Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ patīk nedaudz izklaidējoša literatūra, – viņa atzinās.

      Līza vīlusies paraustīja plecus.

      – Džeisija ir tāda pati. Kad te dzīvoja Sintija, mēs organizējām katra mēneša grāmatu piedāvājumu, bet gandrīz neviens tam nepievērš uzmanību.

      – Laikam cilvēku gaume atšķiras.

      Tieši tobrīd mazā meitene paklupa pār bērnu grāmatu kaudzi, un Līza steidzās tās sakārtot.

      Annija devās prom ar vairākiem brošētiem romāniem un Līzas nosodošo skatienu papildinājumā. Pusceļā uz kotedžu viņa ieraudzīja priekšā dziļu dangu.

      – Sasodīts! – Viņa tik tikko paspēja nospiest bremzes pedāli. Kia sāka slīdēt, un viņa atkal iebrauca grāvī.

      Mēģinājums izšūpot mašīnu beidzās tikpat neveiksmīgi kā iepriekšējā reizē. Annija izkāpa apskatīties. Vējš, kas, šķita, nekad nebeigsies, tūlīt metās viņu šaustīt. Kaut gan mašīna nebija iestigusi pārāk dziļi, bez palīdzības to nevarēja dabūt laukā. Bet kādas bija iespējas saņemt palīdzību? Vai viņai bija pirmās palīdzības aptieciņa vai bagāžniekā pāris smilšu maisu kā ikvienam prātīgam saliniekam? Annijai tādu nebija. Viņa nekādā ziņā nebija sagatavojusies dzīvot tādā vietā, kur ar visu jātiek galā pašai saviem spēkiem.

       Neveiksminiece, Leo čukstēja.

      Pīters, Annijas varonis, klusēja.

      Viņa pārlaida skatienu ceļam.

      – Es ienīstu šo salu! – Annija iekliedzās tik skaļi, ka atkal sāka klepot.

      Atlika doties uz kotedžu kājām. Kā parasti, diena bija apmākusies. Vai saule jebkad apspīdēja šo Dieva pamesto nostūri? Iegrūdusi cimdotās rokas dziļi kabatās, Annija uzrāva plecus, cenšoties nedomāt par silto adīto cepuri, kas bija palikusi kotedžā uz gultas. Teo, iespējams, tieši tobrīd ar savu teleskopu to aplūkoja.

      Galva spēji paslējās augšup, kad aiz muguras atskanēja lūstošu zaru troksnis un soļu duna, kādu spēj izraisīt tikai ļoti liels dzīvnieks. Šādi soļi neiederējās uz salas, kur suņi un kaķi jau skaitījās gana lieli radījumi. Tomēr bija vēl kāds. Melns zirgs vistumšākās pusnakts krāsā.

      Sestā nodaļa

      No vecu egļu audzes parādījās zirgs un jātnieks. Ieraudzījis Anniju, Teo pievilka pavadu. Annija sajuta auksta metāla garšu kaklā. Viņa bija viena salā, kur nevaldīja likumi, viņa bija pamesta viena uz ceļa pret cilvēku, kas reiz bija mēģinājis viņu nogalināt.

      Iespējams, ka viņš ir nodomājis šo mēģinājumu atkārtot.

       Vai-ī! Vai-ī! Princesītes mēmie spiedzieni pieskaņojās Annijas sirds ritmam.

       Tikai nesāc izrādīt bailes, Nebēdne pavēlēja, kad Teo tuvojās Annijai.

      Vispār Annija nebaidījās no zirgiem, bet šis bija ļoti liels, un viņai šķita, ka dzīvnieka acīs pavīd neprāts. Viņai bija tāda sajūta, ka atgriežas senajā šausmu ainā, un, par spīti Nebēdnes pavēlei, viņa paspēra dažus soļus atpakaļ.

       Gļēvule, Nebēdne viņu izsmēja.

      – Kurp tad tu? – Teo apģērbs nebija piemērots aukstajam laikam. Viņam mugurā bija tikai melna zamšādas žakete, rokās cimdi. Nebija ne cepures, ne siltas šalles ap kaklu. Tomēr viņa āriene šoreiz atbilda divdesmit pirmajam gadsimtam. Annija joprojām neizprata, ko redzējusi tajā pirmajā vakarā.

      Atmiņā atplaiksnīja Mērijas vārdi Bunco spēles laikā.

       Bet es saku, ka Rīgana Hārpa vadīja jahtu tikpat labi kā viņas brālis. Turklāt ne jau es vienīgā uzskatu, ka viņas izbraukšana ar jahtu jūrā tik vētrainā laikā bija ļoti dīvaina.

      Annija atvairīja bailes – viņa varēja vērsties pēc palīdzības tikai pie savām iemīļotajām lellēm.

      – Es dodos uz viesībām pie draugiem salā. Ja neieradīšos, viņi mani meklēs.

      Teo pielieca galvu.

      Viņa steidzīgi turpināja:

      – Diemžēl mašīna ieslīdēja grāvī, tāpēc man derētu palīdzība. – Lūgt viņam palīdzību bija briesmīgāk nekā pārciest ļaunāko klepus lēkmi, bet nekas cits neatlika. – Vai man meklēt kādu spēcīgāku vīru?

      Teo spēka netrūka, tāpēc bija muļķīgi izteikt tādu dzēlību.

      Viņš palūkojās pāri ceļam uz mašīnu, tad atkal uz Anniju.

      – Man nepatīk tava attieksme.

      – Tu neesi vienīgais.

      Teo samirkšķināja plakstiņus, it kā viņam būtu sejas tiks, un Annija nodomāja, ka tādi ar laiku attīstās psihopātiem.

      – Tu dīvaini lūdz palīdzību.

      Mums katram ir savas dīvainības. Tad varbūt pastumsi mašīnu?

      Pagriežot Teo muguru, lai dotos atpakaļ pie Kia, viņai rokas un kājas trīcēja.

      Dejotāja pakaviem dunot pret zemi, Teo jāja Annijai blakus. Viņa minēja, vai izdevies Teo iesēt aizdomas, ka Hārpu namā spokojas. Viņa cerēja, ka tā. Tik-tak, pulkstenis tikšķ.

      – Darīsim tā, – Teo ierunājās. – Es palīdzēšu tev, ja tu palīdzēsi man.

      – Labprāt, taču man nepadodas līķu skaldīšana. Pārāk daudz kaulu.

      Sasodīts! Lūk, kas ar viņu notika, ja daudz laika pavada ar savām lellēm. Leļļu raksturi pārņēma viņas domas un prātu.

       Mūsu domas ir tavējās, Dillija aizrādīja.

      Teo tēloja neizpratni. – Par ko tu tur runā?

      Annija mainīja taktiku, kļūstot pieļāvīgāka.

      – Kāda palīdzība tev vajadzīga? – Izņemot psihiatra.

      – Es gribu no tevis noīrēt kotedžu.

      Annija apstājās kā zemē iemieta. Lai nu ko viņa bija gaidījusi, bet ne to.

      – Un kur es pati palikšu?

      – Brauksi atpakaļ uz Ņujorku. Tev šeit nav jādzīvo. Es tev atlīdzināšu.

      Vai tiešām Teo uzskatīja viņu par tik dumju? Annija sabāza rokas jakas kabatās.

      – Tu mani turi par galīgu nejēgu?

      – Es nekad neesmu par tevi tā domājis.

      Annija atsāka iet, cenzdamās netuvoties Teo.

      – Kāpēc СКАЧАТЬ