Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pēc veiksmīgām medībām.

      – Viņi izkustējušies ne pa jokam, – Entonijs nomurmināja.

      – Kā, lūdzu? – Emelīna uzmeta viņam ziņkāru skatienu.

      Par laimi, viņam nenācās izskaidrot savu piezīmi. Tobiass pagrieza galvu un ieraudzīja jauniešus tuvojamies kāpnēm.

      – Labdien, Emelīnas jaunkundze. – Viņš palocīja galvu. – Kā jums patika lekcija?

      – Pasniedzējs nebija tik zinošs, kā gribētos, bet mēs ar Entoniju tik un tā labi pavadījām laiku, – Emelīna līksmi atbildēja.

      Čiltona kundze atvēra durvis tieši brīdī, kad Lavinija atrada atslēgu.

      – Vai ienāksi padzert tēju? – Lavinija uzrunāja Entoniju.

      – Pateicos, bet nē. – Viņš uzsvērti palūkojās uz Tobiasu. – Es gribu parunāt ar tevi, ja neiebilsti.

      Tobiass iepleta acis un atvirzījās no dzelzs margām.

      – Vai varam parunāt vēlāk?

      – Diemžēl nē. Mums jāapspriež svarīgi jautājumi.

      – Labi. Parunāsim ceļā uz manu klubu. – Tobiass pievērsās Lavinijai. – Visu labu, kundze!

      – Uz redzēšanos, ser!

      Entoniju izbrīnīja neierasti sirsnīgās atvadas, bet Tobiass uz to nereaģēja.

      Viņi nogaidīja, līdz dāmas droši nokļuva savas mājas vestibilā, un tad devās uz ielas stūri, lai sameklētu braucamo.

      Karieti izdevās apturēt bez grūtībām, un abi vīrieši iekāpa.

      Tobiass iekārtojās sēdvietā un vērtējoši nopētīja Entoniju.

      – Vai kaut kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu apēdis karoti rūgtu zāļu.

      Jau otro reizi pēdējās stundas laikā kāds, ieraudzījis Entonija sejas izteiksmi, noturēja viņu par slimu. Tas kaitināja.

      – Man nepieciešama liela naudas summa, – viņš paziņoja.

      – Tāpat kā mums visiem. – Tobiass izstiepa kreiso kāju. – Ja tu atradīsi naudu, dod man ziņu, un mēs varēsim to tērēt kopā.

      – Es runāju nopietni. Gribu iegūt pietiekamu naudas summu, lai nodrošinātu sievai izsmalcinātu dzīvesveidu.

      – Pie velna! – Tobiass ieskatījās viņam acīs. – Tu esi iemīlējies Emelīnas jaunkundzē, vai ne?

      – Jā.

      – Nolāpīts; es jau baidījos, ka tā notiks! Vai tu esi atklājis viņai savas jūtas?

      – Protams, ka nē. Es nedrīkstu to darīt, jo nevaru lūgt viņas roku.

      Tobiass saprotoši palocīja galvu.

      – Jo tev nav lielas naudas.

      Entonijs pabungoja pirkstus pret loga malu.

      – Es par to daudz domāju.

      – Dievs, pasargi mūs no jauniem vīriešiem, kuri pārāk daudz domā!

      – Esmu apņēmības pilns.

      – Jā, to es redzu. Es pieņemu, ka esi izdomājis, kā iegūt nepieciešamo bagātību.

      – Man labi padodas kāršu spēle. Ja nedaudz patrenēšos…

      – Nē.

      – Tiesa, es neesmu spēlējis ar lielām likmēm, jo tu vienmēr izturies noraidoši pret azartspēlēm, tomēr domāju, ka man varētu veikties.

      – Nē.

      – Uzklausi mani! – Entonijs apņēmības pilns paliecās uz priekšu. – Lielākā daļa spēlmaņu nerīkojas saskaņā ar loģiku. Viņi parasti uzsāk spēli pēc tam, kad iztukšojuši ne vienu vien glāzīti. Nebrīnos, ka vairums džentlmeņu pazaudē daudz naudas. Tomēr es plānoju uztvert spēli kā matemātisku problēmu.

      – Tava māsa man spokosies, ja ļaušu tev nogrimt šajā purvā. Tu tikpat labi kā es zini, ka viņa vairāk par visu pasaulē baidījās, ka tu varētu kļūt par spēlmani.

      – Es zinu, ka Anna baidījās, ka nokļūšu trūkumā tāpat kā mūsu tēvs. Es galvoju, ka tā nenotiks.

      – Pie velna, Anna uztraucās ne jau par to, ka jūsu tēvs pazaudēja visu, jo nespēja pretoties nolāpīto spēļu galdu kārdinājumam. Viņa uztraucās par to, ka tēvu nogalināja strīdā par kārtīm, kad viņš centās atgūt naudu. Ilgstoši šādu karjeru uzturēt nav iespējams.

      – Es neesmu tēvs.

      – Zinu.

      Entonijs sastinga. Viņš baidījās no šī strīda jau kopš brīža, kad izdomāja savu plānu. Tas bija sarežģīts, tomēr Entonijs sev iestāstīja, ka jātiek ar to galā.

      – Es negribu ar tevi par to strīdēties, – viņš teica. – Mēs abi zinām, ka tu nevari mani apturēt. Es vairs neesmu zēns. Es pats pieņemšu lēmumus.

      Tobiasa skatiens draudīgi satumsa. Daudzo gadu laikā, kad Tobiass bija Entonijam tēva vietā, viņš reti kad bija redzējis tik aukstu un draudīgu skatienu viņa sejā. Entonijam pārskrēja saltas tirpas.

      – Klausies uzmanīgi, – Tobiass ierunājās klusā, draudīgā balsī. – Ja tu dosies pie spēļu galdiem, es to tā neatstāšu. Tu domā, ka es tevi nevaru apturēt, bet, tici man: tu no manis vaļā netiksi. Es esmu atbildīgs par tevi Annas priekšā un turēšu viņai doto solījumu.

      Entonijs zināja, ka nebūs viegli. Viņš dziļi ievilka elpu un izslējās.

      – Es negribu ar tevi strīdēties, – viņš teica. – Tu labi zini, ka es cienu tevi pašu un tevis doto solījumu. Tomēr es esmu izmisis, un man nav izvēles.

      Tobiass neturpināja viņu pamācīt, bet pievērsa uzmanību krēslā tītajai ielai aiz loga. Iestājās dziļš, smags klusums.

      Entonijs to nespēja izturēt ilgi. Viņš mēģināja uzlabot drūmo atmosfēru karietē.

      – Tobias? Vai tu ar mani nekad vairs nerunāsi? – Viņš pasmaidīja samocītu smaidu. – Tas nav tev raksturīgi. Es domāju, ka tu būsi uzstājīgāks, piemēram, draudēsi atņemt man ceturkšņa pabalstu.

      – Es tev pirms brīža teicu, ka ne tev vienīgajam noderētu liela bagātība.

      Entonijs samulsa.

      – Es domāju, ka tu joko.

      – Vari būt drošs, ka es nejokoju.

      Atklāsme ķēra Entoniju kā zibens.

      – Ak СКАЧАТЬ