Vēlme. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

      – Kā tu zini, vai esmu to pelnījusi? – Jautājoši ielūkojos Bleika skaistajās, brūnajās acīs. Viņš uzzibināja miljons vatu smaidu, un manās smadzenēs iestājās īssavienojums.

      – Es zinu visu.

      Piešķiebu galvu, pasmaidīju un brīdi vēroju viņu.

      – Kā gan es varēju to aizmirst? Tu taču esi Visuma valdnieks.

      Izmantodams iespēju, viņš noskūpstīja mani uz kakla.

      – Tu pamazām sāc visu saprast. – No viņa siltās elpas uz mana miklā auguma uzmetās zosāda.

      – Kā tev šķiet, vai viņiem viss būs labi?

      Sāku vīt ap pirkstu Bleika matu šķipsnu.

      Viņš pamāja. Mēs abi vienlīdz raizējāmies par Allijas un Hīta nākotni, lai gan šobrīd viņi abi droši vien ļāva sev vaļu Bleika brīvajā guļamistabā.

      – Ko viņš tagad darīs?

      – Sākumā kādu laiciņu padzīvos pie manis, kamēr mēs izdomāsim, kas notiks tālāk. Tikmēr es viņu vairāk iesaistīšu darbā. Hītam beidzot jāsāk pret to izturēties nopietni. Viņš ir pārāk ilgi slaistījies apkārt, jo es esmu viņam to ļāvis, taču šobrīd viņam vairāk par visu droši vien ir vajadzīga atbildība – kaut kas vai kāds, par ko uzņemties atbildību, nedomājot vienīgi par savām seklajām vajadzībām.

      – Neticami, ka tu to izdarīji viņu dēļ. Pirms tam nemaz neizskatījās, ka tu būtu pārāk optimistiski noskaņots.

      – Nebiju jau arī.

      – Kas tad ir mainījies?

      Bleiks sagrozījās zem manis, un es mazliet atvirzījos, nojauzdama, ka viņam vajag netraucēti pateikt savu sakāmo. Viņš uzšļāca putaino vannas ūdeni savu matu smalkajām šķipsnām. Es nesteidzīgi pārlaidu plaukstas pār viņa krūšu stingrajiem muskuļiem. Nebija nekā seksīgāka par slapju Bleiku.

      Piespiedu sevi pārstāt domās pārlikt Bleika seksīgākās īpašības, lai no jauna pamudinātu viņu runāt.

      Viņš nopūtās.

      – Es nezinu. Laikam gan man kļuva viņa žēl. Ne jau narkotiku dēļ. Pats par sevi saprotams, to es nespēju saprast. Bet gan tāpēc, ka, runājot par Alliju, viņa balsī bija jūtams izmisums. It kā viņš bez viņas vairs nespētu paelpot, it kā viss, kas vēl viņā palicis un ļauj noturēties viņam pie dzīvības – un droši vien tur nav nekā daudz –, aizvien vairāk izgaistu ar katru viņas prombūtnes dienu.

      Viņš apklusa, pabāza rokas zem ūdens, valdonīgi cieši satvēra manus gurnus un sāka tos glāstīt ar īkšķiem.

      – Hīts viņu mīl, – es pabeidzu Bleika domu, būdama pilnīgi pārliecināta par viņu abu jūtām.

      – Zinu. Tas, kā viņš runā, kad viņi nav kopā, – tā es jūtos ikreiz, kad tu no manis aizbēdz. Un to nu es nenovēlētu nevienam citam.

      Mana sirds sašķīda sīkos gabaliņos. Visas tās reizes, kad biju viņu atgrūdusi, baiļu, pašsaglabāšanās vēlmes un neviltotu, pamatotu dusmu vadīta… Taču ikreiz, kad tas bija noticis, mana sirds bija sāpējusi viņa dēļ. Šīs dziļās sāpes bija padarījušas mani caurcaurēm vāju. Savā ziņā man tomēr gribējās saglabāt starp mums šo robežu, paturēt viņu drošā attālumā no manas darba dzīves, tomēr šī cīņa bija neiedomājami grūta un mokoša.

      – Piedod. – Mana balss skanēja ļoti izjusti.

      Bleiks apklusināja mani un pievilka sev pavisam cieši klāt. Mūsu slapjie augumi sakļāvās. Viņa ādas pieskāriens manējai, viņa apskāviens… mēs bijām tik tuvu. Šī apziņa lika kaut kam iekņudēties zemu manā pavēderē. Šī sajūta pamazām pieauga līdz ar katru pieskārienu, taču mēs turpinājām kustēties uzmanīgi un apzināti, glāstot viens otru ar bezgalīgu maigumu. Mani satricināja spēcīgās emocijas, ko bija modinājis viņa tuvums. Varbūt Marī bija taisnība. Brīdis, kad visiem spēkiem bijām turējušies katrs par sevi, nu bija pagājis. Tas, kas šobrīd valdīja starp mums, bija kļuvis daudz varenāks; tas bija spēks, kas lika man palikt bez elpas un visu pārējo padarīja otršķirīgu. Lai cik ļoti man negribējās to atzīt, Bleiks Lendons strauji sāka kļūt man būtiski nepieciešams.

      Ar katru mūsu mēļu glāstu, ar katru mūsu roku pieskārienu manā sirdī aizvien vairāk pieauga mīlestība. Un uzticēšanās. Mani pieskārieni kļuva uzstājīgi, taču Bleiks sāka rīkoties savaldīgāk un maigāk, lai gan viņa rokas noteikti juta mūsu abu kvēlās alkas. Atrāvos, apņēmusies panākt, lai šonakt viss būtu citādi.

      – Es gribu, lai šonakt viss notiek pēc tava prāta.

      Viņš cieši un savaldīgi skatījās manī.

      – Lai visa vara būtu tavās rokās. Lai tu darītu visu, ko vēlies. – Centos runāt mierīgi, lai gan biju nedaudz noraizējusies par to, kas mani sagaida.

      Bleika augums zem manis saspringa.

      – Ērika, mēs to nedarīsim, skaidrs?

      – Es mīlu tevi un gribu tev sagādāt prieku. Es tev uzticos un esmu gatava ļaut, lai tu mani aizved tik tālu, cik vien, pēc tavām domām, esmu gatava iet. Es… es nevaru tev neko solīt, jo īsti nezinu, ko tu vēlies, taču gribu pamēģināt.

      – Izbeidz. – Viņš sagrozījās un viegli pagrūda mani, lai atvirzītos. Manī uzbangoja panika.

      – Nē, pagaidi. Lūdzu. – Es nopūtos un saspiedu deniņus, jo man ļoti negribējās atzīt to, ko grasījos pateikt. – Kaut kas manī… pat tad, kad ik uz soļa cīnos tev pretī, kaut kas manī vēlas nodot visu varu tavās rokās. Pa īstam padoties. – Dzirdot savus vārdus, es iekšēji sarāvos. – Doma par ļaušanos… es melotu, ja sacītu, ka tā nešķiet kārdinoša un reibinoša. Es pārāk ilgi esmu pati rūpējusies par sevi.