Vēlme. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņā. Ar pūlēm noriju siekalas, beidzot sapratusi, ka tieku atraidīta. Vai biju viņu pārāk daudz izprašņājusi? Vai tad viņš nesaprata, kāpēc vēlos to visu uzzināt?

      Viss, ko grasījos sacīt, manās domās izklausījās vārgs un nožēlojams. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Kāpēc es nevaru te palikt? Iedomājoties, ka viņš varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, mani pārņēma neviltotas bailes. Nebiju pārliecināta, vai patiešām vēlējos zināt, kāpēc viņš mani šovakar bija atraidījis.

      Dzīvoklis bija tukšs un nedzīvs. Tajā nebija ne Sida, ne Allijas, kas varētu kliedēt vientulību un mani pārņēmušo aizvainojumu. Bleiks vēl nekad nebija mani tā atstūmis. Mans ietērps bija neatvairāms, un viņa iekāre bija nevaldāma. Mums bija kaut kā izdevies dažas dienas izturēt, neliekoties viņa vai manā gultā, bet nu viņš bija nolēmis mani atraidīt?

      Nometu somu uz galda un paliku stāvam telpas klusajā tumsā, cenzdamās izprast, kāpēc Bleika atklātais stāsts par viņa pagātni bija iedzinis starp mums tādu ķīli. Iegājusi guļamistabā, vērtējoši nopētīju sevi spogulī.

      Jutos briesmīgi. Tā nebija tikai parasta atteikšanās no kopā pavadītas nakts. Sajūta, ka Bleiks mani negribēja, iegriezās manī līdz kaulam, un mani pārņēma nelabums un bezcerība.

      Nē. Tā to nedrīkstēja atstāt.

      Pa ceļam paķērusi atslēgas, atkal izgāju ārā. Ienācu Bleika dzīvoklī, taču viņa nekur nebija. Aizsoļoju līdz viņa guļamistabai un izdzirdēju dušas šalkšanu. Brīdi paliku stāvam uz guļamistabai pievienotās vannas istabas sliekšņa. Cauri stiklam varēja redzēt, ka Bleiks bija ar plaukstām atbalstījies pret sienu. Ūdens straumēm lija pār viņa milzīgo, nekustīgo stāvu. Lai gan mums abiem bija pielavījušās skumjas, apdraudot nakti, ko bijām grasījušies pavadīt divatā, viņš tik un tā izskatījās skaists. Paspēru soli uz priekšu. Bleiks pagrieza galvu uz manu pusi. Sastingu, gaidīdama, ko viņš darīs. Viņš aizgrieza dušu. Kad viņš iznāca ārā un es viņu ieraudzīju, man aizrāvās elpa. Arī parastos apstākļos uz Bleiku bija vērts paskatīties. Tagad, kails un slapjš, viņš izskatījās tik iespaidīgi kā vēl nekad. Īsts vīrišķā skaistuma paraugs. Viņam bija uzmetusies zosāda. Viņa loceklis bija ciets kā akmens, tas slējās augšup no viņa iespaidīgā auguma.

      Pie velna, kas tad nu?

      – Bleik. – Mana balss izskanēja kā gandrīz nedzirdams čuksts.

      – Ko tu gribi, Ērika?

      Viņa balss skanēja vienaldzīgi, viņa seja izskatījās neizteiksmīga, it kā es būtu pilnīga svešiniece. Viņš sāka rūpīgi slaucīties.

      – Es…

      Man aptrūkās vārdu. Manu diženo ieceri slepus ielavīties atpakaļ Bleika dzīvoklī, lai viņu pavedinātu, neuzklausot nekādus iebildumus, bija pilnīgi izjaukusi pēkšņā apjausma, ka šāda pavedināšana varētu arī neizdoties.

      – Ej mājās, Ērika. Es tev jau teicu, ka man jāstrādā. – Tās ir blēņas. Vai negribi man paskaidrot, kāpēc tu jau desmit minūtes mirksti aukstā dušā, tev stāv tā, kā es savā mūžā neesmu redzējusi, bet tu mani tomēr atraidi?

      – Es negribu ar tevi strīdēties. Vai mēs varam vienkārši izbeigt šo vakaru?

      Bleiks pagāja man garām un devās uz guļamistabu. Sekoju viņam, apņēmusies tikt pie atbildes.

      – Mums par to ir jāizrunājas. Ja tu grasies mani atraidīt, tad pasaki, kāpēc, velns parāvis! – Man iedrebējās balss. Pamazām sāku zaudēt savaldību, prātā sāka zibēt dažādi neprātīgi notikumu pavērsieni. – Vai tu satiecies ar kādu citu? – es neticīgi noprasīju. Kas gan bija atgadījies kopš mūsu pēdējās tikšanās birojā? Vai es biju kaut ko izdarījusi aplam?

      Viņš drūmi paskatījās uz mani un savilka dūres.

      – Ārprāts. Nē. Vai tu vienreiz liksi mani mierā?

      Viņa vārdi bija aizskaroši. Šajā mirklī es viņu ienīdu. Nolādēts, kā viņš varēja ar savu vienaldzību likt man justies tik mazai un nenozīmīgai, kad es jau biju gandrīz gatava izlūgties tuvību?

      – Tev taisnība. Man tāds stulbums nav vajadzīgs.

      Viņš nopūtās.

      – Mazā.

      Pagriezos un apņēmīgi aizsoļoju uz durvju pusi. Pirms vēl biju paguvusi tikt līdz tām, Bleiks apsteidza mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Tad sagrāba mani aiz elkoņa un strauji pagrieza pret sevi.

      – Ko tu no manis gribi, Ērika?

      Es ātri elsoju. Mana sirds joņoja dusmās un aizvien pieaugošā iekārē. Nekādi nespēju saprast, kuras emocijas varēja gūt virsroku un kas man pašai bija vairāk vajadzīgs. Tomēr nebiju nākusi šurp, lai strīdētos ar viņu.

      – Es gribu, lai tu paņem mani.

      Viņš sakoda zobus un sāpīgi saspieda manu roku.

      – Kāpēc tu mani negribi? – Mana balss bija klusa, gandrīz svešāda. Es atslābu viņa tvērienā, un manas dusmas aizstāja kaut kas cits. Bleika atklātā, neviltotā ievainojamība.

      Viņa kustības bija tik straujas, ka gandrīz nespēju tās izšķirt. Ar vienu vienīgu mežonīgu kustību viņš pagrūda augšup manus svārkus un norāva man biksītes. Audums nobrāza man ādu, un augšstilbos iedzēla sāpes. Jau nākamajā mirklī viņš sagrāba mani aiz vidukļa un trieca pret durvīm. Un tad jau viņš bija manī. Tik dziļi, ka es iekliedzos. Izliecos pret durvīm, man cauri izskrēja neviltotas sāpes. Tām sekoja atvieglojums, kas lika man iesmilkstēties. Beidzot viņš atkal bija kopā ar mani.

      Viņš grūda vēlreiz, un pār manām lūpām izlauzās kliedziens. Mani caururba karstums, mans augums ļāvās viņam.

      Sajutusi, ka Bleiks sastingst, es nedaudz atslābu. Viņa augums bija kā sasalis, tas šķita biedējoši nekustīgs. Atvēru acis un ieraudzīju viņa ciešo, jautājošo skatienu. Ak dievs, cik viņš bija skaists! Un vēl viņš bija mans, taču dažu pēdējo stundu laikā es kaut kā biju pamanījusies viņu pazaudēt. Man vajadzēja paturēt viņu pie sevis, apliecināt, cik izmisīgi viņš man bija šādi nepieciešams.

      – Neapstājies. Lūdzu, – es izgrūdu.

      Ielaidu rokas viņa mitrajos matos, ieviju to šķipsnas starp pirkstiem un viegli savilku tos dūrēs. Ciešāk aptvērusi viņa vidukli ar kājām, sāku strauji grozīt gurnus, mudinādama viņu atsākt kustēties. Lai sasniegtu orgasmu, man vajadzēja pavisam nedaudz. Biju jau pavisam slapja. Viņš vēl lāgā nebija ne pakustējies, kad pār manām trīcošajām lūpām jau izlauzās kluss vaids. Pār mani pārlaidās siltums, un es nodrebēju. Mans klēpis ap viņu viegli novilnīja. Ne mirkli nebiju pārstājusi skatīties viņam acīs.

      Bleika lūpas viegli pavērās, acis apmiglojās izjūtās.

      – Tu mani reiz iedzīsi kapā, es zvēru.

      Cieši jo cieši noskūpstīju viņu.

      – Pabeidz, СКАЧАТЬ