Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vēl mirkli aplūkoja viņu ar savu apburošo skatienu. Tad viņš pasmaidīja un novērsās.

      – Pietiks runāt par Laviniju un Mārča kungu. Viņi tik tiešām ir neparasts pāris, tomēr viņu attiecības nav mūsu darīšana.

      Kad Hovards pievērsa uzmanību ielai, Seleste dziļi ievilka elpu. Šķita, ka viņa atbrīvojusies no neredzama slazda. Viņa apkopoja izkliedētās domas un nomierinājās.

      Par spīti Hovarda šķietami mierīgajai attieksmei, Selestei šķita aizdomīgi tas, kā viņš teicās atbrīvojies no ziņkāres, kuras dēļ paziņoja Lavinijai par savu ierašanos pilsētā.

      Hovardu pilnīgi noteikti interesēja Leika kundze. Seleste nodomāja, ka Lavinija noderēs uzmanības novirzīšanai. Interese par seno paziņu varētu palīdzēt novērst vīra uzmanību šajā Selestes plāna svarīgajā posmā. Tomēr sievietei bija nelāgas aizdomas, ka viņa kaut ko palaidusi garām.

      Seleste uzmanīgi vēroja Hovarda vēso, domīgo sejas izteiksmi. Tā viņu uztrauca. Pēdējā laikā šie savādie atsvešināšanās un klusuma mirkļi kļuva aizvien biežāki. Tie sākās laikā, kad Hovards piepeši nolēma pamatīgāk iedziļināties mesmerisma izpētē tā vietā, lai to tikai praktizētu.

      Piepeši Selestes rūpīgi koptā, intuitīvā vīriešu dzimuma izpratne ļāva apjaust patiesību. Viss piepeši kļuva skaidrs.

      – Tu pieņēmi Leika kundzes ielūgumu uz tējas dzeršanu, jo gribēji noskaidrot, vai viņa ir kļuvusi par tikpat prasmīgu mesmerisma praktizētāju, kāds esi tu, – Seleste ierunājās klusā balsī. – Tā ir, vai ne? Tev bija jānoskaidro, vai pēc visiem šiem gadiem Leika kundze kaut kādā veidā apguvusi vairāk, nekā tu esi uzzinājis.

      Hovards gandrīz nemanāmi sastinga. Neilgā fiziskā reakcija apstiprināja Selestes aizdomas. Vīrs strauji pagriezās pret viņu, un Seleste pazuda viņa neizdibināmajā skatienā.

      Viņš klusēja. Tomēr Seleste jutās kā piekalta sēdeklim. Viņa nespētu pakustēties pat tad, ja kariete aizsviltos liesmās. Sievieti pārņēma panika. Prātā iešāvās doma, ka Hovards nevar nojaust viņas plānus. Viņš nevarēja būt uzzinājis par viņas ieceri. Seleste bija ļoti piesardzīga.

      Hovards pasmaidīja un lauza burvestības spēku. Viņa stindzinošais skatiens atmaiga.

      – Apsveicu tevi, dārgā, – viņš teica. – Tu, kā jau parasti, esi ļoti vērīga. Zini, es pats pilnībā neizpratu savu interesi par Laviniju, līdz šodien viņu satiku pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Tikai tad es aptvēru, ka mans mērķis bija noskaidrot, vai Lavinija piepildījusi savu mesmerisma praktizētāja potenciālu. Viņai piemita neatkārtojamas, dabiskas dotības. Es tās ievēroju jau sen, kad viņa bija jauna meitene. Biju pārliecināts, ka Lavinijas prasmju pilnveidošanai nepieciešams tikai laiks un treniņi.

      Seleste dziļi ievilka elpu un nomierinājās.

      – Vai tu pieļāvi iespēju, ka viņas prasmes pārspēj tavējās, Hovard?

      Viņš vilcinājās.

      – Varbūt.

      – Tas nav iespējams. – Seleste runāja ar absolūtu, nelokāmu pārliecību. – Neviens nav meistarīgāks par tevi. Pat varenais Mesmers būtu sajūsmā par tavām spējām. Hovards iesmējās.

      – Pateicos par komplimentu, dārgā, bet pašreizējos apstākļos mēs nevaram noskaidrot Mesmera kunga domas par manām prasmēm.

      – Žēl, ka viņš nomira pirms vairākiem gadiem un neiepazina tavu darbu. Tomēr esmu pārliecināta, ka tas būtu atstājis uz viņu iespaidu. Nē, viņš tevi pat apskaustu. Kas attiecas uz Leika kundzi, tev nav par viņu jādomā. Viņa nav tava konkurente. Ir skaidri redzams, ka viņa atteikusies no sava iedzimtā talanta par labu citai karjerai.

      – Tā šķiet. – Hovards papliķēja sievas cimdoto roku. – Dārgā, tu allaž proti uzlabot manu garastāvokli. Goda vārds, es nezinu, ko iesāktu bez tevis.

      Seleste pasmaidīja un ļāvās atslābumam, tomēr tikai daļēji. Gaidāmais darbs bija pārāk svarīgs, lai to veiktu bezrūpīgi. Viņa arī iepriekš bija riskējusi, tomēr šis bija visbīstamākais plāns, kādu Seleste jebkad īstenojusi.

      Tomēr tas bija tā vērts. Ja viss noritēs kā plānots, iegūtā peļņa ļaus jau atkal mainīt likteni. Viņa varēs iekļūt augstākajā sabiedrībā un beidzot iegūt visu, pēc kā tik ilgi kārojusi.

      Vienīgais šķērslis bija Hovards. Seleste nosprieda, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu.

      Trešā nodaļa

      – Šodiena pilnīgi noteikti ir veltīta cilvēkiem no manas pagātnes, – Lavinija teica. – Vispirms tikšanās pilsētā, pēc tam Hovarda Hadsona ciemošanās. Tici man, abi šie vīrieši izpelnās dažādu cieņu.

      Viņi kopā sēdēja uz akmens soliņa mākslinieciskajās un diezgan samākslotajās gotiskas celtnes drupās, ko Tobiass uzgāja pirms vairākiem gadiem. Bez šaubām, arhitekts cerēja, ka pievilcīgā ēka ar elegantām kolonnām un šarmanti novecojušām sienām tiks izmantota klusu pārdomu brīžiem. Tomēr viņš pieļāva kļūdu, izvietojot ēku dziļi attālā, pāraugušā lielā parka daļā, tādēļ parka apmeklētāji būvei nepievērsa uzmanību. Galu galā ļaudis uz parku nāca, lai aplūkotu citus un paši būtu redzami. Viņi nemeklēja vietu, kur pabūt vienatnē.

      Tobiass uzgāja drupas garas pastaigas laikā un izmantoja tās kā savu privāto atpūtas vietu. Lavinija zināja, ka ir vienīgais cilvēks, kuru viņš atvedis uz šejieni.

      Šeit viņi mīlējās. Laviniju pārņēma atmiņu vilnis un spēcīgas emocijas, kādas viņa pirms tikšanās ar Tobiasu pat necerēja izjust. Abu attiecības bija sarežģītas un neskaidras. No vienas puses, Tobiass bija viskaitinošākais vīrietis, kādu Lavinija satikusi. Tomēr viņš mācēja arī aizraut. Ar to vien, ka abi sēdēja blakus, pietika, lai Lavinija saspringtu.

      Viņa vēl nezināja, ko šīs attiecības nozīmē, jo tās bija sarežģīts darba un kaisles apvienojums. Tomēr viņa zināja, ka, pēc iepazīšanās ar Tobiasu Mārču, dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk.

      – Kas viņš bija? – Tobiass ierunājās.

      Lavinija īsu mirkli kārtoja savas kleitas svārku daļu, iegūdama laiku, lai apdomātos.

      – Tas ir garš stāsts, – viņa visbeidzot atbildēja.

      – Es nesteidzos.

      Iesākt runu nebija viegli. Lavinija pazina Tobiasu gana labi, lai saprastu, ka viņš neliksies mierā, līdz būs dabūjis atbildi. Viņš bija ne tikai kaitinošākais un aizraujošākais vīrietis, kādu Lavinija pazina, bet arī ārkārtīgi ietiepīgs un spītīgs.

      Lavinijai bija izvēle: vai nu sniegt paskaidrojumu, vai sēdēt parkā līdz tumsai.

      – Iespējams, ka tu atceries manis pieminētu nepatīkamu notikumu ziemeļos.

      – Jā.

      – Džentlmenis, kuru šorīt sastapu pilsētā, ir СКАЧАТЬ