Название: Zilās Medūzas noslēpums
Автор: Amanda Kvika
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Исторические любовные романы
isbn: 978-9984-35-772-0
isbn:
– Skaidrs. – Lavinija piekala viņam neparasti ieinteresētu skatienu. – Vai tu ievietosi sludinājumus laikrakstos? Es pati apsveru šādu iespēju.
Tobiass aprāvās un nolika atlikušo smalkmaizīti.
– Ko? Tu man neko tamlīdzīgu neteici.
– Lai paliek, – Lavinija viņu atvairīja ar īsu žestu. – Es visu sīkāk paskaidrošu vēlāk. Tā ir iespēja, par ko pēdējā laikā domāju.
– Domā par kaut ko citu, – Tobiass ierosināja un ielika atlikušo smalkmaizītes gabalu mutē.
Lavinija viņu apveltīja ar dusmīgu skatienu.
Tobiass izlikās, ka to neredz.
Hovards noklepojās.
– Patiesību sakot, es negribu ievietot sludinājumus laikrakstos. Baidos, ka tie piesaistīs vienīgi parastos klientus ar parastām nervu kaitēm.
– Jā, tāds risks pastāv. – Lavinija izskatījās domīga. – Tomēr darbs paliek darbs.
Saruna turpinājās par mesmerisma noslēpumiem un tehniskajiem aspektiem. Tobiass aizklīda pie loga un klausījās enerģisko diskusiju, tomēr tajā nepiedalījās.
Viņam bija nopietni aizspriedumi pret mesmerismu. Patiesībā pirms iepazīšanās ar Laviniju Tobiass bija pārliecināts, ka francūži pēc mesmerisma izpētes nonāca pie pareiziem secinājumiem. Izmeklēšanu veica augstu cienīti zinātnieki, tostarp doktors Franklins un Lavuazjē. Viņu secinājumi bija vienkārši un skaidri: dzīvnieku magnētisms neeksistē, tāpēc mesmerismam nav zinātniska pamatojuma. Mesmerisma prakse bija tikpat kā krāpšana.
Tobiass nekavējoties piekrita pieņēmumam, ka spēja ievest cilvēkus dziļā transā bija šarlatānu triks, kas noder vienīgi naivu klientu izklaidei. Viņš pieļāva, ka prasmīgs mesmerists spētu iespaidot atsevišķas viegli ietekmējamas personas, bet tas padarīja šo nodarbošanos vēl aizdomīgāku.
Tomēr sabiedrības interese par mesmerismu bija nopietna un noturīga, par spīti daudzu mediķu un nopietnu zinātnieku paustajiem uzskatiem. Reizēm Tobiass jutās neomulīgi, apzinoties, ka Lavinija ir apguvusi mesmerismu.
Hadsoni devās projām pēc pusstundas. Lavinija viņus pavadīja līdz ieejas durvīm. Tobiass palika stāvam pie loga un skatījās, kā Hovards palīdzēja sievai iekāpt karietē.
Lavinija nogaidīja, līdz kariete aizbrauca, un tikai tad aizvēra durvis. Kad sieviete pēc mirkļa atgriezās viesistabā, viņa izskatījās mierīgāka nekā brīdī, kad pārradās mājās. Bija redzams, ka sena ģimenes drauga viesošanās daļēji atbrīvoja Laviniju no spriedzes. Tobiasam nepatika Hadsona spēja ietekmēt viņas garastāvokli.
– Vai gribēsi vēl tēju, Tobias? – Lavinija atkal apsēdās dīvānā un paņēma tējkannu. – Es iedzeršu vēl vienu tasi.
– Nē, paldies. – Viņš salika rokas aiz muguras un palūkojās uz Laviniju. – Kas, pie velna, notika pēcpusdienā?
Viņa sarāvās, un uz galda izlija tēja.
– Žēlīgā debess, paskaties, ko tevis dēļ izdarīju! – Lavinija paņēma nelielu kabatas lakatu un uzslaucīja dzēriena lāses. – Kāpēc tu domā, ka pēcpusdienā kaut kas notika?
– Tu zināji, ka ieradīsies viesi. Tu viņus pati uzaicināji.
Lavinija veltīja visu uzmanību tējas uzslaucīšanai.
– Kā jau teicu, es zaudēju laika izjūtu un aizkavējos satiksmē.
– Lavinija, tu zini, ka es neesmu idiots.
– Pietiek, ser! – Viņa pameta kabatas lakatu malā un uzmeta Tobiasam dusmīgu skatienu. – Man nav noskaņojuma iztaujāšanai. Tev nav tiesību tirdīt mani par privātām darīšanām. Goda vārds, pēdējā laikā tu uzvedies gluži kā vīrs!
Iestājās nepatīkams klusums. Gaisā karājās vārds “vīrs”.
– Kaut gan, – Tobiass pēc mirkļa ierunājās mierīgā balsī, – es esmu tikai tavs darba partneris un reizēm mīļākais. Kas tev par to sakāms?
Lavinijas vaigi piesārta.
– Atvainojiet, ser, es nezinu, kas man uznāca. Tas bija nepareizi darīts. Mans vienīgais attaisnojums ir sliktais noskaņojums.
– To es redzu. Tā kā esmu norūpējies darba partneris, es gribu jautāt: kāpēc?
Lavinija saknieba lūpas.
– Viņa ar tevi koķetēja.
– Kā, lūdzu?
– Seleste. Viņa ar tevi koķetēja. Nenoliedz to, es visu redzēju. Turklāt viņa necentās to slēpt, vai ne?
Tobiass bija tik izbrīnīts, ka aptvēra viņas teikto tikai pēc krietna brīža.
– Seleste Hadsona? – viņš atkārtoja. Lavinijas apsūdzība mulsināja. – Jā, es ievēroju Selestes nesteidzīgos centienus, bet…
Lavinija saspringti iztaisnoja muguru.
– Tas bija atbaidošs skats.
Vai viņa bija greizsirdīga? Šī brīnišķīgā iespēja Tobiasu saviļņoja.
Viņš riskēja un pasmaidīja.
– Selestes koķetērija bija mehāniska un tāpēc ne sevišķi glaimojoša, tomēr es to nesauktu par atbaidošu.
– Es gan sauktu. Seleste ir precēta sieviete. Viņai nav tiesību plivināt skropstas tavā virzienā.
– Mana pieredze liecina, ka sievietes, kurām piemīt tieksme koķetēt, to dara neatkarīgi no ģimenes stāvokļa. Manuprāt, tas ir iedzimts impulss.
– Nabaga Hovards noteikti jutās neērti. Ja Seleste tā izturas pret visiem vīriešiem, viņš noteikti lielāko daļu laika jūtas pazemots un nelaimīgs.
– Es par to šaubos.
– Kāpēc?
– Man ir aizdomas, ka nabaga Hovards uzskata sievas koķetērijas prasmi par ļoti noderīgu. – Tobiass pastiepa roku un paņēma vēl vienu smalkmaizīti. – Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka viņš apprecēja Selesti tieši šī talanta dēļ.
– Tobias, nudien!
– Es runāju nopietni. Viņa pavisam noteikti piesaistīja daudzus vīriešu dzimuma klientus Hovarda praksē Bātā.
Laviniju šis novērojums satrieca.
СКАЧАТЬ