Flirts. Ketlīna Tesaro

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ par senatnīgām mežģīnēm vai cilvēka sirdi.

      Tad viņa kaut ko izdzirdēja.

      Skaņa bija uzstājīga un kaitinoša.

      Tā nāca no vannas istabas.

      Pilēšana.

      Patiesībā tāda skaņa, kas liecināja par steidzamu vajadzību pēc santehniķa.

      Tēju piektajam galdiņam

      Viesmīle Džeka kafejnīcā, Roza, nostājās pie loga, noskatīdamās, kā Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits dodas uz priekšu pa ielu, spraukdamies cauri cilvēku pūlim.

      – Pasūtījums gatavs! – uzsauca Bērts no virtuves viņai aiz muguras. – Es teicu, ka pasūtījums gatavs! – viņš uzsauca vēlreiz.

      Roza pagriezās un aiznesa divas ceptas olas, desiņas, pupiņas un tomātu vīrietim pie septītā galdiņa, lai pēc tam novāktu Hjūija brokastu atliekas. Tad viņa izņēma no savas dzeramnaudas kabatas četras mārciņas un deviņdesmit piecus pensus un ielika to kasē.

      – Roza! Tēju piektajam galdiņam! – Bērts auroja. – Pie joda, kas tev šodien uznācis?

      – Nekas, – viņa noteica, ieliedama tēju. – Pilnīgi nekas.

      Viņa to aiznesa santehniķim Semam, pastāvīgajam apmeklētājam pie piektā galdiņa. Būdams vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus vecs, Sems lepojās ar tumšu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nu jau bija sirmuma skarts, mežonīgām gaišpelēkām acīm un sardonisku smaidu. Šajā pašā gadā viņš bija mantojis tēva tikko dzīvo santehnikas un apkures uzņēmumu līdz ar to pašu bieži uzplaukstošo smaidu un garo, steidzīgo soli.

      Viņš lūkojās katalogā ar plastmasas U veida caurulēm.

      – Paldies. – Viņš iedzēra malku, saraucis pieri, lai labāk koncentrētos.

      – Ak kungs, Sem, vai tev nekad nav neviena brīva brīža? – Kāpēc? – viņš paraustīja plecus. – Tagad tas ir mans uzņēmums; neviens cits negūs panākumus, tikai es.

      – Bet U veida caurules pie brokastīm? – Viņa papurināja galvu. – Tavs tēvs allaž bija mierīgāks.

      – Nujā, ja mans vecais būtu ieguldījis uzņēmumā tikpat daudz laika, cik kroga apmeklēšanā, tad varbūt vēl aizvien būtu kopā ar mums. – Sema balss izskanēja asi.

      Vecais Rojs, Sema tēvs, bija dzīvojis vienā pašvaldības mājā ar Rozu, un viņa abus pazina jau gadiem ilgi. Viņš bija iespaidīgs personāžs, vienlīdz populārs vīriešu un sieviešu vidū, vīrs, kura nekaunīgā asprātība padarīja viņu par izņēmumu no ierastajiem dzīves likumiem. Gadu gaitā viņi ar Semu, abi būdami spītīgi, bija pavadījuši lielāko daļu laika ķildojoties. Sems bija godkārīgs, un vecais Rojs parasti mocījās paģirās. Taču tagad, kad viņš bija miris, Roza ievēroja Semā nervozitāti, neraksturīgas nopietnības plīvuru, kas viņu ieskāva. Pēdējā laikā viņam atlika vaļas tikai vienam: karjerai.

      – Piedod, Sem, es šodien nedomāju. – Viņa izklaidīgi pārlaida ar lupatu pāri galda virsai, apgāzdama cukurtrauku.

      – Ak, sasodīts!

      Viņš pacēla galvu; dzidras acis, ko ieskāva bieza skropstas. – Atkal projām sapņu pasaulē?

      – Par ko tu runā?

      – Nu, – viņš nolika savu tējas krūzi, – viņš tevi noskūpstīja, vai ne, Reda?

      Sems bija neparasti vērīgs.

      – Un ja tā būtu? – Roza atkal nosarka. Pagriezusies viņa izlikās, ka ir ļoti nodarbināta ar kafijas traipa notīrīšanu no cita galdiņa. – Un nesauc mani par Redu. Esmu pārāk veca iesaukām. Man ir gandrīz divdesmit divi gadi, neesmu vairs nekāds bērns.

      – Jā. Kā tad.

      Pat neatskatījusies, viņa zināja, ka Sems smejas.

      – Tev viņš patīk, – Sems ķircināja.

      – Ak, es nezinu gan, – Roza mēģināja runāt nevērīgi un kā pieredzējusi sieviete. Nelaimīgā kārtā viņa bija pārāk satraukta, lai spētu izlikties ilgi. – Taču man šķiet, ka es viņam patīku. Viņš rīt atkal atgriezīsies!

      – Vai viņš samaksāja savu rēķinu?

      – Nu, viņš būtu samaksājis, tikai mēs nepieņemam American Express.

      Sems izvalbīja acis. – Katru reizi, kad viņš te iegriežas, tev makā tiek iecirsts robs.

      – Viņam vienkārši nav skaidras naudas, tas arī viss. Daudzi cilvēki nesaņem algu līdz mēneša beigām. – Roza sasēja matus zirgastē uz kakla. (Tagad, kad viņš bija aizgājis, viņa atkal varēja tos saspraust.) – Man šķiet, ka viņš izskatās pēc prinča Viljama.

      – Kāpēc tu nevarētu iepazīties ar kādu jauku normālu puisi?

      – Un kur lai es atrodu tam laiku? – viņa aizkaitināta jautāja. – Atceries, ka man ir jāuztur bērns. Kurš vēlas satikties ar vientuļo māti?

      – Ak, blēņas, Roza! Tu esi vēl jauna! Tev vēl būs daudzi puiši. Tu zini, īsti puiši – ar skaidru naudu solījumu vietā.

      Roza savilka seju grimasē.

      – Runājot par bērniem, kā iet Rorijam? – viņš apjautājās.

      Viņa nopūtās. – Vakar bērnudārzā viņš iekoda citam bērnam.

      – Nu, viņi visi iziet cauri grūtam posmam, kad sāk iet bērnudārzā.

      – Tu nesaproti. – Viņa savāca visus kečupa traukus un sāka tos piepildīt. – Viņš iekoda puikam, kuram ir alerģija pret riekstiem, kviešiem un pienu; tam bērnam nav tikpat kā nekā, kā dēļ dzīvot! Un iepriekšējā dienā viņš iebadīja audzinātājai. Viņai uz pieres bija puns olas lielumā!

      – Nu… – Roza acīmredzami bija pārvērtējusi Sema vecpuiša pieredzi šajā jautājumā. – Es tavā vietā par viņu neraizētos. Un, – viņš atgriezās pie ierastākas tēmas, – ko mēs ar tevi iesāksim?

      – Ar mani? – Roza noslaucīja spīdīgos vāciņus.

      – Ar tevi. Tu esi gudra meitene. Vai tev nešķiet, ka pienācis laiks darīt ko vairāk par galdiņu apkalpošanu?

      Viņa šķībi pasmaidīja. – Ne visi no mums ir biznesa haizivis, Sem.

      Viņš sarauca pieri. – Ko tas nozīmē? Paklau, es dabūšu to uzņēmumu uz kājām, lai tur lūst vai plīst. Ja tu domā, ka es grasos dzīvot un nomirt tāpat kā mans tēvs pašvaldības piešķirtā dzīvoklī Kilbērnā, tad tu kļūdies.

      – Ei! – Viņa atvēzējās pret Semu СКАЧАТЬ