Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ divus mēnešus pirms tam Deivids Metersons apkrāpa nelielu investoru grupu Džeksonvilā, Floridā. Tur viņa guvums bija divtik liels. Es varētu runāt gan par laiku pirms tam, gan par to, kas notika vēlāk, ieskaitot laupīšanu Maiami pirms pieciem gadiem. Divdesmit astoņi miljoni. Retas pastmarkas un juvelierizstrādājumi.

      Pēc tā, ko Šelbija jau bija paguvusi uzzināt, vēstis par naudas izkrāpšanu nelikās nemaz tik satriecošas. Taču laupīšana, turklāt tādā apjomā… Viņai sareiba galva un pakrūtē ievilkās smagums.

      – Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Es vēlos, lai jūs dodaties projām.

      Svešinieks lika fotogrāfiju kabatā, bet viņa acis palika pievērstas Šelbijai. – Pēdējā laikā Metersons darbojās Atlantā, kur pievērsās mahinācijām ar nekustamo īpašumu. Pirms pārcelšanās uz šejieni jūs taču dzīvojāt Atlantā, vai ne?

      – Ričards bija finanšu konsultants. Un tagad viņš ir miris. Vai jūs saprotat? Viņš nomira tieši pēc Ziemassvētkiem, tālab uz jūsu jautājumiem nekādi nevar atbildēt. Un man nav zināmas atbildes uz šiem jautājumiem. Jums nebija tiesību te šādi ielauzties, melot un mani biedēt.

      Jau atkal viņš pacēla augšup rokas, taču viņa acis apliecināja Šelbijai, ka šis cilvēks nav nekaitīgs.

      – Es nemaz nemēģinu jūs biedēt.

      – Tā vai citādi, bet jūs to darāt. Es apprecējos ar Ričardu Foksvērtu Lasvegasā, Nevadas štatā, divtūkstoš desmitā gada astoņpadsmitajā oktobrī. Es neizgāju par sievu pie Deivida Metersona un nepazīstu nevienu, kam būtu šāds vārds. Vīrieša lūpas sašķobījās smīnā. – Jūs bijāt precējušies četrus gadus, bet mēģināt man iestāstīt, ka nezinājāt, kā jūsu vīrs patiesībā pelna naudu? Nezinājāt, ar ko viņš nodarbojas? Nezinājāt, kas viņš īsti bija?

      – Ja mēģināt man pateikt, ka esmu muļķe… droši dariet to. Tikai sagaidiet savu kārtu. Kā viņš pelnīja iztiku? Ar ko viņš nodarbojās? – Emociju pārņemta, viņa izpleta rokas. – Šī māja? Ja man neizdosies to pārdot, turklāt ļoti ātri, man visu atsavinās. Jūs apsūdzat Ričardu cilvēku apkrāpšanā un gandrīz trīsdesmit miljonu dolāru nozagšanā? Nu ko… Lai kas jūs arī būtu nolīdzis, arī viņam jāstājas rindā. Es kā prazdama ķepurojos ārā no trīs miljonus liela parāda, ko Ričards man atstājis mantojumā. Jums vienkārši jāiet projām. Sakiet savam klientam, ka tā ir kļūda. Tas ir cits cilvēks. Un pat ja tā nav, viņš ir miris. Un es tur neko nevaru mainīt. Ja jūsu klients vēlas vērsties pie manis, lai atgūtu naudu… Nu ko, lai nāk. Tikai būs jāgaida rindā, un šī rinda ir gara.

      – Kundze! Jūs vēlaties, lai noticu, ka dzīvojāt ar viņu četrus gadus un ne reizi nedzirdējāt par Metersonu? Un neko nezināt?

      Šelbiju pāršalca dusmas, tās pārņēma viņu savā varā. Viņai beidzot bija gana. Gluži vienkārši nu jau bija gana. Šīs emocijas līdzinājās spēji uzliesmojušam ugunsgrēkam. – Man ir pilnīgi vienalga, kam jūs ticat vai neticat, Privita kungs. Pilnīgi vienalga! Ja tomēr jūs turpināsiet uzstāt, jo cerat, ka es piepeši no kabatas izvilkšu vērtīgas pastmarkas un juvelierizstrādājumus vai dolāru tūkstošus, es pilnīgi droši noticēšu, ka jūs esat muļķis, turklāt vēl arī rupjš cilvēks. Lasieties ārā!

      – Es tikai meklēju informāciju par…

      – Man nav nekādas informācijas! Man nekas nav zināms par to, ko vaicājat! Es zinu tikai to, ka esmu šeit, iestrēgusi šajā vietā, kuru pat nepazīstu. Un šī māja… man tā nemaz nav vajadzīga, jo…

      – Jo?

      – Man vairs nav ne jausmas… – Pat dusmas bija izsīkušas. Viņa jutās ļoti nogurusi. – Es nevaru jums pastāstīt to, kas man nemaz nav zināms. Ja jums ir jautājumi, varat parunāt ar Maiklu Spīrsu vai Džesiku Brodveju. “Spīrss, Kenons, Faifs un Henovers”. Tie ir advokāti no Filadelfijas. Viņi man palīdz tikt galā ar visu šo jucekli, kurā esmu nonākusi. Un tagad ejiet projām… vai arī es izsaukšu policiju.

      – Jau eju, – privātdetektīvs noteica un sekoja Šelbijai, kura strauji aizsoļoja taisnā ceļā pie skapja, lai paņemtu viņa mēteli.

      Privits pasniedza Šelbijai savu vizītkarti. – Ja kaut ko atceraties, varat sazināties ar mani.

      – Es nespēšu atcerēties to, ko nemaz nezinu. – Tomēr karti viņa no rokas neizlaida. – Ja Ričards tiešām bija tas, kurš izkrāpa jūsu klientu naudu, man žēl. Lūdzu, neatgriezieties pie manis. Otrreiz es jūs vairs neielaidīšu.

      – Nākamreiz pie durvīm stāvēs policisti, – viņš sacīja.

      – Tas jums jāpatur prātā. Un saglabājiet šo vizītkarti!

      – Mani taču nevar ielikt cietumā par to, ka biju muļķe. Un tā ir mana vienīgā vaina.

      Šelbija atvēra durvis un īsi iekliedzās, jo pie durvīm stāvēja kāds cilvēks. Viņa roka tieši tobrīd sniedzās pie durvju zvana pogas.

      – Ak… Foksvērtas kundze? Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Es esmu Mārtins Loderdeils.

      Pavecāks kungs ar bāli zilām acīm aiz brillēm plānos ietvaros. Viņam bija labi kopta bārdiņa, kurā pār tumšo krāsu dominēja sirmums.

      – Paldies, ka ieradāties Loderdeila kungs. Un visu labu, Privita kungs.

      – Saglabājiet vizītkarti, – detektīvs piekodināja un paspraucās garām Loderdeilam. Pa notīrīto celiņu viņš devās pie pelēka kompaktklases automobiļa.

      Šelbija mazliet saprata no transportlīdzekļiem. Viņas vectēvs bija automehāniķis. Un šo “Honda Civic” ar Floridas numuru viņa iegaumēja.

      Ja viņa vēl kādu reizi to pamanīs šajā apkaimē, tad zvanīs policijai.

      – Ļaujiet, es paņemušu jūsu mēteli, – Šelbija sacīja Loderdeilam.

      Pienāca nedēļas beigas. Guļamistaba un bibliotēka bija iztukšotas. Šelbijai izdevās pārdot biljarda galdu, flīģeli, Ričarda trenažierus un vēl daudzas un dažādas lietas.

      Viena no atlikušajām desmit kredītkartēm bija gandrīz jau aizpildīta. Šelbija teju vai varēja izbaudīt prieka garšu.

      Viņa noņēma no sienām vēl atlikušās gleznas un pārdeva arī tās. Gluži tāpat kā lielisko kafijas automātu un blenderi.

      Tai vajadzēja būt pirmajai pavasara dienai. Šelbija pamodās, un bija sasnidzis sešas collas biezs sniegs, kas turpināja lēnām klāties pār zemi. Viņai gluži vienkārši gribējās ieritināties atpakaļ ar princeses Fionas attēliem rotātajā guļammaisā, kas pagaidām kalpoja viņai par guļvietu.

      Viņa dzīvoja gandrīz tukšā mājā. Un vēl ļaunāk – mazā meitiņa dzīvoja gandrīz pilnīgi tukšā mājā. Ja neskaita mammu, viņai nebija ne draugu, ne kāda, ar ko parunāties vai parotaļāties.

      Pirms četrarpus gadiem kādā emociju pārpilnā oktobra vakarā viņa bija nopirkusi zilu skaistu kleitu – Ričardam patika sievu redzēt zilās drānās –, stundu žāvēja matus, jo gribēja, lai tie būtu СКАЧАТЬ