Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ kas netiek apdzīvota, bet Hildijas sienas pulksteņa svārsts ritmiski šūpojās, tik-tak, un rādītāji bija apstājušies pret skaitli divpadsmit. Pulkstenis bija klusējis gadiem.

      Kaut arī Teo savā romānā lika darboties dažādiem neliešiem – ceļotājiem laikā, viņš neticēja pārdabiskiem spēkiem. Tomēr viņam nācās atzīt, ka pirms došanās gulēt bija izgājis cauri istabai. Ja pulkstenis būtu tikšķējis, viņš to ievērotu. Taču tad nebija atskanējuši nekādi neizprotami trokšņi.

      Visam vajadzēja būt izskaidrojumam, bet šobrīd Teo nepavisam nesaprata, kas notiek. Tad viņš nosprieda, ka laika par to domāt būs pietiekami, jo šonakt tikpat vairs neizdosies aizmigt. Miegs bija kļuvis par Teo ienaidnieku, briesmu pilnu vietu, ko apdzīvoja rēgi no pagātnes. Vēl bīstamāki tagad, kad atkal bija atgriezusies Annija.

      Ceļš nebija tik slidens kā pirms astoņām dienām, kad Annija te ieradās. Toties grambas bija kļuvušas dziļākas, tāpēc ciemā uz Bunco spēli viņa nokļuva tikai pēc četrdesmit minūtēm. Ejot Annija centās nedomāt par Teo Hārpu, tomēr viņš neizgaisa no prāta. Trīs dienas bija pagājušas kopš sadursmes tornī, un pēc tam viņa Teo redzēja tikai iztālēm. Viņai gribētos, lai tā arī paliek, bet kaut kas teica priekšā, ka diez vai tā būs.

      Annija bija pateicīga par iespēju tikt prom no kotedžas. Par spīti gājieniem uz Hārpu namu, pamazām uzlabojās pašsajūta. Ja ne emocionālā, tad fiziskā noteikti. Viņa bija uzvilkusi jaunākos džinsus un baltu vīriešu kreklu, kas reiz bija piederējis mātei. Nepaklausīgos cirtainos matus viņa saņēma brīvā mezglā lūpas nokrāsoja gaišbrūnas šokolādes tonī, bet skropstas ar tušu. Tas bija labākais, ko viņa varēja izdarīt ar pieejamajiem līdzekļiem. Reizēm viņa prātoja, vai neatteikties no skropstu tušas, lai tik ļoti neizceltu acis, taču draugi norādīja uz nevajadzīgi lielo paškritikas devu, sakot, ka tieši zeltaini brūnās acis esot skaistākais viņas sejā.

      Ceļa labajā pusē augstais akmens mols iestiepās ostā, kur bija noenkurotas omāru zvejas laivas. Atvērtās nojumes, kuras Annija atcerējās, bija nomainītas ar slēgtām laivu mājām. Ja paradumi bija tie paši, vasarnieki joprojām glabāja izpriecu kuģīšus un jahtas turpat blakus omāru zvejas tīkliem un bojām, kas gaidīja svaigu krāsojumu.

      Pāri ceļam, tālāk no piestātnes, bija dažas mazas, ziemā slēgtas ēdnīciņas, tāpat arī dāvanu veikaliņš un divas mākslas galerijas. Salas municipalitātē – nelielā vairākām iestādēm paredzētā ēkā ar pelēku lubu apšuvumu – bija arī pasts un bibliotēka. Tie darbojās cauru gadu. Kalnā aiz pilsētas Annija samanīja apsnigušus kapu pieminekļus. Augstāk nogāzē ar skatu pāri ostai tumša un tukša rēgojās salas viesnīca, gaidot pavasari, kas atnesīs jaunu dzīvību.

      Peregrīnailendas mājas bija būvētas tuvu ceļam. Pagalmos grēdām glabājās omāru zvejas rīki, tauvu tinumi, vecu mašīnu vraki, kas vēl nebija aizvilkti prom metāllūžņos. Rozu māja izskatījās stipri vien līdzīga citām – četrstūraina, ar lubiņu jumtu, funkcionāla.

      Barbara ielaida Anniju iekšā un, paņēmusi viņas jaku, pavadīja uz virtuvi cauri lielai dzīvojamai istabai, kur gaisā vēdīja degošas malkas smarža un saimnieces ziedu aromāta piesātinātais parfīms.

      Pie loga virs izlietnes karājās sānos sasieti piparmētru zaļi aizkari, un pie sienas virs koka skapīšiem bija izvietota suvenīru šķīvju kolekcija. Barbaras lepnumu par mazbērniem skaidri apliecināja daudzās fotogrāfijas pie ledusskapja.

      Joprojām glīta astoņdesmit gadus veca kundzīte, kuras augstie vaigu kauli un platais deguns lika pieņemt, ka viņā rit afrikāņu un indiāņu asiņu sajaukums, sēdēja pie galda blakus sievietei Annijas gados, smalkai brunetei ar uzrautu degunu, vidēji gariem matiem un taisnstūrveida brillēm melnos rāmjos. Barbara iepazīstināja ar viņu kā savu meitu Līzu Makinliju. Līza bija Džeisijas draudzene – tā, kura bija ieteikusi Sintijai Hārpai Džeisiju par mājkalpotāju.

      Drīz vien Annija atklāja, ka Līza ir Peregrīnailendas brīvprātīgā bibliotekāre un salas vienīgās kafejnīcas un maizes ceptuves īpašniece.

      – Maiznīca ir slēgta līdz pirmajam maijam, – Līza pastāstīja Annijai. – Un es neciešu Bunco spēli, bet vēlējos satikt tevi.

      – Līzai ir divas brīnišķīgas meitas. Manas mazmeitiņas. Viņas dzimušas uz salas.

      – Tas ir mans sods par to, ka apprecējos ar omāru zvejnieku, nevis aizlaidos no salas ar Džimiju Timkinsu, kad bija iespēja, – Līza pavēstīja.

      – Neklausies, ko viņa runā. Līza mīl vīru. – Barbara paskaidroja, pirms iepazīstināja Anniju ar pārējām viešņām.

      – Vai tevi nebiedē dzīvošana vienai pašai tajā kotedžā? – Jautājumu uzdeva Mērija, kam dziļās rievas no mutes kaktiņiem uz leju radīja piktu sejas izteiksmi. – Īpaši, kad tavs vienīgais kaimiņš ir Teo Hārps.

      – Esmu diezgan bezbailīga, – Annija apgalvoja.

      Lelles viņas prātā apkrita augšpēdus no smiekliem.

      – Iemalkosim kaut ko, – Barbara ierosināja.

      – Es tur nepaliktu pat tad, ja man par to samaksātu, – Mērija nelikās mierā. – Vismaz ne tad, kad Teo ir Hārpu namā. Rīgana Hārpa bija tik mīļa meitene.

      Barbara noskrūvēja vāciņu vīna pakai.

      – Mērijai ir aizdomu pilna daba. Neņem vērā.

      Taču Mērija tik viegli nepadevās.

      – Bet es saku, ka Rīgana Hārpa vadīja jahtu tikpat labi kā viņas brālis. Turklāt ne jau es vienīgā uzskatu, ka viņas izbraukšana ar jahtu jūrā tik vētrainā laikā bija ļoti dīvaina.

      Kamēr Annija mēģināja uztvert dzirdēto, Barbara norādīja viņai uz krēslu pie viena no diviem galdiem.

      – Neraizējies, ja neproti spēlēt. Bunco ir viegli apgūt.

      – Tas ir tikai attaisnojums, lai iedzertu vīnu un tiktu prom no vīriešiem. – Džūdija Kestere papildināja piezīmi ar neatbilstoši skaļiem smiekliem, bet, kā šķita, viņa smējās par itin visu. Džūdijai piemita laba humora izjūta. Viņas koši sarkani nokrāsotie mati slējās uz galvas kā klauna parūka. Bija gandrīz neiespējami pret viņu sajust kaut mazāko nepatiku.

      – Peregrīnailendā nav atļauta nopietna intelektuālā piepūle, – Līza dzēlīgi noteica. – Vismaz ne ziemā.

      – Tu joprojām dusmojies, ka misis Hārpa neatbrauca šurp pagājušajā vasarā. – Barbara izmeta spēļu kauliņu.

      – Sintija ir mana draudzene, – Līza iebilda. – Negribu dzirdēt neko sliktu par viņu.

      – Kaut vai to, ka viņa ir snobiska? – Barbara meta vēlreiz.

      – Viņa nav tāda, – Līza atcirta. – Kulturāls nenozīmē snobisks.

      – Marija Hjūita bija daudz kulturālāka par Sintiju Hārpu, – Mērija pikti iestarpināja, – bet nestaigāja apkārt, skatoties uz visiem no augšas.

      Kaut arī starp Anniju un viņas māti nebija valdījusi СКАЧАТЬ