.

Чтение книги онлайн.

      – Algots slepkava, – es noteicu.

      – Tieši tā.

      Šis cilvēks jau sāka mani kaitināt. Man tāda minēšanas spēlīte bija apnikusi.

      – Tātad jūs, Lorenco, gribat nosaukt Džina Ramija īsto vārdu? Vai arī jums ir pierādījumi, ka viņš pastrādājis vēl vienu slepkavību?

      Lorenco Faulers atkal parādīja man savus neglītos zobus.

      – Man ir pierādījumi.

      – Kādi?

      – Pierādījumi, – viņš atkārtoja.

      Es jau vairākus gadus – kopš aiziešanas no prokurora amata – nebiju īpaši interesējies par bandām un to locekļiem, taču izklausījās, ka šis Džins Ramijs ir visnotaļ svarīgs personāžs. Un tas varētu nozīmēt īpašu attieksmi.

      – Jūs apsverat iespēju piedalīties liecinieku aizsardzības programmā? – es jautāju.

      – Jā. Problēma tāda, ka šī manis pieminētā slepkavība ir štata, nevis federālā līmeņa lieta.

      Štatos netiek realizētas liecinieku aizsardzības programmas, taču federāļi sadarbojas ar vietējiem, ja darījums šķiet vērtīgs. To es izstāstīju Lorenco.

      – Tas būs ļoti vērtīgs, – viņš apliecināja.

      Tobrīd man nekas cits neatlika – vajadzēja noticēt.

      – Bet pagaidām jūs neesat gatavs atklāt informāciju, vai ne? – es pajautāju.

      – Absolūti. Bet ir vēl kāda lieta. Ja es izlemšu rīkoties, vai drīkstēšu sazināties ar jums, lai viss norit klusi un mierīgi?

      – Domāju, ka tas ir nokārtojams, Lorenco.

      Viņš paliecās krēslā uz priekšu. Vaigs likās pietvīcis. – Un jūs nevienam neatklāsiet, par ko mēs runājām. – Šī ir konfidenciāla saruna, ja to jūs vēlējāties zināt.

      – Es neko nevēlos. – Viņa acīs pavīdēja dzestrums. Tajās veikli bija atgriezusies bandas locekļa bravūra. – Es pieprasu. Un otrreiz neatkārtošu. Vai mēs sapratām viens otru?

      Vienmēr, kad jūtos aizkaitināts, es cenšos vispirms noskaitīt līdz desmit un tad runāt tālāk. Dažkārt bija gadījies, ka esmu pateicis kaut ko lieku, tādēļ Jaungada naktī apņēmos uzlabot savu izturēšanos pret cilvēkiem. Tas gan bija pirms diviem gadiem, un solījums netika izpildīts.

      Šoreiz skaitot es tiku līdz četri.

      – Nedraudiet man, Lorenco, un nekad vairs nezvaniet! – es paziņoju, piecēlies no krēsla. – Tagad mēs esam sapratuši viens otru.

      Lorenco Faulers nostājās uz ietves un pagriezās pa labi, lai apturētu taksometru. Pēc dažām minūtēm viņš padevās un nolēma kājām doties cauri pilsētas darījumu rajonam.

      Ielas pretējā pusē stāvēja Pīters Ramīni, rokas sabāzis kabatās. Pēdējā laikā viņš rokas allaž slēpa. Viņš vēroja, kā Faulers nozūd aiz kvartāla stūra. Sekot nebija vajadzības. Svarīgākais bija tas, kādu namu viņš tikko apmeklējis. Ramīni uzmanīgi izņēma savu mobilo tālruni un nospieda ātrā zvana pogu. Pēc četrām minūtēm ielas malā apstājās melns limuzīns.

      Viņš apsēdās aizmugurē blakus Donijam un rokas atkal sabāza kabatās. Pagaidījis, kamēr Lincoln uzsāk gaitu, viņš sacīja:

      – Lorenco tikko bija pie advokāta Džeisona Kolariča. Pajautā Polam, kas tālāk būtu darāms.

      Donijs bija liela auguma vīrietis ar dziļi iegrimušām acīm un vidukli, kas ļoti līdzinājās zem krekla apslēptai riepas kamerai.

      – Vēl kaut kas? – viņš vaicāja.

      Ramīni kādu brīdi apdomājās.

      – Jā. Pajautā viņam, kas būtu darāms ar Džeisonu Kolariču.

      ASTOTĀ NODAĻA

      Doktors Sofians Baraniks atslīga krēslā mūsu apspriežu telpā. Salīdzinot ar citiem ekspertiem, viņš bija diezgan jauns – CV liecināja, ka viņam ir četrdesmit četri gadi –, taču iesirmo matu un biezās bārdas dēļ likās vecāks. Viņš izskatījās pēc ārzemnieka, lai gan balsī nejautās akcents, tātad varēja spriest, ka viņš dzimis Amerikā. Bet man bija vienalga. Es nezināju viņa tautību, taču vārds vedināja domāt par izcelsmi no Indijas, Tuvajiem vai Tālajiem Austrumiem.

      Un daudzi zvērinātie mēdza uzticēties šādiem ekspertiem. To var dēvēt par apgriezto rasismu, labvēlīgo rasismu vai ignoranci, taču tas likās būtiski. Šķita, ka zvērinātos nemoka aizspriedumi pret ekspertiem no Āzijas vai Indijas un drīzāk viņi tos ciena. Gluži kā ikviens advokāts, es biju gatavs izmantot jebkuru izdevību.

      – Šī ir sarežģīta lieta, – ārsts sacīja. Krekls viņam bija netīrs, kaklasaite sasieta nevīžīgi. – Viņš cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma un šizofrēnijas. Šaušanas laikā varēja izpausties abu slimību simptomi.

      Tādam paziņojumam es jau biju gatavs. Mēs ar Braienu Čaildresu to apspriedām. Iespējams, pēctraumatiskā stresa sindroma iespaidā Toms Stolers iedomājās, ka atrodas Irākā, vai arī viņam radās šizofrēnijas izraisītas halucinācijas.

      – Vai jums tas ir svarīgi? – ārsts jautāja.

      Īstais jautājums.

      – Man jāpierāda garīgas novirzes, – es atbildēju. – Tātad der abas diagnozes. Manuprāt, teorētiski ir vienalga, kuru jūs apstiprināsiet. Taču zvērinātajiem tas nepatiks.

      Vairāk gan es vēlējos, lai tas būtu pēctraumatiskā stresa sindroms, jo tādējādi man radās iespēja izstāstīt zvērinātajiem visu par Irākas veterāna mokošajiem piedzīvojumiem. Taču doktoram Baranikam to atklāt es negribēju.

      – Man ir pieredze liecināšanā par pēctraumatiskā stresa sindromu, – ārsts atzina. – Diemžēl tikpat vienkārši varu Tomam diagnosticēt hebefrēno šizofrēniju. Ir vienalga, par ko mēs ar viņu runājam. Es varu viņu novērot un pēc tam nolasīt novērojumu un laboratoriskos rezultātus. Varas iestādes viņam nodrošina antipsihotiskus medikamentus un līdzekļus, kas stabilizē garastāvokli, un tie atbilst manai diagnozei. Tātad tā apstiprinās. Bet pēctraumatiskā stresa sindroms? Man būtu jāzina, kas ar viņu noticis šaušanas laikā un kas noticis Irākā. Un tas nozīmē, ka Tomam būtu jārunā ar mani. Par Irāku un to nakti, kad viņš uzbruka sievietei. Bet to viņš nedarīs.

      Es sagumu. Čaildress jau bija stāstījis par šo problēmu, tomēr no eksperta mutes secinājums vairāk līdzinājās adatai, kas iedurta cerību balonā.

      – Bet vispār jūs varētu liecināt par pēctraumatiskā stresa sindromu, – es ieminējos.

      – Protams.

СКАЧАТЬ