būtu arī dzīvoklītis Sašai, ja viņa piekristu braukt līdzi. Vai piekristu?”

      Bet piepeši Lorenco pārņēma ļaunas priekšnojautas. Un tām viņš bija paradis ticēt, tādējādi četrdesmit divus gadus spējot izvairīties no nāves, turklāt trīsdesmit četrus no tiem pavadot Kaparelli bandā.

      Viņš palēnināja soli un no bikšu aizmugures kabatas izņēma savu Beretas sistēmas pistoli. Ielas bija tukšas. Tuvākie bāri atradās divu kvartālu attālumā. Ja neņem vērā iemīlējušos pārīti uz stūra, Lorenco jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir viens.

      Tomēr savam automobilim viņš tuvojās ar plašu loku, lai varētu ielūkoties aizmugures sēdeklī. Tur neviena nebija. Riņķodams ap transportlīdzekli, viņš pamanīja uz zemes puķi un zīmīti un spēji apstājās.

      Šajā īsajā acumirklī lode ieurbās viņa balsenē. Sagrīļojies viņš spēra vairākus soļus atmuguriski un atsitās pret aizķēdētām lietotu grāmatu tirgotavas durvīm. Viņš mēģināja izslieties un pacelt ieroci, taču locekļi vairs neklausīja.

      Otra lode sašķaidīja Lorenco kreiso ceļgalu, trešā – labo.

      Lorenco sabruka pie grāmatveikala durvīm.

      Viņš mēģināja kliegt, taču no rīkles izplūda vien kaut kas silts un lipīgs.

      “Tev tika dota iespēja,” Lorenco pēdējā brīdī nodomāja.

      VIENPADSMITĀ NODAĻA

      Es atkal iemaldījos “Pie Vika” – bārā, kam devu priekšroku, ja nespēju atrast kompanjonus iedzeršanai. Ja tu sasniedz trīsdesmit piecu gadu vecumu, tad piepeši izrādās, ka lielākajai daļai tavu draugu ir sievas un bērni, tāpat kā man kādreiz. Un, lai arī pieci martini brīnišķīgā vietējā krodziņā pirmdienas naktī izklausījās pievilcīgi, viņiem allaž izvirzījās citas prioritātes. Un arī man tādas kādreiz bija.

      Sēdēju es ierastajā vietā – puslokā izvietotās bāra letes vienā galā – un biju manāmi iereibis, jo dienā aizmirsu paēst. Bārs jau bija patukšs, un es piepeši atcerējos notikumu ar tiem diviem tipiem, kas pirms divām dienām uzmācās dāmai.

      Tad es aizdomājos par Tomu Stoleru un maniem trim nesekmīgajiem mēģinājumiem atklāti izrunāties ar viņu. Šona apspriedās ar mūsu ekspertu doktoru Baraniku, tomēr mūsu austajā aizstāvības audeklā joprojām bija daudz caurumu. Ar to vajadzēs samierināties. Bet, kā jau teicu savai komandai, ja mēs kārtīgi pastrādāsim, zvērinātajiem būs vieglāk saprast sarežģītos argumentus ap nepieskaitāmību. Neatkarīgi no tā, vai viņi vēlēsies mūsu klientu attaisnot vai nevēlēsies.

      Mani māca nogurums. Šī bija pēdējā diena, kad aizstāvība un apsūdzība Toma Stolera lietā varēja iesniegt savus atklājumus – informāciju, ko drīkstēs izmantot tiesā, – un liecinieku sarakstus. Lai kā cilvēks censtos plānot savu darbu, beigās vienmēr pietrūkst laika. Un pie tiesneša Bērtranda Neša neko nedrīkstēja aizmirst. Ja dokuments nav iesniegts paredzētajā termiņā, prāvas laikā to izdarīt vairs nebūs iespējams.

      Es pacēlu glāzi, lai bārmenis ielej man piekto vodku. Protams, es neesmu alkoholiķis… nu, tā droši vien apgalvo katrs alkoholiķis. Nē, es noteikti atšķiros no citiem – un arī tā apgalvo visi. Es necenšos slēpties no kaut kā vai aizmiglot skatu uz realitāti. Pēdējā laikā ar realitāti es visnotaļ labi tiku galā, bet nebija iemesla būt gauži apmierinātam. Es joprojām ilgojos pēc sievas un meitas tik izmisīgi, ka nereti bija grūti elpot, taču iemācījos sadzīvot ar šo stāvokli.

      Bet dzēru es tādēļ, lai naktī varētu iemigt. Es biju zaudējis spēju iegrimt rāmā sapņu valstībā. Ja izdevās iemigt, es gulēju kā nosists, bet tiktāl vēl vajadzēja nonākt.

      Bārmenis nolika man priekšā vīna glāzi ar ledus kubiņiem un citrona un laima šķēlītēm. Es ilgi uz to raudzījos.

      – Pie velna, kas tas ir? – es pajautāju.

      – Dzirkstošs vīna kokteilis. No dāmas.

      Es pievērsos telpas stūrim. Nodalījumā sēdēja tā pati sieviete tajā pašā baltajā mētelī. Nez kā es nebiju pamanījis viņas ierašanos.

      Viņa pienāca man klāt. Kopš iepriekšējās reizes es biju par viņu domājis. Varbūt pat jutos ieintriģēts – tas droši vien būtu atbilstošākais vārds. Tādā tuvumā viņa izskatījās tikpat pievilcīga – neliela auguma, meitenīga. Izrādījās, ka viņai ir iešķība mute, piesardzīgs skatiens, burvīga bāla āda un vasarraibumi. Un viņa sasodīti labi smaržoja.

      – Tu taču vēlējies to kokteili, – viņa sacīja.

      – Lieliski, – es norūcu. Šķita, ka viņa kaut СКАЧАТЬ